Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Adriāns sāka zaudēt pašsavaldīšanos, tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.

— Es nemaz negribu noplakt, vienalga, ko jūs ar to domājat,— viņš ledainā balsī sacīja,— un, ja es gribētu, man nevajadzētu šķērsot gandrīz visu salu, lai to izda­rītu.

— Tur jau .ir jūsu nelaime. Sentimentāls gļēvulis, tas jūs esat,— nošņāca Margo.— Jūs paņem līdzi nelielā pārgājienā, un jūs jau brēcat pēc ēdamā un vīna. Jūs pastāvīgi gribat grezni un ērti dzīvot.

— Es nedomāju, ka padzēriens tik karstā dienā ir kaut kāda greznība,— atteica Adriāns.— Tā ir nepiecie­šamība.

Bija skaidrs, ka ar paskaidrojumiem te nekas nebūs līdzams, tāpēc es paņēmu visas trīs gasozas pudeles un gāju gar krastmalu kādu pusjūdzi tālāk, kur man bija zināms mazs avotiņš. Nonācis galā, ieraudzīju kādu vīru, kas pie avotiņa ieturēja maltīti. Viņam bija brūna, krunkaina, vēja ārdēta seja un melnas, kuplas ūsas. Kājas bija ieautas biezās aitas vilnas zeķēs, kādas zem­nieki valkā, strādājot tīrumā; vīram līdzās gulēja viņa īsais, platais kaplis.

— Kalimera!—viņš mani sveicināja, neizrādīdams pār­steigumu, un pieklājīgi pamāja ar roku uz avotiņu, it kā tas būtu viņa īpašums.

Es atņēmu sveicienu un tad nogūlos zemē ar seju pret mitruma radīto zaļo sūnu paklāju un noliecos pie dzidrā avotiņa, kaš pulsēja kā sirds zem dažām papardēm. Dzēru lēni un ilgi, un man šķita, ka vēl nekad neesmu baudījis tik garšīgu ūdeni. Apslapinājis galvu un kaklu, es, tīksmi nopūties, apsēdos.

— Labs ūdens,— vīrs sacīja.— Salds, vai ne? Kā auglis.

Es apstiprināju, ka ūdens ir ļoti garšīgs, un ņēmos

mazgāt un piepildīt limonādes pudeles.

— Tur augstāk arī ir avots,— vīrs stāstīja, rādīdams uz krauju kalna nogāzi,— bet ūdens tajā ir citāds, rūgts kā atraitnes mēle, Bet šis te ir saldens, patīkams ūdens. Vai tu esi ārzemnieks?

Piepildīdams pudeles, es atbildēju uz viņa jautājumu, bet manu prātu nodarbināja kas cits. Turpat zemē gulēja viņa maltītes atliekas — puskukulis kukurūzas maizes,, tik dzeltens kā prīmulas zieds, dažas lielas, baltas ķiploku daiviņas un sauja lielu, rievainu olīvu, melnum melnas kā vaboles. Visu to redzot, man mute pildījās ar siekalām, es atcerējos, ka esmu kājās kopš rītausmas un neesmu neko ēdis. Galu galā vīrs pamanīja manus kāros skatienus, kas bija pievērsti viņa pārtikai, un ar zemniekiem pie­mītošo devību izvilka no kabatas nazi.

— Maizi?— viņš jautāja.— Tu gribi maizi?

Es atbildēju, ka labprāt ieēstu maizi, bet nelaime tā, ka mēs esam trīs. Mana māsa un viņas vīrs, es meloju, arī izsalkuši čurn kaut kur starp klintīm. Viņš aizvāza nazi, savāca kopā maltītes paliekas un atdeva man.

— Aiznes to viņiem,— vīrs sacīja smaidīdams.—Esmu jau paēdis, un Korfu labā slava tiktu sabojāta, ja ār­zemniekiem nāktos ciest badu.

Es viņam sirsnīgi pateicos, iesēju kabatlakatā olīvas un ķiplokus, pasitu padusē maizes klaipu un gasozas pudeles un gāju projām.

— Staigā laimīgs!—vīrs man uzsauca nopakaļus.— Tu­ries nostāk no kokiem, vēlāk būs vētra.

Lūkodamies uz zilajām un spožajām debesīm," es no­domāju, ka vīrs maldās, bet neko neteicu. Atgriezies atradu Adriānu saīgušu mērcējam kājas ūdensbedrē. Margo gozējās saulē uz liela akmens un sevī klusu dungoja. Abi bija sajūsmā par ēdamo un ūdeni, kā izbadējušies vilki viņi klupa tam virsū, plosīja zeltaino maizi, rija olīvas un ķiplokus.

— Lieliski!— sacīja Margo, kad bijām paēduši, jo viņa bija atbildīga par pārtiku.— Tagad, man liekas, būtu laiks atgriezties mājās.

Tūlīt radās neparedzēts šķērslis: Adriāna kājas, tīkami atveldzējušās ūdensbedrē, tagad bija sapampušas un tikai ar Margo un manām kopīgajām pūlēm bija atkal no jauna iedabūjamas zābakos. Pat tad, kad mūsu pūliņi bija vainagojušies ar panākumiem, viņš tikai ar grūtī­bām spēja kustēt uz priekšu, klibodams kā vecs bruņu­rupucis.

