Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Un ko par to sacīja brālēns, es painteresējos, kā viņš uzņēma šo ziņu?

— Viņš vēl neko nezin,— Kosti atteica, ļauni pavīp­snādams,— bet drīz viņš uzzinās. Es viņam aizsūtīju šo no saldējuma pagatavoto Grieķijas karogu.

Tā, lielajai dienai ataustot, salā valdīja neaprakstāms satraukums. Spiro, par katru cenu vēlēdamies sagādāt mūsu ģimenei vislabākās iespējas vērot notikumus, bija pārvērtis savu lielo, vecmodīgo dodžu par kaut ko vidēju starp tribīni un mūru dragājamo ierīci. Svētku noska­ņojumā mēs iebraucām pilsētā un apstājāmies Platia, lai mazliet iedzertu un ievāktu ziņas par pēdējiem sa­gatavošanās darbiem. Lena, laistīdamās zaļā un purpura mirdzumā, mums pastāstīja, ka Marko galu galā, kaut ari negribīgi, esot atteicies no savas idejas par ziliem un baltiem ēzeļiem, bet tagad viņam radies jauns, gandriz tikpat neprātīgs plāns.

— Zināt, viņa tēvam pieder apdrukāšanas fabrika. Marko saka, viņš apdrukāšot tūkstošiem auduma ga­baliņu ar Grieķijas flagu un pēc tam tos no savas jahtas izkaisīšot jūrā, lai karaļa kuģis, tuvojoties Korfu, varētu braukt pa Grieķijas karogu paklāju.

Par Marko jahtu uzjautrinājās visa Koi-fu sala; uz šis kādreiz greznās kreiserjahtas Marko bija uzmontējis tik sarežģītu supervirsbūvi, ka tā, Leslija vārdiem runājot, drīzāk atgādināja peldošu Kristāla Pili [28] ar spēcīgu sān­sveri uz labo bortu. Katrreiz, kad Marko uzvilka buras, tika slēgtas derības, vai un kad viņš atgriezīsies krastā.

— Tā,— Lena turpināja,— auduma gabaliņi tika apdru­kāti, taču nu izrādījās, ka tie neturas virs ūdens, bet grimst. Marko tad lika pagatavot mazus koka krustiņus un pielīmēja pie tiem karodziņus, lai tie peldētu virs ūdens.

— Tā, liekas, ir prātīga doma,— sacīja māte.

— Ja vien tā attaisnosies,— piebilda Larijs.—Tu jau zini, ka Marko ir ģeniāls organizators. Atceries Kon- stantaina dzimšanas dienu!

Vasarā sava brāļadēla Konstantaina dzimšanas dienā Marko bija noorganizējis greznu pikniku. Tas būtu iz­vērties par krāšņu notikumu, jo tika sagādāts bagātīgs cienasts — tur bija viss, sākot ar ceptiem sivēniem un beidzot ar šampanieti pildītiem arbūziem. Ielūgta bija visa Korfu elite. Vienīgā nelaime — Marko bija sajaucis liedagus, un, kamēr viņš izšķērdīgā vientulībā sēdēja kādā liedagā tālu salas dienvidos un viņam apkārt bija tik daudz ēdamā, ka ar to varētu pabarot veselu armiju, Korfu elite nokarsusi un izsalkusi gaidīja uz viņu kādā citā liedagā pašos salas ziemeļos.

—- Neko darīt,— noteica Lena, izteiksmīgi paraustī­dama plecus,— nav mūsu spēkos viņu atturēt. Visi ka­rodziņi jau iekrauti Marko laivā. Viņš ir nosūtījis kādu vīru ar raķeti uz Koloru.

— Kādu vīru ar raķeti?— pārjautāja Leslijs.— Kādā nolūkā?

Lena izteiksmīgi izbolīja acis.

— Kad tas vīrs ieraudzīs karaļa kuģi, viņš izšaus raķeti,— viņa skaidroja.— Marko, pamanījis raķeti, ne­kavējoties izbrauks jūrā un pārklās ūdeni ar karodziņiem.

— Es ceru, viņām tas izdosies,— sacīja Margo.— Man patīk Marko.

— Mums visiem viņš patīk, mana dārgā,— Lena pa­skaidroja.— Tai ciemā, kur atrodas mana vasarnīca, mums ir kāds muļķītis. Viņš ir apburošs, trēs sym- pathique\ bet mēs nebūt nevēlamies, lai viņš būtu ciema mērs!

Ar šo dzēlīgo atvadu salūtu viņa mūs atstāja. Pēc tam ļoti satraukts, pie mums pienāca pulkvedis Velvits.

— Vai jūs neesat redzējuši trīs mazus, resnus skau­tus?— viņš jautāja.— Nē, īstenībā es nedomāju, ka jūs būtu viņus manījuši. Mazie nekauņas! Viņi izgāja no pilsētas savās skautu uniformās, šie mazie mežoņi, un atgriezās nosmulējušies kā cūkas. Es viņus nosūtīju pie formas apģērbu tīrītājiem, bet puikas nez kur pazuda.

