Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Leslijs kaut ko nicinoši norūca.

— Bet ko viņa īsti grib?

— Viņa raksta, ka Adriāns pašlaik ceļojot pa kon­tinentu un varētu ari ierasties Korfu, lai mazliet padzī­votu pie mums.

— Ā, tas ir labi,— sacīja Leslijs,— ļoti labi, ka Adriāns paviesosies pie mums.

— Jā, viņš ir patīkams zēns,— augstsirdīgi piekrita Larijs.

— Patiešām!—priecīgi izsaucās māte.—Viņam ir tik jaukas manieres.

— Bet es neesmu priecīga par viņa ierašanos,— Margo iebilda.— Viņš ir viens no garlaicīgākajiem cilvēkiem, kādus es pazīstu. Tikai paskatoties vien uz viņu, man nāk žāvas. Māmiņ, vai tu nevari viņam paziņot, ka mūsu māja ir stāvgrūdām pilna ar viesiem?

— Bet es biju dotnājusi, ka tev patīk Adriāns,— māte pārsteigta atteica.— Cik atceros, tu viņam noteikti pa­tiki.

— Tur jau tā lieta. Es negribu, ka viņš te klimst apkārt noslienājies kā pēc kuces nocieties spaniels.

Māte sakārtoja brilles un pacēla acis uz Margo.

— Margo, mīļā, man liekas, tev nevajadzētu tā runāt par Adriānu, es nezinu, kur tu ņem šādus izteicienus. Esmu pārliecināta, tu visu pārspīlē. Nekad neesmu ievē­rojusi, ka viņš izskatās kā… nu… kā… nu… tā, kā tu teici. Man viņš likās ļoti uzvedīgs.

— Protams, tāds viņš arī ir,— Leslijs kareivīgi pie­metināja. — Margo nez ko sarunā; viņai liekas, visi vīrieši skrien viņai pakaļ.

— Nepavisam,— Margo dusmīgi attrauca. — Man viņš gluži vienkārši nepatīk. Viņš iSr sentimentāls. Ikreiz, kad uz viņu paskatās, viņš siekalojas.

— Adriāns nekad nav siekalojies.

— Ir gan. Nekas cits, tikai siekalas, siekalas, slienas.

— Es nekad neesmu redzējusi viņu siekalojamies,— māte sacīja,— bez tam es taču nevaru aizliegt viņam dzīvot pie mums tāpēc vien, ka viņš siekalojas. Margo, esi jel prātīga.

— Viņš ir Lesa draugs. Lai tad ari slienājas Lesa tuvumā.

— Viņš nesiekalojas. Nekad nav siekalojies.

— Labi,— noteica māte, izbeigdama strīdu.— Pie mums viņam pietiks ko darīt un nebūs laika siekaloties.

Pēc divām nedēļām pārguris un izbadējies ieradās Adriāns; visu ceļu no Kalē līdz Brindizi viņš tika no­braucis ar velosipēdu, praktiski — bez naudas, līdz beidzot velosipēds bija uzdevis nevienādo ciņu un salū­zis gabalu gabalos. Pirmajās dienās mēs Adriānu daudz neredzējām, jo māte uzstāja, lai viņš vakaros agri lie­kas gulēt, rītos vēlu pieceļas un katrā ēdienreizē ēd papildporcijas. Kad viņš parādījās, es viņu rūpīgi no­pētīju, cenzdamies saskatīt kādas siekalošanās pazīmes, jo starp daudzajiem dīvainajiem draugiem, kuri bija pie mums viesojušies, nebija neviena, kas būtu sieka­lojies, un es ļoti vēlējos redzēt šo fenomenu pats savām acīm.

Adriāns vienmēr stipri nosarka, kad Margo ienāca istabā, un cieši lūkojās viņā ar pavērtu muti (godīgi jāatzīst: šādos brīžos viņš patiešām atgādināja spanielu), citādi nekas neparasts viņā nebija novērojams. Viņam bija sprogaini mati, lielas, maigas, gaišbrūnas acis un šauras, taisnas ūsas, ar kurām viņš ļoti lepojās. Viņš bija nopircis Margo dāvanu — skaņuplati ar kādu dziesmu, ko viņš acīmredzot uzlūkoja par līdzvērtīgu mūzikā pārnestam Šekspīra sonetām; tās nosaukums bija «Pie Smokija Džo», un mēs visi to ienīdām, jo nebija tādas dienas, kad Adriāns šo kakofonisko dziesmiņu nebūtu nospēlējis vismaz divdesmit reižu.

— Mans dievs,— novaidējās Larijs kādu rītu pie bro­kastīm, izdzirdis plates šņākoņu,— vai tad atkal jau, tikai ne šinī stundā!

— «Pie Smokija Džo Havanā,»—nazālā tenora balsī skaļi ziņoja gramofons,—«es kavējos, dzesēdams slā­pes…»

— Es to nevaru izturēt. Kāpēc viņš neuzliek kaut ko citu?— Margo vaimanāja.