— Es vēlos, lai jūs pasteidzaties,— aizkaitināta kliedza Margo, kad bijām nogājuši apmēram jūdzi un Adriāns bija palicis iepakaļ.

— Es nevaru paiet ātrāk. Kājas mani beidz nost,— Ad­riāns bēdīgi sacīja.

Par spīti mūsu brīdinājumiem, ka viņš var saulē apdegt, Adriāns bija noģērbis flaneļa kreklu un atsedzis stihijai savu pienbalto ādu. Kad bijām nonākuši pāris jūdžu attālumā no vasarnīcas, piepildījās zemnieka pareģojums par gaidāmo vētru. Vasaras vētras veidojās gubu mākoņu ligzdā Albānijas kalnos un ar siltu, brāzmainu vēju ātri izverda pāri jūrai uz Korfu kā versme no maizes krāsns.

Mūs sāka pātagot vējš, tas dzeldināja ādu, dzina acīs putekļus un saplosītas lapas. Olīvkoku zaļums mijās ar sudrabu kā virpuļojoša zivju bara margojums, un vējš auroja caur lapu miljoniem ar krasta bangām līdzīgu troksni. Koši zilā debess piepeši brīnumainā kārtā bija aizvilkusies ar zilmelniem mākoņiem, ko pāršķēla ro­botas zibens šautras lavandas krāsā. Karstais, brāzmainais vējš pieņēmās spēkā, un olīvu birzis drebēja un šņāca, it kā tās kratītu milzu liels, neredzams plēsoņa. Tad uznāca lietus r prāvām lāsēm tas krita no debesim un kapāja mūs kā šāvieni no kaķenes. Visu pavadīja pērkons, valdonīgi soļodams pāri debesim, rībēdams un dārdēdams virs vēja dzītajiem mākoņiem kā miljons zvaigžņu, kas sagrūžas, sadrūp un izgaist Visumā.

Tā bija viena no varenākajām vētrām, kādas mēs tikām piedzīvojuši; Margo un man negaiss sagādāja īstu baudījumu, jo pēc svilinošā bezvēja karstuma ka­pājošais lietus / un vētras auri mūs tīkami atspirdzi­nāja. Ar Adriānu bija citādi; viņš piederēja pie tiem nelaimīgajiem ļautiņiem, kuri ļoti baidās no zibens, tāpēc vētras plosīšanās viņam likās briesmīga un sa­traucoša. Mēs sākām dziedāt, lai novērstu viņa uzmanību no vētras, bet pērkona grāvieni bija tik spēcīgi, ka viņš mūs nevarēja sadzirdēt. Apņēmīgi mēs lauzāmies uz priekšu un beidzot cauri lietus šaustītajām olīvu birzīm ieraudzījām vasarnīcas laipnās ugunis. Kad pie- nācām pie mājas un Adriāns ne dzīvs, ne miris ie­streipuļoja pa galvenajām durvīm vestibilā, parādījās māte.

— Kur jūs, bērni, bijāt palikuši? Es jau sāku uztrauk­ties,— viņa sacīja un tad ieraudzīja Adriānu.

— Dievs augstais, Adriān, mīļais, ko jūs esat sev padarījis?

Mātei bija iemesls tā jautāt, jo tās Adriāna ķermeņa daļas, kas nebija ugunssarkanas no saules, bija ieguvušas interesantu zilganzaļu nokrāsu; viņš tikko spēja paiet, un viņam tik stipri klabēja zobi, ka viņš nevarēja runāt. Mātes rāts un žēlots, viņš tika ievietots gultā, kur nogulēja vairākas dienas ar vieglu saulesdūrienu, pamatīgu saaukstēšanos un iekaisušām kājām.

— Patiesi, Margo, man uz tevi dažreiz jādusmojas,— māte sacīja.— Tu taču zini, ka viņš nav stiprs. Tu varēji viņu nonāvēt.

— Tā viņam ari vajadzēja,— Margo cietsirdīgi at­teica.— Lai nesaka, ka esmu garlaicīga. Dots pret dotu.

Adriāns tomēr, pats to negribēdams, viņai atriebās; pēc izveseļošanās viņš pilsētā kādā veikalā atrada pa­pilnam gramofona adatu.

Kornetes, fleitas, āTfas, bazūnes, psalterija, cimbalas skaņas un visāda cita mūzika.

Vecā Derība. Eceķiēls, 5

Vasaras nogalē mēs rīkojām viesības, ko vēlāk iedē­vēja par mūsu atvasaras svinībām. Tās varēja būt ie­priekš izplānotas vai radās uz ātru roku — ne no šā, ne no tā, taču vienmēr izvērtās ļoti interesantas, jo gandrīz nekad nenorisa tieši tā, kā bijām paredzējuši. Tajos laikos, dzīvojot uz laukiem, bez apšaubāmajām radio un televīzijas priekšrocībām mums bija visai pie­ticīgas izklaidēšanās iespējas — grāmatas, strīdi, viesības un mūsu draugu smiekli, tāpēc, gluži dabiski, svinības, it sevišķi greznākās, izvērtās par īstiem svētkiem, kuru sagatavošana sagādāja bezgala daudz rūpju un darba. Pat pēc tam, kad viesības bija sekmīgi beigušās, mēs vēl dienām ilgi asi, dedzīgi strīdējāmies par to, ko būtu vajadzējis darīt, lai tās izdotos vēl labāk.