Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Nē,— māte strupi noraidīja.— Man ir pārāk maz laika, lai ielaistos ar kādu intīmā tuvībā.

— Tad varbūt jūs, — kapteinis uzrunāja Lenu,— ļausiet sevi apskaut un jautrā dejā vadīt pāri istabai, ko?

— Man, jāatzīstas, patīk valsis,— Lena sacīja, izriez- dama krūtis, par ko kapteinis bija ne mazumu sajūsmināts.

Megalotopolopopuloss rāva vaļā «Pie skaistās, zilās Donavas», un kapteinis ar Lenu virpuļoja pāri istabai.

— Triks būtu izdevies, bet dakterim Stefanidesam ne­vajadzēja ķēdes aizslēgt, tikai izlikties aizslēdzam,— Kra­levskis skaidroja, kamēr dusmīgais Spiro zāģēja pušu ķēdes un piekaramās atslēgas.

— Zināms,— atsaucās iAāte,— mēs to saprotam.

— Jāsaka, es nekad… e-e… zināt… neesmu īsti mācējis rādīt trikus,— Teodors ar nožēlu atzinās.

— Es jutu, ka man sāk trūkt gaisa, sirds dauzījās arvien diktāk un diktāk. Tas bija briesmīgi, taisni draus­mīgi,— Kralevskis stāstīja un, acis aizvēris, tik spēcīgi nodrebēja, ka ķēdes iežvadzējās.— Man likās, es vairs nekad netikšu ārā.

— Un jūs neredzējāt pārējos priekšnesumus,— Margo līdzjūtīgi piemetināja.

— Jānudien!— iesaucās Džīdžī.— Jūs neredzējāt, kā es dīdīju čūsku. Sasodīti liela čūska ieķērās gurnautā man — neprecētam vīrietim!

— Un tad man ausis sāka dūkt asinis,— Kralevskis turpināja, vēlēdamies palikt uzmanības centrā.— Sametās melns gar acīm.

— Bet… e-e… zināt… tur iekšā jau viss bija tumšs,— Teodors ieminējās.

— Nekļūstiet sīkumains, Teo,— Larijs aizrādīja,— jūs, sasodītie zinātnie'ki, neļaujat izpušķot nevienu notikumu.

— Es neko neizpušķoju,— cienīgi paziņoja Kralevskis, kad pēdējā priekškaramā atslēga bija nokritusi un viņš varēja apsēsties.— Paldies jums, Spiro. Bet es saku — viss kļuva tik melns kā… tik melns kā…

—… nēģera dibens?— izpalīdzīgi ievaicājās Džīdžī.

— Džīdžī, lūdzams, nelietojiet šo vārdu,— māte šokēta aizrādīja.— Tas nav pieklājīgs.

— Kas? Dibens?— Džīdžī neizpratnē jautāja.

— Nē, nē,— māte sacīja,— tas otrs.

— Kurš tad? Nēģeris?—Džīdžī neatlaidās.—Kas tam vārdam vainas? Es te esmu vienīgais nēģeris, un es neiebilstu.

— Viņš runā, kā baltajam cilvēkam pienākas,— pulk­vedis Ribindeins apbrīnodams sacīja.

— Bet es iebilstu,— māte stingri noteica.— Es negribu, ka jūs sevi uzskatāt par nēģeri. Jūs man esat, jūs esat- tik… tik…

—… balts kā sniega kupena?— Larijs iejaucās.

— Tu ļoti labi zini, ko es domāju, Larij;— māte pikti atteica.

— Nu jā,— Kralevskis atkal uzņēma valodu,— un asi­nis man tad sāka dūkt ausīs…

— Ai, ai,— iespiedzās Margo,— skatieties, ko kaptei­nis Krīčs izdarījis ar Lēnas skaisto kleitu!

Mēs pagriezāmies, lai palūkotos uz to istabas daļu,

kur vairāki pāri jautri griezās valsī, bet neviens nedejoja ar tādu aizrautību kā kapteinis un Lena. Nelaimīgā kārtā abi nebija jutuši, ka vienubrīd kapteinis laikam tika uzminis uz kuplajām mežģīnēm, kas greznoja kleitas apakšmalu, un mežģīnes bija atrāvušās; abi turpināja valsēt, nezinādami, ka Krīčs ar abām kājām iekāpis savas partneres kleitā.

— Dievs augstais! Sis pretīgais vecais kapteinis!— iz­saucās māte.

— Viņam bija taisnība, ka valsis ir ļoti intīma deja,— Larijs piezīmēja.— Vēl pāris virpuļveidīgu ap­griezienu, un viņi būs ievīstījušies kopējā kleitā.

