Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Izrādījās, ka Adriāns ir lielisks ceļabiedrs, kaut arī bija uzaudzis lielpilsētā. Viņš nekad nežēlojās, pacietīgi un precīzi izpildīja manus īsos, kodolīgos rīkojumus, tādus kā «Paliec uz vietas!» vai «Nekusties, viņš tev iekodīs!», un no sirds priecājās par dzīvajiem radīju­miem.

Kā jau Kralevskis tika pareģojis, Margo bija nesa­prašanā par Adriāna negaidīto prombūtni. Kaut gan viņai nepatika Adriāna uzmanības pierādījumi, viņa to­mēr jutās nelāgi aizvainota, kad tos nesaņēma. Viņa vēlējās zināt, ko mēs abi ar Adriānu visu dienu darām. Es negribīgi paskaidroju, ka viņš man palīdz manos zooloģiskajos pētījumos. Vēl piemetināju, ka viņš visu ļoti ātri un labi iemācās un, ja tā turpināsies, vasaras beigās no viņa iznāks krietns, zinīgs naturālists.

— Nesaprotu, kā tu vari staigāt kopā ar tādu, kas vienmēr ir noslienājies,— Margo sacīja.—Manuprāt, viņš ir neticami garlaicīgs cilvēks.

Es atbildēju, ka Adriānam ir līdzīgas domas, jo viņš man uzticēja, ka Margo viņam liekoties mazliet gar­laicīga.

— Ko?—sašutumā iekliedzās Margo.—Kā tu iedroši­nies kaut ko tādu sacīt, kā tu iedrošinies!

Nu, es filozofiskā mierā aizrādīju, par to viņa var vainot pati sevi. Galu galā — vai tad viņa kādam var nelikties garlaicīga, ja allaž atsakās iet kopā peldēties, pastaigāties un vienmēr ir rupja.

— Es neesmu rupja,— Margo dusmīgi iebilda.— Es tikai saku patiesību. Un, ja viņš vēlas ar mani pastaigāties, labi, esmu ar mieru. Patiešām, tas ir līdz apnikumam!

Es ļoti nopriecājos, ka mans iecerētais plāns sāk īs­tenoties, taču biju piemirsis, ka Margo, tāpat kā pārējie ģimenes locekļi, var būt ļoti patmīlīga. Tajā vakarā viņa bija tik negaidīti laipna un pieklājīga pret Adriānu, ka mēs visi, izņemot pašu upuri, bijām izbrīnīti un satraukti. Margo veikli novirzīja sarunu uz pastaigām un tad sacīja: tā kā Adriāna viesošanās laiks salā ejot uz beigām, būtu ļoti svarīgi, lai viņš dabū redzēt pēc iespējas vairāk. Un kas var būt labāks, par pastaigāšanos? Jā, nosvepstēja Adriāns, pastaigā vislabāk var iepazīt apkārtni.

— Esmu nolēmusi parīt doties nelielā pārgājienā,— jautri sacīja Margo,— nelielā, jaukā pastaigā. Zel, ka jūs esat tik ļoti aizņemts ar Džeriju, citādi jūs varētu man piebiedroties.

— Ak, par to neraizējieties. Džerijs var pats parūpēties par sevi, — atteica Adriāns, manuprāt, nežēlīgā, nepie­klājīgā vienaldzībā.— Es došos jums līdzi ar lielāko prieku.

— Nu labi,— nočivinaja Margo.— Esmu pārliecinātā, ka būsit .sajūsmināts. Tā būs viena no skaistākajām pastaigu vietām.

— Kura?— interesējās Leslijs.

— Laiapeidesa,— Margo nevērīgi attrauca.— Neesmu tur bijusi veselu mūžību.

— Laiapeidesa?—pārjautāja Leslijs.— Tā būtu pastai­ga? Tas jau ir salas pašā viņā galā. Līdz turienei jāiet stundām ilgi.

— Redzi, es domāju, mēs sarīkosim pikniku uz visu dienu,—Margo šķelmīgi sacīja,—protams, ja Adriānam nav nekas pretī.

Bija redzams, ka Adriānam nebūtu nekas pretī, ja Margo liktu priekšā peldēt zem ūdens uz Itāliju un • atpakaļ pilnā kaujas apbruņojumā. Es paziņoju, ka lab­prāt viņiem piebiedrošos, jo šāda pastaiga bija inte­resanta arī no zooloģijas viedokļa. Margo uzmeta man iznīcinošu skatienu.

— Labi, bet, ja tu nāc mums līdzi, tev pienācīgi jāuz­vedas,— viņa mīklaini noteica.

