Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Kad bija nolocīts pēdējais caurspīdīgo spārnu gabaliņš, mazais gekons, ieķēries sienā, brīdi atpūtās un it kā ko pārdomāja, reizumis blisinādams acis. Es biju neziņā, kāpēc viņš tika izvēlējies tieši šo ļoti lielo zeltactiņu, ar kuru bija samērā grūti tikt galā, kad visapkārt mudžēja papilnam dažādu mazu kukaiņu, kurus būtu daudz vieglāk noķert un apēst. Taču drīz kļuva redzams, ka šis gekons ir īsts rīma, kuram acis lielākas nekā vēders. Tā kā viņš bija izšķīlies no olas — tātad viņam nebija mātes, kas ievadītu dzīvē,— šim mazulim bija stingra, bet mal­dīga pārliecība, ka visi kukaiņi ir ēdami un, jo tie ir lielāki, jo ātrāk viņš apmierinās izsalkumu. Viņam, šķiet, nebija ne jausmas, ka tik mazam radījumam kā viņš daži kukaiņi var būt bīstami. Tāpat kā pirmie misionāri, gekons jutās tik drošs par sevi, ka nenojauta: kādam citam radījumam viņš pats varētu derēt labai uzkodai.

Nelikdamies zinis par mazu, izcili garšīgu naktstauriņu baru, kas bija apmeties viņa tuvumā, gekons zagās klāt lielam, treknam, samtainam ozolu vērpējam, kura ķermenis bija gandrīz lielāks par viņējo; tomēr izrādījās, ka uzbrukums ir neveiksmīgs, jo viņam izdevās sakampt vienīgi vērpēja spārna galiņu. Lielais tauriņš aizlidoja, brūno spārnu vēziens bija tik spēcīgs, ka gekons gandrīz tika atrauts no sienas un aiznests līdzi. Bet arī tas viņu nenobiedēja, un pēc īsa atpūtas brīža gekons metās virsū degunradžvabolei, tik lielai kā pats. Viņš nekad nespētu ierīt tādu cietu, durstīgu briesmoni, bet tas acīmredzot viņam neienāca pat prātā. Taču gekonam neizdevās sakampt cieto, spīdīgo vaboles ķermeni, un viņš vienīgi notrieca kukaini uz grīdas.

Kamēr gekons, uzmanīdams kaujas lauku, vēlreiz at­pūtās, asi nošvīkstēja spārni — verandā ielaidās ļoti liels medniekprusaks un nosēdās uz sienas collas sešas tālāk. Tas sakļāva spārnus ar troksni, kas atgādināja zīdpapīra čaukstoņu, un, pacēlis dzelkņotās, sakrustotās priekškā­jas tādā kā liekulīgā lūgšanā, grozīja galvu no vienas puses uz otru, ārprātīgām acīm blenzdams uz daudzajiem kukaiņiem, kuri, viņam pār prieku, bija te salasījušies vienkop.

Gekons, tas bija skaidri noprotams, nekad nebija redzē­jis medniekprusaku un nezināja, cik tas viņam var kļūt bīstams,— viņaprāt, te bija tikai bagātīga, zaļa pusdienu maltīte, par kādu viņš allaž bija sapņojis, bet nekad nevarēja iegūt. Bez liekas vilcināšanās, kā arī ignorēdams to, ka medniekprusaks bija reizes piecas lielāks par viņu, gekons sāka lavīties tam klāt. Medniekprusaks pa to laiku bija sev noskatījis krāšņpūcīti un uz tievajām, kārnajām vecmeitas kājām virzījās tai pretī, reizumis apstādamies, lai pašūpotos šurpu turpu, pēc izskata — īsts ļaunuma iemiesojums. Viņam cieši pa pēdām nolaistu galvu drūmā apņēmībā sekoja gekons; kad medniek­prusaks apstājās, to pašu darīja arī ķirzacēns, vēzē- dams šurpu turpu smieklīgi resno astīti kā satraukts kucēns.

Medniekprusaks sasniedza neuzmanīgo pūcīti; pārstājis šūpoties, viņš metās uzbrukumā un sagrāba upuri ar dzelkņotajām priekškājām. Naktstauriņš bija liels, un, pretodamies kā neprātīgs, tas plivināja spārnus, tāpēc medniekprusakam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai to noturētu ar priekškājām. Kamēr medniekprusaks cī­nījās ar tauriņu, šajā brīdī atgādinādams neizdevušos burvju mākslinieku, gekons, vēzēdams resno asti, bija iededzies briesmīgā niknumā un savukārt devās uzbru­kumā. Viņš metās uz priekšu un kā buldogs ieķērās medniekprusakam spārnos. Tas pūlējās sažņaugt ar priekš­kājām tauriņu, bet negaidītais uzbrukums no aizmugures izsita to no līdzsvara. Medniekprusaks nokrita zemē, aizraudams līdzi tauriņu un gekonu. Tur nu viņi gulēja, bet gekons vēl arvien turēja prusaku, sakamptu aiz spārniem. Medniekprusaks palaida vaļā tauriņu, kas bija jau gandrīz beigts, lai atbrīvotu asās, dzelkņotās priekš­kājas cīņai ar gekonu.

