Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Nākamā apstāšanās bija Platia, kur karalim vajadzēja noskatīties karavīru un orķestru ceremoniālmaršā un skautu demonstrējumā. Nežēlīgi dārdinot cauri šaurajām sānieliņām, Spiro dodžs sasniedza Platia krietni agrāk par karaļa mašīnu.

— Manuprāt, neko aplamu viņi vairs izdarīt nevar,— māte sprieda.

— Sala ir pārspējusi pati sevi,— Larijs secināja.— Es biju cerējis, ka viņiem pārplīsīs riepa ceļā no dokiem uz baznīcu, bet tas jau būtu par daudz gribēts, tā man liekas. .

— Nu, nevar vis zināt,— noteica Teodors, pablisinā- dams acis.— Atceries, te ir Korfu. Var gadīties, viņiem vēl ir ar ko mūs pārsteigt.

— Ceru, ka ne,— atteica Kralevskis.— Patiesi! Tāda organizācija! Par to ir jāsarkst.

— Neko viņi vairs/neizgudros, Teo, nudien ne,— Larijs iebilda.

— Es neesmu… e-e… hm… gluži pārliecināts… zināt…—- noteica Teodors.

Izrādījās, ka viņam bijusi taisnība.

Karalis ieradās un ieņēma vietu uz paaugstinājuma. Kareivji nosoļoja garām ļoti sparīgi un visi vairāk vai mazāk noturējās ierindā. Tajā laikā Korfu bija ma- lienas garnizons, un jaunkareivjiem pietrūka prakses ierindas mācībās, taču arī šādos apstākļos viņi sevi parādīja no labākās puses. Tad sekoja orķestru gājiens, tajā piedalījās orķestri no visiem salas ciemiem, katrs kolektīvs bija ieģērbts atšķifīgā krāsainā uniformā, mū­zikas instrumenti bija tik spoži nospodrināti, ka, tos uzskatot, sāpēja acis. Kaut arī orķestru priekšnesumā varēja saklausīt nelielas kļūmes, tās bagātīgi atsvēra muzicēšanas skaļums un spēks.

Tad bija pienākusi skautu kārta, un mēs priecīgi aplaudējām, kad pulkvedis Velvits, izskatā gaužām līdzīgs nervozam, noliesējušam Vecās Derības pravietim skautu uniformā, ieveda savu zēnu pulku putekļainajā Platia. Viņi sveicināja karali un tad, paklausīdami aiz­žņaugtā falsetā izkliegtajai pulkveža pavēlei, sāka stum-, dīties šurpu turpu, līdz izveidojās Grieķijas karogs. Nu sacēlās tāda aplausu vētra un uzviļņoja tik skaļas gaviles, ka tās noteikti bija dzirdamas vistālāko Albānijas kalnu plašumos. Izpildījis nelielu vingrojumu kompleksu, skautu pulks aizsoļoja līdz baltajām līnijām, kurām bija jāattēlo abi upes krasti. Te puse skautu aizsteidzās projām, lai no jauna atgrieztos ar plankām, kas ne­pieciešamas pontonu tilta būvei; otra puse pa to laiku noņēmās ar virves vilkšanu pāri nodevīgajiem ūdeņiem/ Skautu izdarības tik ļoti ieinteresēja daudzos skatītājus, ka tie sāka virzīties arvien tuvāk un tuvāk «upei»,

viņiem līdzi arī policists, kura pienākums bija noturēt pūli uz vietas.

Skauti — neviens no viņiem nebija vecāks par asto­ņiem gadiem — rekorda laikā uzbūvēja pontonu tiltu pāri iedomātajai upei un tad, sekodami mazam puišelim, kas skaļi un aplami pūta tauri, kratīgā riksī nesās pāri tiltam un viņā pusē nostājās miera stājā. Pūlis bija sajūsmā; ļaudis aplaudēja, gavilēja, svilpoja, ar kājām dimdināja zemi. Pulkveža Velvita sejā pavīdēja šaurs, vīrišķīgs karavīra smaids, un viņš pameta lepnu mirkli uz mūsu pusi. Tad viņš norēja kādu komandas vārdu. Trīs mazi, resni skauti atdalījās no pulka un devās uz tiltu, nesdami detonatorus un sprāgstvielas. Tika paveikti pēdējie sagatavošanas darbi, pēc tam visi trīs zēni devās atpakaļ pie pārējiem un ejot atritināja elek­trisko vadu. Skauti nostājās miera stājā un gaidīja.

Pulkvedis Velvits izbaudīja savu lielo brīdi; viņš pa­vērās visapkārt, lai būtu drošs, ka viņam veltīta pūļa nedalīta uzmanība. Valdīja pilnīgs klusums.

— Sagraut tiltu!—viņš norēca, un viens.no skautiem nospieda kontaktpogu.

