Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Visus sagatavošanas darbus vadīja Spiro kā brūns drūma izskata dēmons; viņš bija it visur, šis lielais tēvainis ar dārdošo buļļa balsi, mucveidīgo augumu un gaļīgajām rokām. Spiro stiepa iekšā virtuvē milzīgas kastes ar pārtikas produktiem un augļiem, svīzdams un skaļi lamādamies, iedabūja ēdamistabā un sabīdīja kopā trīs ēdamgaldus, atnesa Margo nevīstošas puķes, piegādāja mātei izmeklētas garšvielas un dažādas de­likateses. Tieši šādās reizēs atklājās Spiro īstā vērtība, jo viņam varēja lūgt neiespējamo — un tomēr viņš to izdarīja.

— Es to dabūs,— viņš sacīja. Un dabūja arī, vienalga, vai runa bija par augļiem, kuriem tobrīd nebija sezona, vai par klavieru skaņotāju — cilvēcisku būtni, kuru salā uzskatīja par izzudušu kopš 1890. gada.

Ļoti jāšaubās, vai mūsu izplānotās viesības vispār varētu notikt, ja mums nebūtu Spiro.

Beidzot viss bija sagatavots. Bīdāmās durvis tika at­bīdītas vaļā, un plašā telpa pārvērtās par puķu, balonu un krāsainu zīmējumu izstādi. Uz garajiem, ar snieg­baltiem galdautiem apklātajiem galdiem vizēja sudrabs, palīggaldi lūza no auksto ēdienu svara. Mazs sivēniņš, brūns un spīdīgs, ar apelsīnu mutē gulēja līdzās me­žacūkas gurnam, kas izskatījās lipīgs no vīna un medus marinādes, kurā vīdēja ķiploku un apaļo koriandra sēk­liņu pērlītes; brūni apceptu cāļu un jaunu tītaru grēdā šur tur rēgojās mežapīles, pildītas jjr rīsiem, mandelēm un rozīnēm, kā arī uz bambusa iesmiem uzdurtas slokas; safrāna rīsa pauguriņi, dzelteni kā vasaras mēness, bija apslēpti dārgumi, kas lika jums sajusties kā arheologam, jo tos biezā kārtā klāja rozā kalmāra gaļas strēmelītes, grauzdētas mandeles un valrieksti, sīkas, zaļas vīnodziņas, ingvera gabaliņi un ananasu sēklas. Kefaļes, ko es tiku atnesis no ezera, tagad bija brūnas un spīdīgas, pārlietas ar eļļas un citrona mērci, apkaisītas ar nefrītzaļu fenheli; tās bija sarindotas uz lieliem šķīvjiem un atgādināja ostā piestājušu dīvainu veco laiku flotili.

Starp šīm uzkodām bija arī šķīvji ar sīkākiem gar­dumiem — iecukurotas apelsīnu un citronu miziņas, In­dijas kukurūza, šauri, plāni auzu plācenīši, pārkaisīti ar jūras sāls dimantiem, vircoti augļi un marinēti dār­zeņi — dažādi pēc krāsas, smaržas un garšas, lai iekai­rinātu un nomierinātu jūsu garšas kārpiņas.

Te bija kulinārijas augstākie sasniegumi; te daudzu svešzemju augu saknes un sēklas bija atdevušas savas smaržīgās sulas; dārzeņi un augļi bija upurējuši savas mizas un mīkstumus, lai ceptie putni un zivis tiktu pārlieti ar jaukām, garšīgām mērcēm un marinādēm. Vēders rāvās čokurā, skatot visus šos krāsainos, smar­žīgos ēdienus; baudot šo ēdienu klāstu, tā vien likās — daudzās krāsas un smaržas kārtu kārtām piepildīs jūsu plaušas, jūs apreibsiet un kļūsiet nekustīgs kā bite rozes ziedā.

Kopā ar suņiem es vairākkārt slepus ielavījos svinību telpā, lai aplūkotu šo krāšņo ēdienu klāstu; mēs stāvējām klusu un mierīgi, līdz mutē saskrēja siekalas, tad ne­gribīgi gājām ārā. Ar lielu nepacietību mēs gaidījām svinību sākumu.

Džīdžī, kura kuģis bija nokavējies, ieradās savas dzim­šanas dienas rītā; mugurā viņam bija valdzinošs pāvu zils ietērps, galvā nevainojami tīrs, balts turbāns. Viņš smagi balstījās uz spieķa — citādi nekas neliecināja par notikušo nelaimes gadījumu; kā allaž, viņā kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Mums par lielu pārsteigumu, Džīdžī ap­raudājās, ieraudzījis visu to, kas bija sagatavots viņa dzimšanas dienas svinēšanai.

— Padomāt tikai, man, vienkārša ierēdņa dēlam, ne­pieskaramajam', tiek rīkotas tādas svinības,— viņš no­pūzdamies sacīja.

— Ak, tas nudien nav nekas sevišķs,— māte atteica, apjukusi par viņa negaidīto reakciju.— Mums bieži ir nelielas viesības.