Es tikko biju izlēmis, ka pienācis īstais brīdis pievienot manai zvērnīcai medniekprusaku un gekonu, kad arēnā ienāca vēl viens cīnītājs. No vīnogulāju pustumsas iz­slīdēja vairogkaūlene — kustīgs, no kājām sastāvošs pa­klājs — un mērķtiecīgi virzījās klāt tauriņam, kas vēl raustījās agonijā. Sasniegusi upuri, viņa uzmetās tam virsū un iecirta žokļus pūcītes mīkstajās krūtīs. Tas bija aizraujošs skats: medniekprusaks, saliecies līkumā, ar asajiem kā adatas dzelkņiem uzbruka gekonam, kas uztraukumā izvalbītām acīm arvien vēl nelaidās vaļā, lai gan varenais pretinieks viņu mētāja šurpu turpu. Vairogkaūlene, veltīgi izmēģinājusies izkustināt no vie­tas tauriņu, tagad bija cieši uzgūlusies tam virsū un sūca tā dzīvības sulas.

Tieši šajā brīdī parādījās Terēze Olīve Agnese Dairdre, īsāk — Dairdre. Viņa piederēja pie lielo parasto krupju pāra, kurus es biju atradis un samērā viegli pieradinājis un iemitinājis mazajā, ar mūra sētu apjoztajā dārziņā aiz verandas. Te viņi dzīvoja mierīgi un rātni starp ģerānijām un mandarīnu kokiem un vakaros, kad tika iedegtas lampas, uzdrošinājās ienākt verandā, lai pie­dalītos kukaiņu medībās.

Četrinieka cīņu, kas norisa manā priekšā, es biju vērojis ar tādu aizrautību, ka biju pilnīgi piemirsis par Dairdri, un viņas negaidītā parādīšanās mani pār­steidza nesagatavotu, jo es vēl arvien tāpat gulēju zemē uz vēdera, mans deguns atradās collas sešas no kaujas lauka. Man nezinot, Dairdre tika vērojusi cīniņu no krēsla apakšas. Piepeši viņa neveikli palēcās uz priekšu, uz brīdi apstājās un, pirms es iespēju ko glābt, vēlreiz, kā krupjiem parasts, mērķtiecīgi aizlēca tālāk, atvēra lielo muti un ar mēli ieslaucīja vairogkauleni līdz ar tauriņu savās apjomīgajās iekšās. Pēc tam Dairdre atkal •atpūtās un rīstījās, izvelbtās acis uz mirkli it kā pazuda, tad viņa veikli pagriezās pa kreisi un ieslaucīja mutē medniekprusaku ar gekonu. Vēl īsu brīdi gekona aste, locīdamās kā tārps, pavīdēja starp Dairdres biezajām lūpām, tad krupju manierē ar īkšķu palīdzību tika cieši iestūķēta mutē.

Es biju lasījis par barības ķēdēm un par stiprāko, kas izdzīvo, bet tikko notikušais man aizdeva dusmas.

Nemaz nerunājot par to, ka Dairdre bija izjaukusi manus plānus, viņa bija arī iznīcinājusi kaut ko, kas varēja izvērsties valdzinošā drāmā. Lai Dairdre neie­jauktos vēl kādos notikumos, es viņu aiznesu atpakaļ uz mazo dārziņu, kur viņa dzīvoja ar savu vīru Tirensu Oliveru Albertu Diku zem akmens dobē, kas bija pilna ar kliņģerītēm. Es uzskatīju, ka vienam vakaram viņa saēdusies pietiekami.

Šai mājā, kas saules svelmē bija kļuvusi trausla kā biskvīts, karsta kā maizes krāsns un mudžēt mudžēja no dzīvām radībām, kādu dienu ieradās Adriāns For- teskjū Smaizs. Adriāns, Leslija skolas biedrs, vienas brīvdienas bija pavadījis Anglijā pie mums un nopietni, neglābjami iemīlējies Margo, par ko mana māsa neslēpa savu sašutumu. Mēs visi bijām salasījušies verandā un lasījām diVu nedēļu pastu, kad māte mums paziņoja par nenovēršamo Adriāna apciemojumu.

— O, cik jauki,— viņa sacīja.— Tas nudien būs jauki.

Mēs pārtraucām lasīšanu un aizdomīgi viņā noraudzī- jāmies.

— Kas būs jauki?— vaicāja Larijs.

— Es saņēmu vēstuli no misis Forteskjū Smaizas,— māte stāstīja.

— Es nekā jauka tyr neredzu,— Larijs piebilda.

— Ko tā vecene grib?— Leslijs jautāja. '

— Leslij, dārgumiņ, tev neklājas viņu saukt par veceni. Viņa bija ļoti laba pret tevi, atceries.