Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Par karali,— atteica Larijs.— Ļoti žēl, man vajadzēja tev to pateikt agrāk.

— Ko pateikt?—jautāja māte, tagad no tiesas satrau- kusies.

— Ka esmu viņu ielūdzis uz lenču,— Larijs paskaidroja.

— Larij! Tas nevar būt! Nudien tu esi neprātīgs…— māte iesāka un tad atskārta, ka ar viņu dzen jokus.

Viņa izslējās visā savā piecas pēdas garajā augumā.

— Te nav nekā smieklīga,— viņa sacīja ledainā balsī.—Jebkurā gadījumā izsmiets tiktu karalis, jo man mājās ir vienīgi olas.

Ar lielu cieņu, ignorēdama mūsu skaļos smieklus, viņa devās uz savu guļamistabu.

Atspirdzinājiet mani vīna ogām un spēcinājigt mani ar āboliem, jo es nikstu no mīlestības.

Vecā Derība. Zālamana Augstā dziesma, 2, 5

Šī bija viena no tām apbrīnojami sausajām vasarām, kad plaisāja zeme un pieturējās tik liels karstums, ka pat debesis izbālēja palsi rudenīgā neaizmirstuļu zilumā, jūra gulēja nekustīga, gluda kā liels, zils dīķis, un ūdens bija silts kā piens. Naktīs vasarnīcā varēja dzirdēt, ka sakustas, čīkst un brikšķ grīdas, slēģi un sijas, kad siltais gaiss izsūca no tām pēdējās mitruma paliekas. Uzlēkušais pilnais mēness kvēloja kā sarkana ogle, vēr­damies lejup uz mums no karstajām, samtainajām de­besīm, bet no rīta saule jau desmit minūtes pēc pa­rādīšanās bija pārāk silta, lai būtu patīkama. Vēja nebija, un karstums spiedās virsū salai kā vāks. Kalnu nogāzē nekustīgajā gaisā novīta un sažuva augi un zāles, kļū­damas dzeltenbālas kā medus un trauslas kā skaidas. Dienas bija tik karstas, ka pat cikādes sāka dziedāt agrāk un pašā lielākajā svelmē atpūtās; zeme svilināja kāju pēdas, tā ka nekur nebija iespējams staigāt bez apaviem.

Vietējiem dzīvniekiem vasarnīca kļuva par patvērumu, kas sastāvēja no daudzām lielām koka alām, kur varbūt bija par pusgrādu vēsāks nekā apkārtējās olīvu, apelsīnu un citronu birzīs, un viņi bariem vien sāka ierasties mūsu mājā. Sākumā, gluži dabiski, man bija jānoklausās pārmetumi par pēkšņo dzīvnieku pieplūdumu, bet tad šī invāzija kļuva visiem saprotama, tā ka pat mana ģimene atskārta: es nevaru būt atbildīgs par tik daudzu un dažādu dzīvu radību pārvietošanos. Veseli melnu ērču bataljoni saradās mājā un apstāja suņus; ērces tik biezi noklāja dzīvnieku ausis un galvas, ka atgādināja bruņukreklu un bija arī tikpat grūti noņemamas. Novesti līdz izmisumam, mēs bijām spiesti suņus aplaistīt ar petroleju, tikai tad ērces atlaidās un bira zemē. Suņi jutās dziļi aizvainoti par šādu apiešanos un elsdami slāja ap māju, piesūkušies ar petrolejas smaku, kaisīdami ērces lielos daudzumos. Larijs ieteica izlikt uzrakstu "«Bīstami — ugunsnedroši suņi», jo, kā viņš pareizi aiz­rādīja, ja kāds suņu tuvumā uzvilktu sērkociņu, visa vasarnīca uzliesmotu kā lāpa.

Taču petroleja mums bija tikai īslaicīgs glābiņš. Mājā saradās arvien vairāk un vairāk ērču, un tagad naktīs, guļot gultā, varēja vērot, kā tās rindām pārvietojās pa istabu.

Par laimi, mums ērces neuzbruka, tām pietika ar suņiem, kurus tās padarīja vai trakus. Citādi bija ar blusām, kas baru bariem apsēda mūsu māju. Blusas uzradās pēkšņi nez no kurienes — kā tatāru ordas un uzklupa mums, pirms mēs apjēdzām, kas noticis. Tās bija it visur; ejot ap māju, jūs jūtat, ka uz kājas uzlec blusas un lien augšup. Guļamistabā vairs nebija glābiņa, un mēs uz laiku sanesām gultas plašajās verandās un gu­lējām tur.

Starp sīkajiem mājas iemītniekiem blusas tomēr nebija pašas ļaunākās. Piķa melni, sīki skorpioni ieņēma vannas istabu, kur bija vēsāks. Reiz vēlu vakarā Leslijs, gri­bēdams iztīrīt zobus, neapdomīgi bija iegājis vannas istabā basām kājām un tika sadzelts pirkstā. Skorpions bija tikai puscollu garš, bet neciešamās sāpes, ko radīja viņa dzēliens, nekādi nesaderējās ar dzīvnieka niecī­gajiem apmēriem, un pagāja vairākas dienas, iekams Leslijs atkal varēja staigāt. Lielākie skorpioni izvēlējās virtuvi, kur tie gluži nekaunīgi tupēja pie griestiem, līdzīgi kroplīgiem omāriem, kas dzīvo gaisā.