Tā kā mūsu dzīvojamā istaba šobrīd atgādināja gan seno romiešu dzīru vietu, gan Celsijas puķu izstādi, radās iespaids, ka viesības pie mums allaž notiek tādos līmeņos, par kādiem mūs var apskaust Tjudoru galms.

-—Nieki, Džīdžī,— sacīja Larijs.— Tu—un nepieska­ramais! Tavs tēvs bija jurists.

' Indijā viszemākās kastas loceklis, kuram nedrīkst pieskarties aug­stāka kasta, it sevišķi bramaņi, lai sevi neapgānītu.

— Nu jā,— atteica Džīdžī,— es būtu bijis nepieska­ramais, ja mans tēvs piederētu pie citas kastas. Ar tevi, Lorens, ir tā nelaime, ka tu neizjūti dramatismu. Kādu poēmu es būtu varējis uzrakstīt — «Nepieskaramā dzīres»!

— Kas tas ir — nepieskaramais?— Margo pusčukstus jautāja Leslijam.

— Tā ir tāda slimība, līdzīga leprai,— viņš svinīgi paskaidroja.

— Mans dievs,— Margo teatrāli noteica.— Es ceru, viņš nav ar to saslimis. Kā viņš var zināt, vai viņa tēvs nebija inficējies?

— Margo, mīļumiņ,— māte nomierinoši sacīja,— ej ap­maisi virumu.

Verandā mēs ieturējām trokšņainu piknikveidīgu lenču ar Džīdžī, kas mūs pacienāja ar stāstiem par savu brau­cienu uz Persiju un ar Margo veltītām persiešu mīlas dziesmām, kuras viņš izpildīja tik kvēlā aizrautībā, ka visi suņi kaukdami vilka līdzi.

— Ak, jums viena no tām jānodzied šovakar,— Margo sajūsmināta ierosināja.— Tas jums noteikti jādara, Džīdžī. Katrs viesis kaut ko darīs.

— Kā jūs to domājat, dārgā Margo?—Džīdžī samulsis jautāja.

— Kāpēc es nevarētu izpildīt ko citu — kaut ko, kas saistās ar māti Indiju?— Džīdžī jautāja, pēkšņas idejas pārņemts.— Es varētu lidināties gaisā.

— Nē,— māte noraidoši sacīja.— Es vēlos, lai šīs vie­sības labi izdodas. Nekādu lidināšanos!

— Kāpēc jūs nevarētu būt tipisks indietis?— Margo ierosināja.—Es zinu — jūs būsiet čūsku dīdītājs!

— Jā,— Larijs piekrita,— vienkāršs, tipisks, neaizska­rams indietis čūsku dīdītājs.

— Mans dievs, kāda lieliska doma!— iesaucās Džīdžī mirdzošām acīm.— Lai notiek!

Vēlēdamies būt noderīgs, es piesolījos viņam aizdot grozu ar mazām, pilnīgi nekaitīgām glodenēm, lai viņš varētu izpildīt savu numuru, un Džīdžī bija sajūsmā, ka viņam būs dažas īstas čūskas. Tad mēs visi devāmies diendusā, lai sekmīgi varētu sagatavoties lielajām vie­sībām vakarā.

Debesīs bija ievilkušās zaļas, sārtas un dūmu pelēkas svītras, tumšajās olīvu birzīs ūjināja pūces, kad sāka ierasties pirmie viesi. Starp tiem bija Lena, viņa nesa padusē lielu opermūzikas grāmatu un bija tērpusies ļoti greznā oranžkrāsas zīda vakarkleitā, lai gan zināja, ka viesības ir neoficiālas.

— Mani mīļie,— viņa aizrautīgi runāja, zibinādama melnās acis,— es šovakar esmu lieliskā formā. Jūtu, ka nepalikšu kaunā. Nē, nē, nedodiet man ouzo, tas var kaitēt balssaitēm. Es labāk iedzeršu glāzīti šam­panieša ar brendiju. Jā, rīkle man jau vibrē, nu zi­nāt — taisni kā arfa.

— Cik jauki,— māte liekulīgi sacīja.— Esmu pārlieci­nāta, mums visiem patiks jūsu dziedāšana.

— Viņai ir skaista balss, māmiņ,— Margo sacīja.— Me- cotints.

— Soprans,— Lena nelaipni parlaboja.

Teodors ar Kralevski ieradās kopā, nesdami virvju un ķēžu rituli un vairākas priekškaramās atslēgas.

— Es ceru,— sacīja Teodors, šūpojoties pirkstgalos, — e-e… mazais… zināt… mūsu mazais triks izdosies. Mēs, protams, to vēl nekad neesam rādījuši.

— Es jau to esmu agrāk darījis,— Kralevskis cienīgi paziņoja.— Pats Hudiņi man to iemācīja. Viņš pat atzina, ka man ir talants. «Ričard,» viņš sacīja, mēs bijām labi draugi, «saproti, Ričard, es nezinu nevienu, izņemot pats sevi, kuram būtu tik veiklas rokas.»