— Kā tu domā — vai man tas Lēnai jāpasaka?— Margo jautāja.

— Es to nedarītu,— Larijs atteica.— Pēc manām domām, pēdējos gados tā viņai bijusi vienīgā tuvākā saskare ar vīrieti.

— Larij, tavs paskaidrojums nevienu neinteresē,— māte iejaucās.

Tieši tajā brīdī Megalotopolopopuloss efektīgi beidza spēlēt valsi. Lena ar kapteini brīdi turpināja griezties kā vilciņš un tad apstājās. Pirms Margo paguva kādu vārdu bilst, kapteinis pakāpās atpakaļ, lai paklanītos, un novēlās augšpēdus uz grīdas, aizraudams sev līdzi lielu gabalu Lēnas kleitas. Mirkli valdīja nospiedošs klusums, jo klātesošo skatieni bija pievērsti Lēnai, kas stāvēja kā sasalusi.

Pirmais attapās kapteinis. Arvien vēl gulēdams uz grīdas, viņš uzrunāja Lenu:

— Visu atzinību — jūs nēsājat ļoti jaukas biksītes,— viņš līksmi sacīja.

Lena izgrūda kādu skaņu, ko varētu saukt par grieķisku spiedzienu — it kā gar neredzamu klinti nošņirkstētu izkapts; tajā varēja saklausīt gan žēlabas, gan aizvai­nojumu ar spēcīgu naida pieskaņu, likās, šis troksnis izlauzies no pašiem balss saišu dziļumiem. Galli-Kurči' būtu viņu par to uzlielījusi. Lai cik dīvaini, tā bija Margo, kas neļāva kļūmīgajai situācijai izvērsties skan­dālā, kaut arī viņas iejaukšanās bija visai uzkrītoša.

No blakusgalda viņa norāva galdautu, pieskrēja pie

1 Amelita Galli-Kurči (1889-1963)—itāliešu operdziedātājā, kolora- tūrsoprāns. Uzstājusies daudzās valstīs.

Lenas un ievīstīja viņu tajā. Pret šo izrīcību nebūtu ko iebilst, ja uz galda neatrastos daudzas bļodas ar ēdienu un svečturis ar divdesmit četrām svecēm. Plīstoša porcelāna troksnis, kā arī pikantajos ēdienos un mērcēs iekritušo sveču čākstēšana līdzēja novērst viesu uzma­nību no Lēnas, un vispārējās kņadas aizsegā Margo viņu steidzīgi nogādāja augšā guļamistabā.

— Ceru, tu tagad esi apmierināts,— māte pārmetoši sacīja Larijam.

— Es? Ko tad es esmu nodarījis?— viņš jautāja.

— Runa ir par to vīru,— māte turpināja.— Tu viņu uzaicināji, tagad tu redzi, kas no tā ir iznācis.

— Viņš tikai sagādāja Lēnai tīkamāko pārdzīvojumu visā viņas dzīvē; neviens vīrietis līdz šim nebija mē­ģinājis atraut stērbeli no viņas kleitas.

— Te nav nekā smieklīga,— māte dusmīgi atteica,— un, ja mēs vēl rīkosim viesības, es nevēlos redzēt pie sevis šo… šo… vaļīgo, veco izvirtuli.

— Neuztraucieties, misis Darela,— viesības ir brīniš­ķīgas,— Džīdžī sacīja.

— Nu, ja jums te patīk, tad ir viss kārtībā,— māte atmaigusi noteica.

— Ja man būtu lemts simtreiz no jauna iemiesoties, es zinu, ka neviena dzimšanas diena nebūs tāda kā šī.

— Ļoti mīļi no jums, Džīdžī.

— Ir tikai viena lieta,— Džīdžī žēli ieminējās.— Man ir neērti par to runāt… bet…

— Kas par lietu?— vaicāja māte.— Kaut kas atgadījies?

— Nekas nav atgadījies,— nopūzdamies atteica Džīdžī,— tikai kaut kā pietrūkst.

— Pietrūkst?— satraukusies brīnījās māte.— Kas jums var pietrūkt?

— Ziloņi,— nopietni atbildēja Džīdžī.— Indijas lielākie četrkājainie dzīvnieki.

TOC \o "1-3" \h \z Ievadam…………………………………………………………………………. 4

1. Suņi, susuri un sajukums………………………………………………. 6

2. Spoki un zirnekļi . . -………………………………………… 30

3. Zaļā paradīze…………………………………………………………….. 45

4. Pavasara stihija………………………………………………………….. 71

5. Faķiri un i iestās………………………………………………. 87

6. Karalisks notikums…………………………………………… 109

7. Mīlas takas……………………………………………………………… 132