Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Izklausās pēc Korfu viesnīcas,— sacīja Leslijs.

— Kādu vakaru man tās bija piemirsies, un es izgāju uz balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu, bet balkona tur, protams, nebija.

— Jūs varējāt nosisties,— māte sacīja.— Paņemiet vēl vienu cepumu.

— Kas ir nāve?—Džīdžī daiļrunīgi iejautājās.— Nekas vairāk kā ādas nomešana, metamorfoze. Persijā es ie­grimu dziļā transā, un mans draugs ieguva neapgāžamus pierādījumus, ka savā iepriekšējā dzīvē esmu bijis Cin- gishāns.

— Jūs runājat par slaveno kinozvaigzni?— izbrīnīju­sies jautāja Margo.

— Nē, mīļā Margo, par lielo karavadoni,— Džīdžī sar cīja.

— Un tu pats atceries, ka esi bijis karavadonis?— Leslijs ieinteresēts vaicāja.

— Ak vai, nē! Es atrados transa stāvoklī,— Džīdžī bēdīgi atteica.— Cilvēkam nav vēlēts atcerēties savas iepriekšējās dzīves.

— Jūs… hān… paņemiet cepumu un apēdiet,— sacīja Teodors, priecīgs, ka radusies izdevība pazoboties.

— Es gribu, lai visi ātrāk paēd,— sacīja Margo,— un mēs varam sākt priekšnesumus.

— Steigšus pabeigt šādu maltīti būtu apvainojums,— Džīdžī iebilda.— Laika diezgan, mums priekšā visa nakts. Turklāt mums ar Džeriju vēl jāpārlūko manam numuram paredzētās čūskas.

Pagāja krietns laiks, iekams priekšnesumi varēja sāk­ties, jo dalībnieki, labi paēduši un vīna sadzērušies, negribēja steigties, taču galu galā Margo izdevās visus sadabūt kopā. Viņa uzstāja, lai Larijs uzņemas cere- monijmeistara pienākumus, bet viņš atteicās — ja viņa vēloties, lai viņš piedalās priekšnesumos, tad viņš vien­laikus nevarot būt ari ceremonijmeistars. Margo sadus­mojās, bet nekas nelīdzēja — visa atbildība par pro­grammu bija jāuzņemas viņai vienai. Mazliet piesarkusi, viņa ieņēma vietu uz tīģerādas pie klavieFēm un pie­prasīja klusumu.

— Lēdijas un džentlmeņi,— Margo iesāka,— šovakar jūsu iepriecināšanai mēs parādīsim kabareja programmu, ko izpildīs salas talantīgākie cilvēki, un es domāju, ka jūs visi būsiet sajūsmā par šo talantu talantiem.

Kralevskis sāka aplaudēt, viņam pievienojās pārējie, un Margo uz bridi apklusa.

— Vispirms es jūs gribu iepazīstināt ar Konstantlno Megalotopolopopulosu,— Margo turpināja,— viņa ziņā būs muzikālais pavadījums.

Istabā teciņus ienāca mazs, resns grieķis, līdzīgs mel­nīgsnējai mārītei, un piesēdās pie klavierēm. Tā bija viena no Spiro veiksmēm, jo misters Megalotopolopo- puloss, manufaktūras preču pārdevēja palīgs, prata ne vien spēlēt klavieres, bet pazina ari notis.

— Un tagad,—sacīja Margo,— man ir liels prieks stā­dīt jums priekšā ļoti talantīgo mākslinieci Lenu Mav- rokondu, kuras dziedāšanu uz klavierēm pavadīs Kon­stantlno Megalotopolopopuloss. Lena izpildīs iielo āriju no «Rožu kavaliera»—«Rozes dāvināšana».

Lena, kvēlodama kā sarkana lilija, cēlā gaitā pienāca pie klavierēm, paklanījās Konstantlno, rūpīgi saņēma kopā rokas virs diafragmas, it kā atvairot sitienu, un sāka dziedāt.

— Skaisti, skaisti,— jūsmoja Kralevskis, kad viņa bija beigusi un paklanīdamās' atbildēja uz mūsu aplausiem. — Kāda virtuozitāte!

— Jā,— sacīja Larijs,— Koventgādenā [31] to sauc par trīs «s» metodi.

— Trīs «s»?— ieinteresēts vaicāja Kralevskis.— Ko tas nozīmē?

— Spēks, spars, spalgums,— paskaidroja Larijs.

— Pasakiet viņiem, ka es dziedāšu vēl,— Lena čukstēja Margo, iepriekš klusītiņām apspriedusies ar Konstantīno Megalotopolopopulosu.

— O, jā. Cik jauki!— sacīja Margo satraukta un ap­mulsusi par Lēnas dāsnumu.— Lēdijas un džentlmeņi! Lena tagad mums nodziedās dziesmu ar nosaukumu «Vēl­reiz».

