Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Nabaga Adriāns izskatījās tik ļoti pazemots, ka mūsu ģimene uzskatīja par vajadzīgu pacelt viņa garastāvokli.

— Negrieziet vērību uz Margo vārdiem, mīļo Adriān,— māte viņu mierināja.— Viņa nedomā, ko saka. Redziet, viņa ir ļoti stūrgalvīga. Paņemiet vēl vienu persiku.

— īsta tiepša,— piebilda Leslijs.— To jau varēja pa­redzēt.

— Es nezinu, kā es varētu kļūt līdzīgs zemnieku pui­šiem,— Adriāns samulsis sacīja.— Varbūt man jāspēlē ģitāra.

— Nē, nē, to nedari,—Larijs steidzīgi atteica,— tas nav nepieciešams. Tu varētu pamēģināt kaut ko vien­kāršāku. Varbūt sāc košļāt ķiplokus.

— Ķiplokus? — Adriāns pārsteigts jautāja. — Vai Margo patīk ķiploki?

— Noteikti,— apgalvoja Larijs,— tu taču dzirdēji, ko viņa teica par zemnieku puišu smārdu. Kas ir tā liegā smarža, kas sitas pretī, pieejot viņiem klāt? Ķiploki!

Loģiskais secinājums Adriānu pārliecināja, bet viņš panāca vienīgi to, ka Margo, turēdama degunam priekšā kabatlakatu, paziņoja, ka viņš smirdot kā vietējais auto­buss tirgus dienā.

Man Adriāns šķita ļoti patīkams cilvēks; viņš vienmēr bija mīlīgs un laipns, gatavs darīt visu, ko viņam kāds lūdza. Man likās, mans pienākums ir viņam palīdzēt, bet es nezināju, kā; sākotnējo domu — ieslēgt Margo Adriāna guļamistabā — nācās atmest, jo to būtu grūti izvest dzīvē un mātei tā liktos pilnīgi nepieņemama, tomēr neko labāku nespēju izdomāt. Nolēmu par to apspriesties ar misteru Kralevski, varbūt viņš varēs man kaut ko ieteikt. Mācību starpbrīdī pie kafijas tases es pastāstīju viņam par Adriāna nesekmīgajiem mēģi­nājumiem tuvoties Margo — tā mums abiem bija tīkamā atpūta no kvadrāta un hipotenūzas neizdibināmajiem noslēpumiem.

— Āhā!— noteica misters Kralevskis. — Mīlas takas ne­kad nav gludas un līdzenas. Gribot negribot jājautā: vai dzīve nekļūtu garlaicīga, ja ceļš uz mērķi vienmēr būtu gluds?

Mani sevišķi neinteresēja mistera Kralevska filozo­fiskās domas lidojumi, bet es pacietīgi gaidīju. Misters Kralevskis maigi saņēma biskvītu -skaisti manikirētiem pirkstiem, mirkli paturēja virs kafijas tases un pirms iemešanas mutē pamērcēja brūnajā šķidrumā, pēc tam, acis aizvēris, lēni košļāja.

— Man tā vien liekas — šis jaunais Lokinvars 1 ir pārāk neatlaidīgs,— viņš beidzot sacīja.

Es paskaidroju, ka Adriāns ir anglis un viņam jābūt neatlaidīgam; bez centības un neatlaidības panākumus nevar gūt.

— Ā,— misters Kralevskis šķelmīgi novilka,— sirdslie­tās ir citādi. Neliela vienaldzība dažreiz paveic brīnu­mus.

' Lokinvars — Valtera Skota poēmā «Marmiona» ietvertās balādes varonis — bruņinieks, kas pārdroši nolaupa un aizved savu līgavu brīdī, kad viņai jāprecas ar citu.

Viņš salika kopā pirkstu galus un aizgrābtībā lūkojās griestos. Es varēju droši apgalvot, ka tagad mēs tūlīt dosimies vienā no viņa fantāzijas lidojumiem kopā ar viņa iemīļoto mitoloģisko tēlu—«lēdiju».

— Atceros, reiz es biju trakoti iemīlējies kādā lē­dijā,— Kralevskis sacīja.— Protams, tas ir konfidenciāli, bet tev es uzticos.

. Es pamāju un paņēmu vēl vienu biskvītu. Kralevska stāsti parasti ievilkās garumā.

— Viņa bija neparasti daiļa, visādā ziņā pati pilnība, vīrieši ap viņu lidinājās kā… nu, kā bites ap medus podu,— Kralevskis stāstīja, jūsmodams par'paša uzburto fantāzijas tēlu.—Tajā pašā brīdī, kad viņu ieraudzīju, es iemīlējos dziļi, neremdināmi, neglābjami, un man šķita, ka arī viņa nav pret mani gluži vienaldzīga.

Viņš iesūca mazliet kafijas, lai atveldzētu rīkli, tad viegli sakrustoja pirkstus un pārliecās pār rakstāmgaldu, nāsis viņam satraukumā drebēja, lielās, juteklīgās acis cieši vērās manī.

