Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Patiesi?— vaicāja māte.— Nu, tad esmu pārliecināta, ka jums būs lieli panākumi.

Kapteinis Krīčs ieradās apbružātā cilindrā un tik sar­kanu seju kā zemene, viņa mati atgādināja ušņu pūkas, ko mazākā vēsmiņa var aizpūst no galvas un zoda. Viņš grīļojās pat stiprāk nekā parasti, un viņa lauztais žoklis izskatījās sevišķi šķībs, bija redzams, ka pirms ierašanās viņš krietni iedzēris. Māte sastinga un izmocīja smaidu, kad kapteinis Krīčs ielīgoja pa galvenajām dur­vīm.

— Ticat vai neticat, jūs nudien šovakar esat krāšņa,— kapteinis teica, blenzdams uz māti, viņš viegli šūpojās un berzēja rokas.— Pēdējā laikā jūs esat nedaudz uzbarojusies.

— Nedomāju vis,— māte strupi atteica.

Kapteinis viņu kritiski nopētīja,

— Man liekas, uz gurniem jums ir mazliet vairāk kur pieķert nekā agrāk.

— Es būtu priecīga, ja jūs neizteiktu aizskarošas pie­zīmes,— māte nopietni sacīja.

Bet kapteinis neapmulsa.

— Mani tas neuztrauc,— viņš noslēpumaini turpināja.

— Man patīk tāda sieviete, kurai ir mīkstumiņš, uz kā uzlikt rokas. Vāja sieviete gultā nekur neder — tas ir tāpat kā jāt uz zirga bez segliem.

— Es neinteresējos par to, kas jums patīk gultā vai ārpus gultas,—māte bargi atcirta.—Tagad, lūdzu, at­vainojiet — man jāparūpējas par ēdieniem.

Arvien vairāk ratu norībēja mājas priekšā, arvien vairāk viesu rausās ārā no automašīnām. Istaba pildījās ar neparastiem viesiem, kurus mūsu ģimene bija ielūgusi. Vienā kaktā Kralevskis, līdzīgs sirsnīgam, kuprainam rūķim, stāstīja Lēnai par saviem piedzīvojumiem ar Hudini.

— «Harij,» es . viņam teicu, jo mes, zināt, bijām labi draugi, «Harij, tu vari man uzticēt, kādus noslēpumus vien gribi, es tos neizpaudīšu. Manas lūpas ir aizzī­mogotas. »

Kralevskis iedzēra malku vīna un savilka lūpas, lai parādītu, ka tās ir aizzīmogotas.

— Patiesi?— ievaicājās Lena bez mazākās intereses.

— Nu jā, dziedātāju sabiedrībā tas ir pavisam citādi. Mēs, dziedātāji, atklājam savus noslēpumus. Atceros, reiz Krasija Tupti man sacīja: «Lena, tava balss ir tik skaista, ka fes allaž apraudos, kad to dzirdu; esmu tev iemācījusi visu, ko pati zināju, ej un nes tālāk pasaulē mūsu ģēnija lāpas.»

— Es nepavisam neapgalvoju, ka Harijs Hudini bija sevī noslēdzies cilvēks,— Kralevskis samulsis piezīmēja,

— viņš ir pati augstsirdība un laipnība. Zināt, viņš pat man parādīja, kā var sievieti pārgriezt uz pusēm.

— Ak, tā laikam ir dīvaina sajūta, kad cilvēks tiek pārgriezts uz pusēm,— domīgi sacīja Lena.— Padomājiet tikai, jūsu lejasgals kādā istabā var nodoties mīlas dēkām, kamēr otra puse kavē laiku arhibīskapam. Cik jocīgi!

— Tā jau ir tikai ilūzija,— nosarcis paskaidroja Kra- levskis.

— Tāda ir dzīve,— Lena saldsērīgi noteica.—Tāda ir dzīve, mīļais draugs.

Ar iedzeršanu saistītie trokšņi ielīksmoja un uzmun­drināja. Paukšķēja šampanieša pudeļu korķi, un bālais, krizantēmu dzeltenais šķidrums čūkstēdams, burbulīšus mezdams, jautri šļācās glāzēs; stiprs sarkanvīns lija kausos, biezs un tumšs kā pūķa asinis, un tā virspusē savijās burbulīšu vainadziņš; ledusauksts baltais vīns, dzirkstīdams gan kā dimants, gan kā topāzs, lēni tecēja glāzēs; ouzo bija caurspīdīgs un šķietami mierīgs kā mazs kalnu ezeriņš, bet, kad glāzē sāka guldzēt ūdens, vīns kā uz burvja mājienu uzburbuļoja un saduļķojās, pārvērzdamies tik baltā, vasarīgā mākonī ka mēnessak- mens.

Beidzot mes pārvietojāmies uz to istabas daļu, kur uz mums gaidīja bagātīgais ēdienu klāsts.

