Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Jau apmēram mēnesi bijām nodzīvojuši ļoti mierīgi — viesības netika rīkotas, neviens pie mums nebija cie­mojies, un māte, kaut cik atpūtusies, bija ļoti labā noskaņojumā. No rīta sēdējām verandā, lasīdami pasta sūtījumus, kad piepeši dzima doma par atvasaras svi­nībām. Māte bija tikko saņēmusi lielu, biezu pavār­grāmatu ar nosaukumu «Miljons Austrumu receptes, no kurām mutē saskrien siekalas»; grāmata bija bagātīgi ilustrēta ar krāsainām fotogrāfijām, kas izskatījās tik košas un kārdinošas, ka tūlīt pat radās vēlēšanās tās apēst. Par šo sūtījumu viņa bija sajūsmināta un tūlīt' skaļi nolasīja atsevišķas vietas mums priekšā.

— Dievs augstais!—viņa aplaimota izsaucās.— Ak, cik tie ir jauki! Atceros, tie bija jūsu tēva mīļākie ēdieni, kad mēs dzīvojām Dārdžīlingā. Un skatieties te! «Kon- sarmera prieks»! Šo recepti esmu meklējusi gadiem ilgi. Tas ir brīnišķīgs ēdiens, tik barojošs.

— Ja tas ir tāds, kāds attēlots fotogrāfijā,— sacīja Leslijs,— tad mums nāksies dzert sodas bikarbonātu vēl divdesmit gadu pēc šādas maltītes.

— Nerunā muļķības, dārgais. Ēdiena sastāvdaļas ir dabiski produkti — četras mārciņas sviesta, sešpadsmit olas, astoņas pintas krējuma, desmit nenobriedušu ko­kosriekstu mīkstumi…

— Ak tu tētīt!—iesaucās Larijs.— Tās jau ir brokastis Strasburgas zosij 1 .

— Esmu pārliecināta, ka tev garšos «Konsarmera prieks». Tavs tēvs to ļoti mīlēja.

— Jā, bet es ievēroju diētu,— ierunājās Margo.— Tu taču mani nevari piespiest ēst kaut ko tik treknu.

— Neviens tevi nespiež, mīļumiņ,— māte sacīja.— Tu vienmēr vari atteikties.

— Bet tu zini, ka es nevaru pateikt «nē», tātad tā ir piespiešana.

— Ja tev trūkst gribasspēka teikt «nē», vari iet ēst citā istabā,— Leslijs ieteica, šķirstīdams šaujamo ieroču katalogu.

— Man pietiek gribasspēka pateikt «nē»,— dusmīgi attrauca Margo.— Es tikai nevaru atteikties, ja māmiņa man piedāvā.

— Džīdžī sūta mums sveicienus,— sacīja Larijs, pacēlis acis no vēstules, ko šobrīd lasīja. — Viņš raksta, ka atbraukšot pie mums nosvinēt savu dzimšanas dienu.

— Dzimšanas dienu!— izsaucās Margo.— Ak, cik jauki! Es priecājos, ka viņš mūs atcerējies.

— Tāds jauks zēns,— māte sacīja.— Kad viņš ieradīsies?

— Tiklīdz tiks ārā no slimnīcas,— Larijs atteica.

— No slimnīcas? Vai viņš ir slims?

— Nē, viņam gadījusies nelaime ar lidināšanos, viņš ir savainojis kāju. Džīdžī raksta, ka dzimšanas diena esot sešpadsmitajā datumā, bet viņš mēģināšot ierasties jau piecpadsmitajā.

— Es ļoti priecājos,— sacīja māte.— Esmu iemīlējusi Džīdžī, un viņam noteikti patiks šī grāmata.

— Vai zināt, sarīkosim viņam par godu lielas vie­sības,— Margo līksmi ierosināja.— Nu, tādas īsti gran­diozas viesības!

— Tā ir laba doma,— Leslijs piekrita.— Kārtīgas vie­sības mums nav bijušas veselu mūžību.

— Un es varēšu izmantot dažas receptes no šīs grā­matas,— māte piebilda, redzami ieinteresēta.

— Tie būs austrumnieciski svētki!—iesaucās Leslijs.

— Teiksim visiem, lai ierodas turbānos, apkārušies ar dārgakmeņiem.

— Nē, manuprāt, tas būtu par traku,— māte iebilda.

— Es gribētu jaukas, mierīgas, mazas…

— Tu taču nevari Džīdžī par godu rīkot jaukas, mie­rīgas, mazas viesības,— Leslijs sacīja.— Pēc tam kad esi viņam pastāstījusi, ka allaž tiki ceļojusi ar četrsimt ziloņiem. Viņš noteikti gaidīs kaut ko iespaidīgāku.

— Tur nebija četri simti ziloņu, mīļais. Es tikai stāstīju, ka mēs devāmies uz nometni ar ziloņiem. Jūs, bērni, pārspīlējat. Turklāt mēs te ziloņus nevaram sagādāt; to viņš no mums negaidīs.

— Bet kaut kas mums tomēr jāparāda,— Leslijs neat­laidās. .