— Es viņu nemitīgi vajāju kā… kā… medību suns, bet pret visiem tuvošanās mēģinājumiem viņa palika auksta un vienaldzīga. Viņa pat pazobojās par manām jūtām.

Kralevskis uz brīdi apklusa, acīs parādījās asaras, viņš sparīgi nošņauca degunu.

— Nespēju tev attēlot tās mokas, ko tiku pārcietis,— svelošo greizsirdību, mīlas sāpju pārpilnās bezmiega naktis. Es pazaudēju divpadsmit kilogramus no svara; mani draugi bija noraizējušies, visi centās mani pār­liecināt, ka šī lēdija nav manu ciešanu vērta. Visi, iz­ņemot vienu draugu… kādu… kādu pieredzējušu sabied­rības cilvēku, kuram pašam, kā rādās, bija bijušas vai­rākas mīlas dēkas, viena pat tik tālā vietā kā Bulukistāna. Viņš man aizrādīja, ka es par daudz Neatlaidīgi pūlos iekarot viņas mīlu,— kamēr vien metīšu savu sirdi šai lēdijai pie kājām, viņa, tāpat kā visi sievišķi, jutīsies garlaikota par vieglo uzvaru. Pret viņu jāizturas nedaudz vienaldzīgāk — ahā!— mans draugs apgalvoja,—un tūlīt viss mainīsies.

Kralevskis veltīja man starojošu smaidu un zinīgi pamāja ar galvu. Viņš sev ielēja vēl tasi kafijas.

Un vai viņš — Kralevskis izrādījis vienaldzību?—es iejautājos.

— Jā gan,— atteica mans skolotājs.— Es nezaudēju laiku. Uzkāpu uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu.

Manuprāt, tā bija lieliska ideja; neviena sieviete, es sevi spriedu, nevar kādu turēt pakļautībā, ja tas piepeši uzkāpj uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu. Tas ir pietiekami tālu, lai pat visiedomīgākajai sievietei būtu ko padomāt.

— Un kas notika pēc tam,— es ieinteresēts vaicāju, — kad misters Kralevskis bija atgriezies no saviem ce­ļojumiem?

— Es uzzināju, ka viņa ir apprecējusies,— atteica mis­ters Kralevskis, mazliet nokaunējies, jo atskārta, ka viņa stāstījumā iestājies neliels atslābums.

— Kā tev labi zināms, dažas sievietes mēdz būt kap­rīzas un nepacietīgas. Man tomēr slepus izdevās pabūt ar viņu kādu bridi divatā, un tad viņa man visu pa­skaidroja.

Es nepacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.

— Viņa sacīja,^— misters Kralevskis stāstīja,— ka viņai licies, es esot aizbraucis uz visiem laikiem, lai kļūtu par budistu mūku, un tā viņa nolēmusi apprecēties. Jā, mana mīļotā būtu mani gaidījusi, ja vien zinājusi, ka es atgriezīšos, bet viņa nezināja un, bēdu plosīta, apprecējās ar pirmo, kas pagadījās. Ja es toreiz būtu pareizi aprēķinājis ceļojumā pavadāmo laiku, šodien viņa būtu mana.

Kralevskis skaļi izšņauca degunu. Viņš izskatījās sa­triekts. '

Es pārdomāju dzirdēto, bet Kralevska stāsts tā arī nedeva noteiktu atbildi uz jautājumu, kā palīdzēt Ad- riānam. Varbūt man aizdot viņam savu laivu «Būtls Bamtrinkets» un ieteikt aizairēt līdz Albānijai? Tiesa, es varēju pazaudēt labo laivu, turklāt man nebija īstas pārliecības, ka Adriāns spētu aizirties tik tālu. Kra- levskim bija taisnība — Adriāns ir pārāk neatlaidīgs, bet, zinādams, cik kaprīza ir mana māsa, es sapratu, ka par sava pielūdzēja pazušanu no salas viņa būs sajūsmā, nevis kritis izmisumā. Adriāna lielākā neveik­sme bija tā, ka viņš nekad nesastapa Margo vienu. Ja viņš grib gūt jel kādus panākumus, es sevī spriedu, viņam jārīkojas gudrāk.

Vispirms Adriānam jāizbeidz visur staigāt nopakaļus Margo, jo viņš nav nekāds jērs, kas seko aitai, un jātēlo vienaldzība; šajā nolūkā es viņu uzaicināju doties man līdzi papētīt tuvāko apkārtni. Te nekādas grūtības neradās.

Margo pašaizsardzības nolūkā bija pasākusi celties augšā rītausmā un pazust no vasarnīcas, iekams parādījās Adriāns, tā ka viņš allaž palika viens. Māte bija mē­ģinājusi viņu ieinteresēt ēdienu gatavošanā, bet pēc tam, kad viņš tika atstājis vaļā ledusskapi un sabojājis lielāko daļu mūsu pārtikas produktu, pielaidis uguni ar taukiem pilnai cepešpannai, sagrauzdējis pavisam labu jēra gurnu, padarot to līdzīgu biltongam', un, no­mezdams uz virtuves grīdas, sasitis pusduci olu, māte ar prieku piekrita, ka Adriāns dodas,man līdzi.