Lieki sacīt, ka Adriāns bija gluži pārņemts no gaidāmās pastaigas un viņam parādītās Margo laipnības. Es rņazlidt šaubījos. Aizrādīju, ka līdz Laiapeidesai ir tāls ceļš un laiks ir ļoti karsts, bet Adriāns atteica, ka tas viņu ne drusciņas nebiedējot. Klusībā es domāju: diezin vai

viņam, trauslam un neizturīgam, pietiks spēka noiet tādu gaisa gabalu, taču teikt to nedrīkstēju, lai viņu neapvainotu. Noliktajā dienā pulksten piecos rītā mēs sapulcējāmies verandā. Adriānam bija kājās milzu lieli, nagloti zābaki, kurus viņš kaut kur bija nopircis, garas bikses un mugurā biezs flaneļa krekls. Es mēģināju iebilst, ka šāds apģērbs nav piemērots gājienam pāri visai salai lielā karstumā, kad termometrs rāda vairāk nekā simt grādu ēnā 1 , tomēr Margo, kā par brīnumu, nebija ar mani vienisprātis. Adriāns esot ģērbies ideālā pārgājiena ietērpā, ko viņa pati izvēlējusies. Tas, ka viņai bija mugurā vienīgi .caurspīdīgs peldkostīms un kājās sandales un es biju apvilcis šortus un kreklu ar vaļēju apkakli, viņu it nemaz nemulsināja. Uz muguras Margo nesa lielu saini, kurā, manuprāt, bija mūsu pārtika un dzeramais, rokā viņai bija izturīga nūja. Es nesu kolekcionāra somu un tauriņu ķeramo tiklu.

Sādā apbruņojumā mēs devāmies ceļā, Margo tūlīt uzņēma neapdomīgi ātru soli, kā man likās. Pēc īsa laiciņa. Adriāns jau mirka sviedros, viņa seja bija no- sā.rtusi. Neievērodama manus protestus, Margo gāja pa atklātu apvidu, vairīdamās no olīvu birzīm, kas varēja dot paēnu. Es neizturēju, atgāju pāris simtu jardu sānis un soļoju tālāk, turēdamies koku ēnā. Adriāns, bai­dīdamies, ka viņu var nosaukt par mīkstčauli, svīzdams apņēmīgi sekoja Margo pa pēdām. Pēc četrām stundām viņš jau stipri kliboja un tik tikko vilka kājas; pelēkais krekls bija tumšs no sviedriem, seja bija pieņēmusi satraucošu fuksīna sarkanumu.

Tad Margo ievaicājās:

— Vai gribat atpūsties?

— Varbūt mazliet nodzerties,— Adriāns atbildēja iz­kaltušā, ķērkstošā balsī kā grieze.

Es teicu, ka atpūta būtu īsti noderīga, un Margo apstājās, lai apsēstos uz sarkanas, karstas klints saules svelmē, kur it labi varētu izcepties bars vēršu. Viņa noslēpumaini parakņājās savā sainī un izvilka trīs mazas pudelītes ar gasozu — putojošu, ļoti saldu limonādi.

— Te būs,— viņa sacīja, katram izsniegdama pa pu­delei.— Dzēriens jūs atspirdzinās.

Gasoza izrādījās ne tikai putojošs un pārsaldināts, bet ari ļoti silts dzeramais, kas drīzāk pavairoja nekā

' 100° pēc Fārenheita — ap 40° pēc Celsija.

dzesēja mūsu slāpes. Kad tuvojās dienas vidus, kļuva redzams salas pretējais krasts. Sl ziņa iešķīla cerību dzirksti Adriāna blāvajās acīs. Sasnieguši jūru, mēs varēsim atpūsties un izpeldēties, Margo paziņoja. Pie- nācām pie mežonīga krasta un kāpām lejā uz ūdensmalu cauri milzīgu, sarkanīgu un brūnu klints bluķu jūklim, kas aizstiepās gar visu piekrasti un atgādināja kroplīgu milžu kapsētu. Adriāns atkrita ēnā pie kādas milzu lielas klints, uz kuras auga biezs mirtājs un maza pīnija, viņš novilka kreklu un zābakus. Kājas viņam bija gandrīz tikpat baismīgi sarkanas kā seja, turklāt vienās tulznās. Margo ieteica, lai viņš kājas pamērcē ūdensbedrē klinšu iedobē, lai tās norūdās, un .viņš paklausīja; mēs abi ar Margo pa to laiku peldējāmies. Krietni atvēsinājušies, apsēdāmies ēnā, un es ieminējos, ka tagad nenāktu par ļaunu drusku ieēst un padzerties.

— Mums nekā nav,— paziņoja Margo.

Uz brīdi iestājās stindzinošs klusums.

— Kā jūs teicāt, nekā nav?—Adriāns vaicāja.— Kas tad ir tai sainī?

— Ak, tur ir tikai mani peldēšanās piederumi,— Margo atteica.— Es nolēmu neņemt līdzi neko ēdamu, jo ir grūti nest tādā karstumā, bez tam mēs būsim mājās uz vakariņām, ja drīz dosimies atpakaļ.

— Varbūt mēs varētu padzerties,— Adriāns aizsmacis ierosināja.— Vai jums vēl ir gasoza?'

' — Nē, protams, nav,— Margo dusmīgi atteica.— Es taču biju paņēmusi trīs pudeles. Katram pa vienai, vai ne? Tās ir ļoti smagas. Nesaprotu, par ko jūs te sa­traucaties, jūs ēdat pārāk daudz. Maza atslodze jums nāks par labu. Tā dos jums iespēju noplakt.