— Es apņemos parūpēties par dekorācijām,— piedā­vājās Margo.— Te visam jābūt austrumnieciskam. Aiz­ņemšos no misis Papadrujas Birmas aizslietņus, no Lēnas varēs patapinat strausa spalvas.

— Pilsētā saldētavā mums vēl ir mežacūkas gaļa, pīles un vēl šis un tas,— Leslijs sacīja.— Tagad to varētu izlietot.

— Grāfiene Lefrakija mums varbūt aizdos savas kla­vieres,— ieminējās Larijs.

— Tagad visi uzmanīgi klausieties… beidziet tērgāt,— māte satraukta iejaucās.— Mums nebūs nekāds durbars, bet dzimšanas dienas svinības.

— Neuztraucies, māmiņ, mums visiem der mazliet iz­lādēties,— Larijs samierinoši sacīja.

— Ķēries pie arkla, neskaties atpakaļ,— Leslijs noteica.

— Tevi pakārs, vienalga, vai būsi nozadzis vērsi vai ēzeli,— secināja Margo.

— Vai sava kaimiņa sievu,— piebilda Larijs.

— Tagad mums jāizlemj, ko mēs aicināsim,— Leslijs ierosināja.

— Teodoru, protams,— visa ģimene vienbalsīgi nolēma.

— Tad vēl mums ir nabaga vecais Krīčs,— Larijs sacīja.

— Ak, nē, Larij,— māte protestēja.— Tu taču zini, viņš ir vecs, pretīgs lops.

— Nieki, māmiņ, vecajam puikam ļoti patīk viesības.

— Vēl var būt runa par pulkvedi Ribindeinu,— Leslijs turpināja.

— Nē!— dedzīgi iesaucās Larijs.— Mums nav va­jadzīgs šis garlaicības iemiesojums, pat ja viņš ir labākais šāvējs visā salā.

— Viņš nav garlaicīgs,— Leslijs kareivīgi iebilda.

— Viņš nemaz nav garlaicīgāks par taviem muļķīgajiem draugiem.

— Neviens no maniem draugiem nav spējīgs veselu vakaru bez pārtraukuma ar vienzilbīgiem vārdiem un dažiem neandertālieša rūcieniēm klāstit, kā viņš 1904. gadā Nīlā nošāvis nīlzirgu.

— Tas ir ļoti interesanti,— dusmīgi attrauca Leslijs.

— Katrā ziņā daudz interesantāk nekā klausīties, kā visi tavi draugi gvelž par savu muļķīgo mākslu.

— Nu, nu, mani mīļie,— māte samierinoši iejaucās,

— vietas pietiks visiem.

Strīdi turpinājās kā parasti, kad tika sastādīts viesu saraksts; mani interesēja vienīgi Teodors, un, tā kā viņš tiks ielūgts, viesības noteikti izdosies. Pārējo viesu izvēli es atstāju ģimenes ziņā.

Gatavošanās viesībām ritēja pilnā sparā. Larijam lai­mējās aizņemties no grāfienes Lefrakijas ļoti lielas klavieres un tīģerādas paklāju, ko noklāt tām līdzās. Klavieres tika atgādātas pie mums ļoti saudzīgi un uz­manīgi — tās bija nelaiķa grāfa mīļākais mūzikas in­struments —-. garos, seklos ratos, ko vilka četri zirgi. Larijs, kam pienācās uzraudzīt pārvešanu, noņēma bre- zentus, ar kuriem instruments bija pārsegts, lai to pa­sargātu no saules, iekāpa ratos un, trallinādams «Vedam bērniņu atkal mājās», aši pārbaudīja, vai ceļojums kla­vierēm nav nodarijis kādus bojājumus. Šķita, ka viss ir kārtībā, lai gan klavieres skanēja mazliet griezīgi; ar lielām grūtībām mēs tās ienesām viesistabā. Ievietotas kaktā, melnas un spožas kā ahāts, ar līdzās izklāto lielisko tīģerādu, kuras galva bija izslieta izaicinošā rēcienā, klavieres piešķīra visai istabai greznu, austrum­niecisku kolorītu. Šo iespaidu vēl pastiprināja Margo dekori — gobelērtveida tapetes, ko viņa bija uzkrāsojusi uz lielām papīra loksnēm un pakarinājusi pie siertām, bildes ar minaretiem, pāviem, kupolu pilīm un dārgak­meņiem izgreznotiem ziloņiem. Visur bija redzamas vāzes ar varavīksnes krāsās nokrāsotām strausa spalvām un saišķi ar baloniem, kas uzbūra ilūziju, it kā te būtu savākti neredzēti tropisko zemju augļi. Virtuve, protams, atgādināja Vezuva krāteri, rubīnsarkanajā, plīvojošajā gaismā, ko izstaroja pusducis kokogļu krāsniņu, šurpu turpu tekāja māte ar saviem palīgiem, un jaukās smaržas, kas cēlās augšā līdz otrajam stāvam, bija tik spēcīgas un kairinošas, ka radās sajūta—jūs apņem greznu smaržu mantija.