Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

O, Ģertrūde no Anglijas, No vecās Stoukontrentas, Bet, kad tā puisi mīlēja

— Paklausieties, jau atkal!—sūrojās māte.— Tas vairs nav nekāds joks. Larij, tev tas jāizbeidz.

— Tev ir iebildumi, tu ari izbeidz,— atteica Larijs.

— Patiešām, Larij, tu atļaujies par daudz. Te nav nekā, par ko smieties.

— Redzi, viņš jau ir ticis cauri Īrijai, Velsai un Angli­jai,— aizrādīja Larijs.— Palikusi vēl tikai Skotija, ja vien viņš nesadomā pārsviesties uz Eiropu.

— To tu nedrīksti pieļaut,— māte, šausmu pārņemta, sacīja.

— Es domāju, žiņāt, varbūt man tagad vajadzētu atvērt lādi un paskatīties,— Teodors domīgi runaja.— Nu, zināt, tāpat — drošības labad.

— Es nevēlos, lai tu kļūsti par Boudlera 1 sievišķi,— no­teica Larijs.—Te nav nekā piedaudzīga, nevainīgi joki, vairāk nekas.

— Bet tie nav nevainīgi joki manā izpratnē,— izsaucās māte,— un es gribu, lai tie tiek izbeigti.

O, Anguss bija skotu zēns, Viņš bij no Eberdīnas…

— Are, nu jau viņš ir nonācis Skotijā,— Larijs sacīja.

— E-e… es centīšos netraucēt kapteini,— Teodors ru­nāja,—bet, man liekas, derētu mazliet ielūrēt…

— Manis pēc viņš var aiziet līdz pašai Džonogrotsai [33] ,— māte atteica.— Tāda dziedāšana ir jāizbeidz.

Teodors uz pirkstgaliem bija piegājis pie lādes un norūpējies taustījās pa kabatām. Leslijs viņam pievieno­jās, un abi apspriedās, ko iesākt ar ieslēgto Kralevski. Es redzēju, kā Leslijs veltīgi pūlējās nocelt lādes vāku; nu bija skaidrs, ka Teodors atslēgu nozaudējis.

Kapteinis nemitējās dziedāt.

O, Fricis, tas bij vācu zēns, Viņš bij no vecās Berlīnes…

— Paklausies!— iesaucās māte.— Nu jau viņš ir konti­nentā. Larij, tam jādara gals!

— Es negribu, ka tu rīkojies kā lords čemberlēns [34] ,— Larijs dusmīgi iebilda.— Par priekšnesumiem atbild Margo, viņai arī saki, lai neļauj kapteinim dziedāt.

— Dieva laime, ka lielākā daļa viesu nepietiekami zina angļu valodu, lai saprastu dziesmas vārdus,— māte turpi­nāja.— Citādi — ko viņi par mums lai domā…

Follerī un tollerā, Grūta dzīve jūrniekam…

— Es labprāt padarītu grūtu viņa dzīvi, ja varētu,— māte nerimās.— Vecais muļķa netiklis!

Leslijam un- Teodoram tagad pievienojās Spiro ar smagu lauzni; visi kopā viņi mēģināja dabūt vaļā lādes vāku.

O, franču skuķis Fransuāza, Tā nāk no Brestas pilsētas

— Es negribu but aizpriedumaina,— māte sacīja,— bet visam ir savas robežas.

— Lūdzu, paskaidrojiet man, mīļie,—sarunā iejaucās Lena, kas bija uzmanīgi klausījusies kapteiņa dziedā­šanā,— ko nozīmē—«kreisais piegājiens»?

— Tas ir… tas ir… tas ir tāds angļu joks,— māte izmisusi skaidroja.— Vārdu spēle.

-—Jā,— apstiprināja Larijs.—Tāpat kā jūs sakāt — meiča ieķērusies…

— Larij, man liekas, nu gan ir diezgan,— māte nosodoši sacīja.— Pietiek jau ar kapteiņa divdomībām, tagad arī tu vēl sāksi…

— Māmiņ,— Margo sacīja, pamanījusi, ka kaut kas nav labi.— Man liekas, Kralevskis smok nost.

— Es nesaprotu, kas tas ir — ieķērusies,— atkal ieru­nājās Lena.—Lūdzu, paskaidrojiet.

— Lena, nepiegrieziet vērību, tas ir tikai Larija joks.

— Jā, viņš smok nost, varbūt man jāpārtrauc kapteiņa dziedāšana?—Margo vaicāja.

— Lieliska ideja! Ej un saki, lai viņš tūlīt beidz dzie­dāt,— māte pavēlēja.

Bija dzirdama skaļa krakšķēšana, Leslijam un Spiro cīnoties ar smago lādes vāku. Margo piesteidzās pie kapteiņa..

— Kapteini, kapteini, lūdzu, beidziet,— Margo sacīja. — Misters Kralevskis… Zināt, mēs esam par viņu no­raizējušies.

— Beigt?— kapteinis brīnījās.— Beigt? Es taču tikko esmu iesācis.