Vakaros, kad tika iededzinātas lampas, parādījās tūksto­šiem kukaiņu; tur bija visādi naktstauriņi, sākot no dzeltenīgi brūniem sīkulīšiem ar tādiem spārniņiem kā iz- pluinītas spalvas un beidzot ar ļoti lieliem rozā un sudraboti svītrotiem sfingiem, kuri kā neprātīgi triecas uz gaismu un spēj sadragāt lampas cilindru. Vēl tur bija vaboles, dažas melnas kā bērinieki, citas ar spilgtas krāsas svītrām un ornamentiem, dažas ar īsiem vālīšveida taustekļiem, citas ar tik gariem un tieviem kā mandarīna ūsas. Šiem kukaiņiem pievienojās milzum daudz sīkāku dzīvu radību, starp kurām vairums bija tik mazītiņas, ka to neticami dažādo formu un krāsu izpētei bija nepieciešams palielināmais stikls.

Man, gluži dabiski, lielā dažādo kukaiņu gūzma bija īsti pa prātam. Katru vakaru es dirnēju ap gaismekļiem ar kolekcionēšanai sagatavotām kārbām un pudelēm un sacentos ar citiem plēsoņām medījuma iegūšanā. Te vajadzēja būt ļoti acīgam, jo pastāvēja spēcīga kon­kurence. Pie griestiem uzturējās bālrozā gekoni apaļām acīm un izplestiem pirkstiem, šīs ķirzakas prata ļoti izmanīgi pielavīties naktstauriņiem un vabolēm. Turpat līdzās gekoniem kā vampīri ar tievām, dzeloņainām kājām ložņāja zaļie, liekulīgie medniekprusaki ar ār­prātīgām acīm-un bezzoda fizionomiju.

Grīdas tuvumā man bija jāsacenšas ar milzu lieliem šokolādes krāsas zirnekļiem, kas glūnēja ēnā kā tievi, pūkaini vilki un piepeši lēca ārā, lai izrautu kukaini man gandrīz vai no pirkstiem.

Kukaiņu medībās viņiem palīdzēja resnie, raibie krupji ar zaļiem un sudrabpelēkiem ielāpiņiem jauki izraibotu ādu; pārsteigumā izvalbītām acīm tie lēca iekšā šajā barības pārpilnībā un rija aizgūtnēm, to pašu darīja arī ašās, zaglīgās, mazliet draudīgās vairogkaulenes. Šiem simtkājiem bija apmēram trīs collas garš, saplacināts ķermenis zīmuļa resnumā, ar tādu kā bārkstainu ap­mali— un tievas, garas kājas. Simtkājim kustoties, kad darbojās visi kāju pāri, bārkstis sāka viļņoties, un dzīv­nieks virzījās uz priekšu tik gludi un līdzeni kā akmen­tiņš pa ledu, turklāt klusi un nemanāmi, jo vairog- kaulenes ir vieni no izveicīgākajiem un plēsīgākajiem medniekiem.

Kādu vakaru, kad bija iedegtas lampas, es atkal pa­cietīgi gaidīju, lai redzētu, ko tās pievienos manai ko­lekcijai; bija samērā agrs, tā ka lielākā daļa plēsoņu, izņemot mani un dažus sikspārņus, vēl nebija parādījušies. Verandā sikspārņi šaudījās augšā lejā tik ātri kā pātagas siksnas un sagrāba naktstauriņus un citus sulīgus gar­dumus pāris collu atstatu no lampām; liesmas līpinājās spārnu saceltajā vējā.

Pamazām apdzisa bālā, zaļganā vakarblāzma, circeņi uzsāka savus nebeidzamos treļļus,. olīvkoku tumsā iede­gās aukstās jāņtārpiņu ugunis, un lielā māja, čīkstēdama un krakšķēdama no karstuma, gatavojās sagaidīt nakts mieru.

Istabas siena aiz lampas jau bija sētin nosēta ar dažādiem kukaiņiem, kuri pēc pirmā nesekmīgā paš­nāvības mēģinājuma bija tur apmetušies, lai mazliet atpūstos pirms mēģināt vēlreiz. No sīkas spraugas ap­metumā pie sienas pamatnes izlīda viens no pašiem mazākajiem un treknākajiem gekoniem, kādus es līdz šim biju redzējis. Droši vien tas bija nesen izšķīlies, jo tā garums nepārsniedza pusotras collas, tomēr īsais laiciņš, ko viņš tika nodzīvojis šajā pasaulē, acīmredzot bija pietiekams, lai krietni pieēstos, jo gekona ķermenis un aste bija tik resna, ka viņš izskatījās gandrīz apaļš. Mazās ķirzaciņas mute bija pavērta platā, kautrīgā smaidā un lielās, tumšās acis aiz brīnumiem plaši ie­plestas— kā bērna acis, kas skata mielastam .uzklātu galdu. Pirms es paguvu viņu aizkavēt, gekons, lēni gāzelēdamies, jau bija uzrāpies augšā pa sienu un uzsācis vakariņas ar zeltactiņu; šie radījumi ar caurspīdīga­jiem, zaļajiem mežģīņveida spārniem un lielajām, zaļ- zeltainajām acīm man ļoti patika, un es dusmojos uz gekonu.