Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Pilsēta virmoja un pulsēja kā liels, daudzkrāsains, smaržīgs bišu strops. Braukdams gliemeža gaitā un ne­pārtraukti darbinādams lielo, apaļo gumijas signāltauri, lai «izretinātu» pūli nost no ceļa, Spiro mūs veda lejā uz dokiem. Tur valdīja viena vienīga burzma, un bija vajadzīga liela veiklība, lai izspiestos tai cauri; gar ielas malām stāvēja pūtēju orķestri, taures zaigoja saulē, un paši mūziķi bija ietērpti nevainojami tīros mundieros, viņu citādi cienījamo izskatu vienīgi mazliet sabojāja nepatīkamais fakts, ka diviem kolektīva locekļiem kau­tiņā bija uZdauzīta zila acs. Turpat blakus bija nostājies vietējo karavīru bataljons, kas arī izskatījās ļoti tīrs un kārtīgs. Augsti baznīcas ierēdņi rūpīgi izsukātām, baltām, sudrabotām un tēraudpelēkām bārdām, jautri un nebēdnīgi kā talāros ietērpts papagaiļu bars, dzīvi sarunājās cits ar citu, viņi stāvēja, resnos vēderus iz­gāzuši, bārdas kratīdami, tuklās, labi koptās rokas kus­tējās ar izmeklētu vieglumu. Līdzās piestātnei, kur ka­ralim vajadzēs izkāpt krastā, dirnēja vientuļš nelaimīga izskata kaprālis, atbildības nasta, kas gūlās uz viņa pleciem, acīmredzot bija pārāk smaga, jo viņš nemitīgi aiztika revolvera maksti un nervozi kodīja nagus.

Piepeši pūlis saviļņojās, to pāršalca trauksmaini sau­cieni: «Karalis! Karalis! Karalis brauc!» Kaprālis sakār­toja formas cepuri un izslējās taisnāk. Trauksmi bija izraisījis skats ar Marko Paniotisa jahtu, kas, izgājusi līcī, neveikli kustējās šurpu turpu, kamēr pats Marko, stāvēdams laivas pakaļgalā, krāva ārā saini pēc saiņa ar Grieķijas karodziņiem.

— Es neredzēju raķeti, vai kāds no jums to redzēja?— Margo jautāja.

— Nē, bet no šejienes zemesrags nav saskatāms,— Leslijs atteica.

— Es domāju, Marko viss izdosies lieliski,— Margo sacīja.

— Jānudien, tas būs iespaidīgs skats, — māte piekrita.

Tāds tas arī bija, jo gludo jūras virsmu vairāku

akru platībā nosedza mazu Grieķijas karodziņu paklājs, kas izskatījās ļoti skaisti. Diemžēl, kā mums pēc pusotras stundas kļuva zināms, Marko bija kļūdījies laika ap­rēķinos. Vīrs, kuru viņš bija nostādījis salas ziemeļgalā un kuram vajadzēja izšaut signālraķeti, patiešām bija tāds, uz kuru varēja paļauties, bet viņa prasme identificēt kuģus izrādījās gaužām nepilnīga, un tas, ko viņš beidzot bija saskatījis un domājās esam karaļa kuģi, bija neliels, netīrs tankkuģis ceļā uz Atēnām. Pati par sevi tā nebūtu bijusi tik liela nelaime, bet Marko, tāpat kā .daudzi jo daudzi salinieki, gaidāmā notikuma pārņemti, nebija iedomājies pārbaudīt līmi, ar kuru karodziņi bija pie­līmēti pie mazajiem koka krustiņiem, kas tiem ļāva turēties virs ūdens. Un tā, gaidīdami karali, mēs no­skatījāmies, kā, jūras ūdens iespaidā līmei sadaloties, tūkstošiem Grieķijas karogu apkaunojošā kārtā nogāja līča dibenā.

— Ak, nabaga Marko, man viņa tik ļoti žēl!— izsaucās Margo, gandrīz vai izplūzdama asarās.

— Tas nekas,— Larijs mierināja māsu,— varbūt kara­lim patīk mazi koka gabaliņi.

— Hm… es vis… zināt… tā nedomāju,— sacīja Teo­dors.— Jūs taču redzat, no dēlīšiem ir pagatavoti mazi krustiņi. Grieķijā to uzlūko par sevišķi ļaunu zīmi.

—Ai, mīļie,— iejaucās māte.—Es ceru, karalis neie­domāsies, ka to izdarījis Marko.

— Ja Marko būtu gudrs, viņš brīvprātīgi dotos trimdā,— Larijs izteica savas domas.

— Are, te nu tas beidzot nāk,— sacīja Leslijs, pamanījis karaļa kuģi, kas majestātiski peldēja pa koka krustiņiem nosēto jūru, it kā lauzdams sev ceļu cauri jūras kara kapsētai.

Traps tika nolaists, orķestris rāva vaļā mūziku, kareivji ieņēma miera stāju, garīdznieku pūlis gāzās uz priekšu kā saknes zaudējusi puķu dobe. Trapa galā viņi apstājās, orķestris beidza spēlēt, un, atskanot gaviļu saucieniem, parādījās karalis; uz brīdi valdnieks palika stāvot un sveicināja, tad lēnām kāpa zemē pa trapu.