Turpmākajās minūtēs, saudzīgi izsakoties, iestājās sa­jukums. Norībēja baismīgs sprādziens; gaisā uzlidoja putekļu, grants un tilta gabalu mākonis, kas līdzīgi krusai nobira uz skatītājiem. Pirmās trīs ļaužu rindas, visi policisti un pulkvedis Velvits tika nogāzti augšpēdu zemē. Sprādziena vilnis, kas nesa sev līdzi smiltis un koka šķēpeles, sasniedza automašīnu, kurā mēs sēdējām, kā ložmetēju uguns tas traucās pret mašīnas virsbūvi un norāva mātei no galvas cepuri.

— Dievs žēlīgais!—iesaucās Larijs.— Ko tas muļķis Velvits te spēlējas?

—Mana cepure!—māte vaimanāja.— Dabūjiet kāds manu cepuri!

— Es jums to dabūs, misis Darels, esiet bez bēdu,— ieaurojās Spiro.

— Kaut kas briesmīgs, kaut kas briesmīgs,— noteica Kralevskis aizvērtām acīm, ar kabatlakatu slaucīdams pieri.— Pārāk militāra spēle tik maziem puikām.

— Mazie puikas! Tie ir sasodīti mazi nezvēri!— sūk­stījās Larijs, kratīdams no matiem ārā granti.

— Man bija tāda sajūta: kaut kas vēl notiks,— ar labpatiku atzinās Teodors; tagad viņš bija apmierināts,

jo salas reputācija nebija apdraudēta — salā arī turpmāk atgadīsies visādas ķibejes.

— Viņiem būs bijis kāds ļoti spēcīgs spridzeklis,— Leslijs sprieda.— Nesaprotu, ko pulkvedis Velvits bija iedomājies. Tas taču ir sasodīti -bīstami.

Vēlāk kļuva zināms, ka pulkvedis Velvits nebija vai­nīgs. Atguvies un kā nekā nostādījis savu pulku ierindā, viņš to aizvadīja projām, lai pēc tam no jauna atgrieztos nelaimes vietā un atvainotos mātei.

— Nespēju izteikt, misis Darela,— viņš sacīja ar asa­rām acīs,— cik ļoti jūtos pazemots. Tie mazie rakari bija dabūjuši no zvejniekiem dinamītu. Varu jums droši apgalvot: es neko par to nezināju, itin neko.

Putekļainajā uniformā ar saplacinātu cepuri galvā pulk­vedis izskatījās ļoti patētisks.

— Ak, neraizējieties, pulkvedi,— māte viņu mierināja, ar trīcošu roku celdama pie lūpām glāzi ar brendiju un sodu.— Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties ikvienam.

— Anglijā tā notiek pastāvīgi,— Larijs sacīja.— Ne­paiet ne diena…

— Labāk nāciet ar mums kopā paēst pusdienas,— māte viņu pārtrauca, uzmezdama dēlam nosodošu skatienu.

— Paldies jums, cienījamā lēdija, jūs esat pārāk laipna,—pulkvedis turpināja.— Es gribu aiziet mājā pār­ģērbties.

— Man ļoti patika novērot skatītāju reakciju,— ar zinātnieka interesi sacīja Teodors.— Jūs saprotat… e-e… to skatītāju… kuri bija notriekti gar zemi.

— Man liekas, viņi bija trakoti sašutuši,— Leslijs pie­zīmēja.

-—Nē!—lepni attrauca Teodors.— Te ir Korfu. Viņi, zināt… palīdzēja cits citam notīrīt drēbes un atzina, ka viss izdevies lieliski… tik reāli. Viņi it nemaz neuz­traucās par to, ka skauti bija sadabūjuši dinamītu.

—- Jā, dzīvojot ilgāku laiku Korfu, pie visa pierod un ne par ko vairs nav jābrīnās,— ar pārliecību secināja māte.

.Beidzot pēc pilsētā ieturētas garšīgas, ieilgušas maltītes, kuras laikā mēs "pūlējāmies pārliecināt pulkvedi Velvitu, ka tilta sagraušana bija dienas ievērojamākais notikums, Spiro mūs veda mājup cauri vēsajai, samtainajai naktij. Starp kokiem sasaucās auspūcītes, viņu «tuink, tuink, tuink» skanēja kā dīvaini zvani; aiz mašīnas cēlās putekļi un kā vasaras padebesis palika karājamies gaisā.

— Tā,— noteica māte, apspiezdama žāvas, un ar lampu devās augšup pa kāpnēm,— karalis vai ne karalis, bet es palikšu gultā līdz pulksten divpadsmitiem dienā.

— A…— novaidējās Larijs.— Vai es tev nestāstīju?

Māte pusceļā apstājās un pavērās uz Lariju, lampas

šaudīgajā gaismā uz baltās sienas trīcēja un dejoja viņas ēna.

— Ko tad tu man nepastāstīji?—viņa aizdomīgi ap­jautājās.