— Nu, nu, mīļā. Viņam tā patīk,— māte samierinoši sacīja.

— Jā gan, un viņš to nopirka tev,— piebilda Leslijs. -— Tā ir tava sasodītā dāvana. Kāpēc tu nesaki viņam, lai beidz spēlēt?

— Nē, to tu nevari darīt, mīļā,— māte sacīja.—Viņš taču ir mūsu viesis.

— Kāds tam sakars?— iejaucās Larijs.— Tāpēc, ka viņš ir nemuzikāls, mums visiem būtu jācieš? Tā ir Margo plate. Viņai par visu jāatbild.

— Bet tas būs ļoti nepieklājīgi,— māte norūpējusies iebilda.— Galu galā tā ir dāvana; viņš domā, ka tā mums patik.

— Patiesi, viņš tā domā. Man tomēr ir grūti samie- rināties ar tik lielu muļķību,— Larijs sacīja.— Ziniet, viņš vakar pārtrauca plati ar Bēthovena Piekto, lai uzliktu šo gaudu dziesmu! Es jums saku: viņš ir tikpat kulturāls kā huņņu vadonis Atilla.

— Csst, viņš var izdzirdēt, mīļais Larij,—māte brī­dināja.

— Ko, šajā troksnī? Tad jau viņam būtu vajadzīga klausāmā taurīte. .

Bet Adriāns, nejauzdams manas ģimenes nepatiku, bija pievienojis skaņu plates balsij savējo, izveidojot duetu. Tā kā arī viņam bija nazāls tenors, ļoti līdzīgs vokālista tenoram, duets skanēja briesmīgi.

— «Es redzēju jaunavu tur… Tas tiešām bija tur, kur-… redzēju viņu pirmoreiz… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze…»— Ad­riāns trallināja, un gramofons vairāk vai mazāk unisonā līdz ar viņu.

— Dievs augstais!—Larijs eksplodēja.—Tas patiesi ir par daudz! Margo, tev ar viņu jāparunā.

— Jā, bet dari to pieklājīgi,— ieteica māte.— Mēs taču negribam aizvainot viņa jūtas.

— Man tieši to gribētos,— Larijs iesaucās.

— Es zinu,— ierunājās Margo.— Teikšu viņam, ka mā­tei sāp galva.

— Tas mums dos tikai īsu atelpu,— Larijs aizrādīja.

— Tu pasaki viņam, ka mātei sāp galva, bet es noslēpšu adatas,—Leslijs jautri ieteica.— Kā tu domā, vai tas ies cauri?

— Tā ir ģeniāla doma!— māte iesaucās, sajūsmināta, ka problēma tiek atrisināta, neaizvainojot Adriāna jūtas.

Adriāns bija neizpratnē par adatu pazušanu, kā arī par to, ka visi viņam apgalvoja: adatas Korfu neesot

dabūjamas. Viņam tomēr bija laba atmiņa, un, kaut arī viņš nespēja noturēt melodiju, tomēr dūca augu dienu savu iemīļoto' «Pie Smokija Džo» kā strops ar prātu zaudējušām tenora bitēm.

Dienām ritot, Adriāna maigās jūtas pret Margo neuz­rādīja tendenci noplakt, tās drīzāk pieņēmās spēkā, iz­raisot arvien lielāku Margo sašutumu. Man kļuva Ad­riāna žēl, jo tā vien likās, viņš neko nespēj izdarīt Margo pa prātam. Tā kā Margo reiz bija apgalvojusi, ka ar ūsām viņš izskatoties pēc friziera, kas apkalpo zemākas kārtas džentlmeņus, Adriāns ūsas noskuva, bet tad atkal Margo aizrādīja, ka ūsas esot vīrišķības pazīme. Bez tam viņa nepārprotami lika saprast, ka vietējie zemnieku puiši viņai patīk labāk par jebkuru atbraucēju no Anglijas.

. — Viņi ir tik skaisti un mīļi,— Margo sacīja par ap- bēdinājumu Adriānam.— Viņi tik labi dzied. Viņiem ir tik labas manieres. Viņi spēlē ģitāru. Jebkurā laikā dodiet man vienu no šiem puišiem, nevis kaut kādu angli. Ap viņiem ir tāds neparasts smārds.

— Tu domā — liega smarža?— vaicāja Larijs.

— Vienalga,— turpināja Margo, neklausīdamās brālī, — viņi ir īsti vīrieši, nevis kaut kādi sentimentāli, slie- naini neveiksminieki.

— Mīļā Margo,— māte iejaucās, nervozi palūkodamās uz aizvainoto Adriānu.—Tu esi pārāk nelaipna.

— Es nemaz necenšos būt laipna,— atteica Margo,— pa­reizi izmantota cietsirdība ir laipnība.

Ar šo grūti izprotamo domu graudu viņa mūs atstāja, lai satiktos ar savu pēdējo iekarojumu — brūni iedegušu zvejnieku kuplām ūsām.