— Nu jā, bet mums pašlaik ir kaut kas svarīgāks par jūsu dziesmu,— māte ledaini sacīja.— Misters Kra­levskis netiek ārā no lādes.

— Un tā ir viena no manām labākajām dziesmām,—

kapteinis aizvainots iebilda.—Tā ir ari pati garākā — aptver simt četrdesmit zemes — Čīli, Austrāliju, Tālos Austrumus un visas pārējās. Pavisam simt četrdesmit panti.

Es redzēju, kā māte saviebās, iedomājoties, ka kap­teinis dziedās vēl simt trīsdesmit četrus pantus.

— Labi, bet varbūt kādu citu reizi,— Margo izvairīgi apsolīja.— Tas ir neparedzēts gadījums.

Ar skaļu brīkšķi, it kā gāžot milzīgu koku, lādes vāks beidzot tika atlauzts vaļā.

Kralevskis gulēja lādē, vēl arvien notīts ar virvēm un ķēdēm, seja viņam bija zilgana, brūnās acis izbiedētas, plaši ieplestas.

— Ahā, mēs, redzams, esam atvēruši… e-e… zināt… priekšlaicīgi,— Teodors sacīja.— Viņš vēl nav paguvis atraisīties.

— Gaisu! Gaisu!— ķērca Kralevskis.— Man trūkst gaisa!

— Interesanti,— piezīmēja pulkvedis Ribindeins. — Kongo es reiz redzēju pigmeju, kas bija iesprūdis ziloņa vēderā. Zilonis ir pats lielākais Āfrikas četrkājis.

— Celiet viņu ārā,— māte satraukta mudināja.— Da- būjiet brendiju.

— Apvēdījiet viņu! Pūtiet viņam virsū gaisu!—Margo griezīgi spiedza un izplūda asarās.— Viņš mirst, viņš mirst, un viņš nepabeidza savu triku.

— Gaisu… gaisu,— vaidēja Kralevskis, kad viņu cēla ārā no lādes.

Notīts ar virvēm un ķēdēm, pelēks, aizvērtām acīm viņš patiesi izskatījās šausmīgs.

— Var gadīties, man liekas, tās ķēdes un virves viņu žņaudza,— Teodors saprātīgi ieminējās, atkal kļūdams ārsts.

— Jūs viņam tās apsējāt, jūs arī noņemiet,— sacīja Larijs.— Nāciet, iesim, Teodor, jums ir atslēga, ar ko dabūt vaļā ķēdes.

— Es nelaimīgā kārtā to esmu kaut kur nobāzis,— atzinās Teodors.

— Ak dievs!—izsaucās Leslijs.—Es jau tā domāju, ka nedrīkst pieļaut šādu triku. Tā ir nejēdzība. Spiro, vai jūs varat sadabūt zāģi?

Kralevskis tika noguldīts uz dīvāna, viņa galva uzlikta uz spilveniem; viņš atvēra acis un, lūkodamies uz mums, bezpalīdzīgi noelsās. Pulkvedis Ribindeins noliecās un blenza Kralevskim sejā^

— Tam pigmejam, par kuru es jums stāstīju,— viņš teica,— acis bija pieplūdušas ar asinīm.

— Patiešām?—ieinteresēts jautāja Teodors.— Tāpat laikam notiek, kad… e-e… zināt… cilvēkam kaklu žņaudz ar dzelzs stīpu. Acu ābolos asinsvadiņi var pārplīst, un acis pieplūst ar asinīm.

Kralevskis izgrūda sīku, izmisīgu pīkstienu kā lauku pele.

— Nu, ja viņš būtu izņēmis takio kursu,— Džīdžī sa­cīja,— viņš spētu aizturēt elpu stundām ilgi, varbūt die­nām, mēnešiem vai, cītīgi trenējoties, pat gadiem ilgi.

— Vai tad viņa acis nepieplūstu ar asinīm?— Ribin­deins vaicāja.

— Es nezinu,— godīgi atzinās Džīdžī.— Droši vien tā nenotiktu; acu āboli tikai kļūtu sārti.

— Vai manas acis ir pieplūdušas ar asinīm?— Kra­levskis satraukts jautāja.

— Nē, nē, nepavisam,— māte samierinoši atteica.— Es vēlos, lai jūs visi izbeidzat runāt par asinīm un nebiedējat misteru Kralevski.

— Pareizi, lai viņš par to nedomā,— kapteinis Krīčs piekrita.— Vai lai es pabeidzu savu dziesmu?

— Nē,— māte cieti noteica,— nekādas dziesmas! Labāk pasauciet misteru Maga… kā nu tur bija viņa vārds, lai viņš kaut ko jauku uzspēlē un jūs visi varat padejot, kamēr mēs atraisīsim misteru Kralevski.

— Tā ir laba ideja, manu jauko meitenīt,— kapteinis Krīčs sacīja mātei.— Uzdejosim valsi! Valsējot cilvēki visātrāk nonāk intīmā tuvībā.