Lena uzmeta viņai gurdu skatienu un uzsāka nākamo dziesmu tik sparīgi un ar tik daudziem žestiem, ka pat kapteinis Krīčs nespēja palikt vienaldzīgs.

— Dieva vārds, šiten tas ir viens izskatīgs skuķis!— viņš iesaucās aiz sajūsmas asarojošām acīm.

— Jā, īsta māksliniece,— piekrita Kralevskis.

— Kas par platām krūtīm! Izliektas kā kaujas kuģa priekšgals,— jūsmoja kapteinis.

Lena nobeidza dziedājumu ar cītaras skaņai līdzīgu toni un paklanīdamās pateicās par aplausiem, kas bija skaļi, tomēr ne tik silti un ilgstoši, lai rosinātu dziedāt trešo reizi.

— Paldies, Lena, tas bija brīnišķīgi, taisni kā īstā koncertā,— Margo starodama sacīja.— Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, es jūs iepazīstināšu ar slavenajiem ilu­zionistiem Kraftiju Kralevski un viņa partneri Slizeriju Stefanidesu.

— Dievs augstais!-—iesaucās Larijs.— Kas izdomāja šos vārdus?

— Vai tad vēl jājautā?—brīnījās Leslijs.— Teodors. Kralevskis gribēja, lai viņu numurs sauktos «Noslēpu­mainie, izglābties spējīgie iluzionisti», bet Margo nebija īsti' droša, ka, izrunājot tik garu nosaukumu, viņai ne- samežģīsies mēle.

— Mums jābūt mierā ar visu,— Larijs piezīmēja.

Teodors un Kralevskis pienāca pie klavierēm ar savu

žvadzošo nastu, kurā bija ķēdes, virves un priekškaramās atslēgas.

— Lēdijas un džentlmeņi,— Kralevskis iesāka.— Šova­kar mēs jums parādīsim trikus, kas jūs samulsinās,— tik noslēpumainus trikus, ka jūs degsiet nepacietībā uzzināt, kā tie paveikti.

Viņš apklusa un sarauktu pieri pavērās Teodorā, kas vienu ķēdi neviļus bija nometis uz grīdas.

— Izpildot pirmo triku, es palūgšu savu asistentu cieši sasiet mani ne vien ar virvi, bet ari ar ķēdi.

Mēs goddevīgi aplaudējām un sajūsmināti vērojām, kā Teodors jardu pēc jarda notina Kralevski vispirms ar virvi, pēc tam ar ķēdi. Līdz skatītājiem reizumis nonāca čukstus izteiktās nesaprašanās starp abiem part­neriem.

— Es… e-e… zināt… hm… lāgā neatceros, kā tad to mezglu… Hm… jā, jūs domājat vispirms priekškaramo atslēgu? Ak, jā, man tā ir… hm… e-e vienu mirklīti…

Beidzot Teodors, it kā sajuzdamies vainīgs, griezās pie skatītājiem.

— Man jāatvainojas par… e-e… zināt… es… par tik ilgu darbošanos,— viņš sacīja,— bet mums diemžēl pie­trūka laika vairāk… samēģināt un papraktizēties, tā sakot.

— Turpiniet tīt!— nošņāca Kraftijs Kralevskis.

Galu galā Teodors bija aptinis Kralevskim apkārt tik daudz virvju un ķēžu, ka tas izskatījās, it kā tikko būtu izkāpis no Tutanhamona kapa.

— Un tagad,— sacīja Teodors, rādīdams uz nekustīgo Kralevski, —vai kāds vēlētos… e-e… zināt… apskatīt mezglus?

Priekšā izklumburoja pulkvedis Ribindeins.

— E-e… hm…— pārsteigts sāka stostīties Teodors, jo nebija sagaidījis, ka viņa piedāvājums tiks pieņemts. — Redziet… man jūs jālūdz… lai… hm… lai jūs, tā sakot, tīši neraujat tos mezglus… e-e… hm…

Pulkvedis Ribindeins pārbaudīja mezglus tik rūpīgi, ka neviļus bija jādomā — viņš ir cietuma galvenais uz­raugs. Beidzot ar redzamu nepatiku viņš atzina tos par labiem. Teodors atviegloti uzelpoja, mazliet panāca uz priekšu un atkal pamāja uz Kralevska pusi.

— Tagad mans asistents, tā sakot, mans partneris, pa­rādīs jums, cik viegli… e-e… zināt… hm… viņš var atbrīvoties no vairākiem jardiem… pēdām, tā sakot… kaut arī te Grieķijā jūs varbūt teiksiet — no metriem… e-e… hm… vairākiem metriem virvju un ķēžu.

Viņš atkal pakāpās atpakaļ, un mēs visi pievērsāmies Kralevskim.

— Aizslietni,— Kralevskis atkal nošņāca.

— A! Hm… jā,—atteica Teodors un veikli aizbīdīja aizslietni viņam priekšā.