Nu bija pienācis mazā kaprāļa lielais brīdis. Bagātīgi liedams sviedrus, viņš bija izspiedies iespējami tuvu trapam, viņa skatiens bija pievērsts karaļa kājām. Kap­rālim bija skaidri norādīts: signāls jādod mirklī, kad karalim līdz nokāpšanai no trapa būs palikuši trīs soļi. Artilēristiem fortā tad būs pietiekami laika izšaut liel­gabalu salūtu tieši tajā mirklī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes.

Karalis kāpa nesteidzīgi. Pūlis saspringa gaidās. Kap-' rālis sāka taustīties ap ieroča maksti un tad izšķirīgajā brīdī izvilka četrdesmit piektā kalibra revolveri un piec­reiz izšāva apmēram divu jardu atstatumā no karaļa labās auss. Tūlīt kļuva redzams, ka forts nebija iedo­mājies par signālu paziņot apsveikšanas komitejai, un tā, maigi izsakoties, bija pagalam apjukusi — tāpat kā karalis un, jānudien, tāpat kā mēs visi.

— Mans dievs, viņi to ir amputējuši,— spiedza Margo, kura kritiskos brīžos allaž zaudēja galvu un prasmi pareizi izteikties angļu valodā.

— Muļķības, tas ir signāls,— atcirta Leslijs, pavērs­dams tālskati uz forta pusi.

Tomēr izrādījās, ka apsveikšanas komiteja bija tādās pašās domās kā mana māsa. Visi kā viens komitejas locekļi metās virsū nelaimīgajam kaprālim. Nobālušu un protestējošu viņu dauzīja ar dūrēm, duņckāja un spārdīja, revolveris viņam tika izrauts no rokas, un viņš ar to dabūja sāpīgu belzienu pa galvu. Ļoti iespējams, nabaga kaprālim tiktu nodarīti nopietni miesas bojājumi, ja vien tajā brīdī pie forta vaļņiem nesākuši dārdēt lielgabali, izgrūzdami biezu dūmu mākoni un līdz ar to attaisnodami viņa rīcību.

Nu visiem bija lielu lielie smiekli, jautrība atgriezās, jo korfiešiem piemīt laba humora izjūta. Vienīgi karalis izskatījās mazliet domīgs. Viņš iekāpa vaļējā valdības automašīnā,, bet te atkal radās neparedzēts šķērslis — kaut kāda iemesla dēļ mašīnas durvis nebija aizveramas. Šoferis mēģināja tās aizcirst, mēģināja arī karaspēka nodaļas seržants, cirta orķestra diriģents, cirta garām­ejošs priesteris, bet durvis tomēr neaizdarījās. Tad šo­feris, trīcēdams par savu ādu, pakāpās atpakaļ, ieskrējās un no visa spēka iespēra pa mašīnas durvīm. Mašīna nodrebēja, taču durvis nepadevās. Tad tika sadabūta aukla, bet nebija pie kā to piesiet. Ilgāk vairs nedrīkstēja vilcināties, vajadzēja braukt projām, izlīdzoties ar no­marka sekretāru, kas, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ar vienu roku turēja durvis .aizvērtas.

Vispirms mašīna apstājās pie svētā Spiridiona baznī­cas, lai karalis varētu atdot godu svētā mirstīgajām atliekām.

Garīdzniecības bārdu meža apņemts, karalis iegāja baznīcā un nozuda tās tumšajos dziļumos, kur, līdzīgas prīmulu ziediem, mirdzēja neskaitāmas sveces.

Diena bija karsta, un karaļa automašīnas šoferis pēc cīniņa ar durvīm jutās nedaudz piekusis, tāpēc, nevienu nebrīdinājis, viņš atstāja baznīcas priekšā novietoto ma­šīnu un pamuka aiz stūra, lai kaut - ko iedzertu. Vai viņu par to varēja vainot? Kurš gan šādā gadījumā būtu juties labāk? Tomēr izrādījās, ka viņš bija neprecīzi aplēsis laiku, kas karalim jāpavada baznīcā, lai godinātu svēto, un, kad karalis grieķu garīdzniecības krējuma pavadībā iznāca no dievnama un iesēdās mašīnā, šoferis nekur nebija .ieraugāms. Kā jau Korfu salā parasts kri­tiskos brīžos, klātesošie sāka cits citu vainot šofera pazušanā. Ceturtdaļstundu no vietas tika izkliegti ap­vainojumi, vicinātas dūres, izsūtīti kurjeri, kuriem va­jadzēja sameklēt šoferi. Meklēšana ieilga, jo neviens nezināja, kuru kafejnīcu ar savu klātbūtni šoferis bija pagodinājis; beidzot viņa pēdas tika sadzītas. Nabaga šoferi apkaunojošā kārtā izvilka ārā brīdī, kad viņš baudīja savu otro ouzo, un pār viņa galvu gāzās lamu un nopulgojumu straume.