— Ja es viņus redzēšu, tūlīt aizsūtīšu pie jums,— māte mierinoši sacīja.— Esiet bez rūpēm!

— Paldies jums, dārgā misis Darela. Es neraizētos, bet šiem mazajiem velnēniem ir svarīgi uzdevumi visā svētku norisē,— atteica pulkvedis Velvits, apņēmies sa­meklēt trūkstošos skautus.— Redziet, viņiem ne tikai jāizveido svītras karogā, bet arī jāsagrauj tilts.

Ar šo noslēpumaino piebildi viņš no mums šķīrās, aizlēkšodams projām kā medību suns.

— Tilts? Kas par tiltu?— māte brīnījās.

— A, tas pieder pie demonstrējuma,— Leslijs paskaid­roja.— Starp citu, viņi uzbūvē pontonu tiltu pāri iedo- matai upei, šķērso to un tad uzspridzina, lai aizkavētu ienaidnieka tālākvirzīšanos,

— Es allaž biju domājusi, ka skauti ir ļoti miermī­līgi,— māte sacīja.

— Tikai ne Korfu skauti,— Leslijs piebilda.— Tie droši vien ir paši kareivīgākie Korfu iedzīvotāji.

Tajā brīdī ieradās Teodors ar Kralevski, kuri kopā ar mums ieņems vietas Spiro mašīnā.

— Tur gadījušies… e-e… zināt… nelieli sarežģījumi ar salūtu,— Teodors stāstīja Leslijam.

— Es to paredzēju,— Leslijs dusmīgi atteica.— Tas muļķa komandants! Viņš neklausījās, kad es ar viņu runāju. Es viņu tiku brīdinājis, ka tie Venēcijas lielgabali pārsprāgs.

— Nē, nē… e-e,.. lielgabali nepārsprāga… E-e… hm… vismaz vēl ne,— Teodors sacīja.— Grūtības radās ar laika aprēķināšanu. Komandants uzstāja, ka salūts jāizšauj tajā brīdī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes. Sarežģījumi… e-e… hm… acīmredzot ir ar signālu, kas tiks dots 110 dokiem… un… jūs zināt… artilēristam' tas… e-e… fortā ir jāredz.

— Un kā tad j€is to nokārtojāt?— Leslijs jautāja.

— Lejā uz dokiem tika nosūtīts kaprālis ar četrdesmit piektā kalibra revolveri. Viņam jāizšauj brīdi pirms tam, kad karalis būs izkāpis krastā.

— Vai viņš prot ar to šaut?— Leslijs skeptiski Vaicāja.

— Nu… e-e…— turpināja Teodors,— man vajadzēja zie­dot krietni daudz laika, lai viņam ieskaidrotu, ka ir bīstami pielādētu ieroci… hm… turklāt ar uzvilktu gaili, likt makstī.

— Stulbenis, tā viņš sev iešaus kājā,— Leslijs piezī­mēja.

— Nekas,— noteica Larijs,— līdz vakaram te vēl var gadīties arī asins izliešana. Es ceru, Teodor, jūs esat paņēmis līdzi savu pirmās palīdzības somu.

— Nerunā tā, Larij,— lūdzās māte.—Tu mani dari ner­vozu.

— Ja jūs ir gatavs, misis Darels, mēs varētum doties tālāk,— sacīja pienākušais Spiro, brūni iededzis, dusmīgi saviebtu seju kā Parīzes Dievmātes katedrāles hime- rai.— Pūlis kļūst aizvien biesāks.

— Biezāks, Spiro, biezāks,— Margo pārlaboja.

— Tas jau ir, ko es teikt, mis Margo,— Spiro atsaucās.

— Bet esiet bez bēdu. Es to nokārtos. Ar tauri es to izretinās nost no ceļa.

— Spiro nudien derētu sastādīt savu vārdnīcu,— Larijs sacīja, kad mēs kāpām iekšā lielajā dodžā un ierīkojāmies ērtāk platajos ādas sēdekļos.

Kopš paša agra rīta baltie, putekļainie ceļi bija pār­pildīti ar ratiem un ēzeļiem, kas veda zemniekus uz pilsētu, kur risināsies karaliskais notikums; plats putekļu mākonis cēlās augšā virs laukiem, nobaltināja ceļmalas zāli un kokus un karājās gaisā kā sīksīkas sniegpārsliņas. Pilsēta tagad bija tikpat pilna vai vēl pilnāka nekā svētā Spiridiona dienā, un lieli ļaužu bari, tērpušies svētku drānās, virpuļoja pa Platia kā vēja dzīti ziedu mākoņi. Visas sānieliņas bija bāztin piebāztas ar cil­vēkiem un ēzeļiem, kas soļoja šļūdoņa gaitā; gaisā vibrēja satrauktas sarunas, smiekli, un tajā bija ari kodīga ķiploku smaka un spēcīgs naftalīna smārds, kas vēdīja no svētku drānām, kuras šim gadījumam tika rūpīgi izņemtas ifo drošajām uzglabāšanas vietām. Visās malās pūtēju orķestri skaņoja savus instrumentus, ēzeļi zviedza, ielu tirgotāji klaigāja, bērni satraukti spie­dza.