Karaļa virssulainis, tievs un trausls kā medniekprusaks, komandēja zemnieku meičas, kas apkalpoja pie galda. Spiro dziļā nopietnībā, vēl drūmāku vaigu nekā parasti, grieza gabalos cepešus un putnus. Kralevskis jutās kā iedzīts lamatās, jo pār viņu bija noliecies pulkvedis Ribindeins ar masīvo, pelēko valzirga rumpi, garajām Ūsām, kas karājās pār muti, un savam upurim pievērsto, apaļo zilo acu paralizējošo skatienu.

— Hipopotams jeb nīlzirgs ir viens no pašiem lie­lākajiem četrkājiem, kuri dzīvo Āfrikas kontinentā…— viņš dārdināja, it kā lasīdams klasē lekciju.

— Jā, jā… gluži fantastisks dzīvnieks. īsts dabas brī­nums,— piebalsoja Kralevskis, izmisīgi lūkodamies ap­kārt pēc glābiņa.

— Kad jūs šaujat hipopotamu jeb nīlzirgu,— pulkvedis Ribindeins, nelikdamies traucēties, dārdināja tālāk,— kā man bija izdevība to darīt, tad tēmējiet zvēram vai nu starp acīm, vai ausī, lai būtu drošs, ka lode ieurbsies smadzenēs.

— Jā, jā,— atkal piekrita Kralevskis, pulkveža zilo, izvelbto acu hipnotizēts.

— Blaukš!— negaidot tik skaļi nobļāva pulkvedis, ka Kralevskim tik tikko šķīvis neizkrita no rokām.— Jūs trāpāt zvēram starp acīm… Pļerkš!… Cirkš!… Un taisni smadzenēs iekšā, sapratāt?

— Jā, jā,— nobālēdams un norīstīdamies atteica Kra­levskis.

— Pļukš!—iesaucās pulkvedis, lai priekšstats būtu pil­nīgs.— Un smadzenes ar strūklu gāžas ārā,— pulkvedis uzvaroši nobeidza.

Kralevskis šausmās aizvēra acis un nolika pusizēsto gaļas šķīvi.

— Tad viņš sāk grimt,— pulkvedis no jauna uzņēma valodu,—un nogrimst upes dibenā… glug, glug, glug. Nu jums jānogaida divdesmit četras stundas — vai zināt, kāpēc?

— Nē… es… uh…— Kralevskis sacīja, nervozi rīstīda­mies.

— Gāzes,— apmierinats skaidroja pulkvedis.— Nīl­zirga vēderā ir pussagremota barība, sapratāt? Tā pūst un rada gāzes. Puff! Vēders piepūšas kā balons, un zvērs uzpeld virspusē.

— C-cik interesanti,— vārgi izdvesa Kralevskis.— Es ceru, jūs mani uz brīdi atvainosiet…

— Dikti jocīgs ir tāds vēdera saturs,— domīgi pie­zīmēja pulkvedis, nelikdamies zinis par Kralevska vē­lēšanos sarunu izbeigt.— Vēders ir piepūties divreiz lie­lāks; kad jūs to uzšķēržat — huš! Tas ir tāpat kā pāršķelt cepelīnu, pilnu ar notekūdeņu smirdoņu. Sapratāt?

Kralevskis bija pielicis pie mutes kabatlakatu un lū­kojās apkārt ar ciešānu pilnu skatienu.

— Citādi ir ar ziloni, vislielāko sauszemes četrkāji Āfrikā,— pulkvedis atkal dārdināja, stampādams mutē kraukšķīgo sivēna cepeti.—Zināt, pigmeji uzšķērž beigtā ziloņa vēderu, ielien tur iekšā un ēd aknas, jēlas un asiņainas… dažreiz vēl trīcošas. Mazi, ērmīgi vīriņi šie pigmeji, protams, iedzimtie…

Kralevskis, kura seja tagad bija pieņēmusi dzeltenīgi zaļu nokrāsu, izbēga verandā un stāvēja mēnessgaismā, dziļi elpodams.

Ceptais sivēns bija nozudis, balti spīdēja jēra un mežacūkas kauli, cāļu, tītaru un pīļu krūšukurvji gulēja šķībi sagāzušies kā avarējušu kuģu vraki.

Džīdžī, mātes mudināts, bija no visa pa druskai no­garšojis, apgalvodams, ka neko tik li^ļisku nekad neesot ēdis, un tagad sacentās ar Teodoru Indijas pikanto gardumu nobaudīšanā.

— Burvīgi,— viņš jūsmoja ar pilnu muti.— Nu taisni debešķīgi, mana dārgā misis Darela. Jūs esat īsts ku­linārijas ģēnijs.

— Jānudien,— piekrita Teodors, iemezdams mutē un kraukšķinādams vēl vienu pikantu cepumu.— Tie ir lie­liski. Kaut ko līdzīgu gatavo Maķedonijā… e-e… hm… bet ar kazas pienu.

— Džīdžī, vai jūs patiešām salauzāt kāju lidinoties vai kā vēl to citādi sauc?

— Nē,— žēli atteica Džīdžī,— es neko nebēdātu, ja man būtu jācieš šī iemesla dēļ. Vainīga bija tā stulbā, nolādētā viesnīca, kur guļamistabās bija balkona durvis, bet trūka balkona.