Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Man bija skaidrs, ka Kosti uzņēmumam jābūt pienācīgi iztīrītam un sapostam gaidāmajai karaļa vizītei, tāpēc es ierados pie viņa trīs dienas pirms lielā notikuma, bet atradu draugu vismelnākajā izmisumā, kādā grieķis iekrīt un izdzīvo vienīgi ar ouzo palīdzību. Es pavaicāju, kas ar viņu noticis.

— Esmu izpostīts,— Kosti sacīja aizkapa balsī, nolik­dams man priekšā akmens pudeli ar ingveralu un porciju žilbinoši balta saldējuma, pietiekami lielu, lai nogrem­dētu «Titāniku» [27] .— Esmu pagalam izpostīts, kyria Džerij. Esmu kļuvis visiem par apsmieklu. Cilvēki vairs nekad neteiks: «Ak, Korfu, tas ir tur, kur gatavo Kosti sal­dējumu.» Tagad viņi sacīs: «Korfu? Tas ir tur, kur gatavo tā muļķa Kosti saldējumu?» Man nāksies atstāt salu, citas izejas vairs nav. Došos uz Zanti vai varbūt uz Atēnām vai arī iestāšos klosterī. Manai sievai un bērniem nebūs ko ēst, manus nabaga vecākus dedzinās svelošs kauns, kad viņiem vajadzēs ubagot maizi…

Pārtraukdams šos drūmos pareģojumus, es atkal pa­vaicāju, kas viņu iedzinis tādā izmisumā.

— Es esmu ģēnijs,— viņš sacīja bez lielīšanās, apsēz­damies pie mana galdiņa un izklaidīgi pieliedams sev vēl vienu glāzi ar ouzo.— Neviens visā Korfu neprata gatavot tādus saldējumus kā es, tik sulīgus, skaistus, tik… tik aukstus.

Es apliecināju, ka tā ir patiesība. Man bija jāsaka vēl kaut kas, jo viņu acīmredzot vajadzēja iedrošināt, un es ņēmos apgalvot, ka viņa saldējumi ir slaveni visā Grieķijā un varbūt pat visā Eiropā.

— Tas tiesa,— novaidējās Kosti.— Tāpēc arī bija gluži dabiski, ka nomarks vēlējās, lai karalis, ieradies Korfu, nogaršotu manu saldējumu.

Šī ziņa uz mani atstāja lielu iespaidu, un es Kosti tā arī pateicu.

— Jā,— turpināja Kosti,— man vajadzēja nosūtīt div­padsmit kilogramus saldējuma uz Monrepo pili un vēl pagatavot speciālu saldējumu lielajam banketam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās. Ak! Tieši šis speciālais saldējums izrādījās man par postu. Speciālā saldējuma dēļ manai sievai un bērniem nāksies ciest badu. Ak, ļaunais, nepielūdzamais liktenis!

— Kā to saprast?— es muļķīgi ievaicājos, piebāzis pilnu muti ar saldējumu. Mani šobrīd neinteresēja skaisti vārdi, es gribēju ātrāk iegūt skaidrību, kur slēpjas Kosti posts.

— Es biju nolēmis, ka šis saldējums būs kaut kas pilnīgi jauns, unikāls, kaut kas tāds, ko pat sapņos nevar iedomāties,— Kosti skaidroja, tukšodams ouzo glāzi. — Visu nakti es pavadīju nomodā, gaidīdams kādu zirni.

Viņš aizvēra acis un grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā gulētu uz iedomāta, sakarsuša, neērta, cieta spilvena.

— Es nespēju aizmigt. Biju kā drudzī. Bet, kad gaiļi nodziedāja «ki-ke-ri-gī!», mani piepeši apžilbināja ie­dvesma.

Kosti tik spēcīgi iesita sev pa pieri, ka gandrīz novēlās no krēsla. Trīcošām rokām viņš ielēja sev vēl vienu ouzo.

— Manu nogurušo, iekaisušo acu priekšā pēkšņi iznira karogs, Grieķijas karogs, tas pats karogs, par kuru mēs bijām cietuši un atdevuši dzīvības, bet šis karogs bija pagatavots no mana vislabākā superšķirnes saldē­juma, krējuma saldējuma,— Kosti gavilējoši paziņoja un atlaidās dziļāk krēslā, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa stāstījums atstājis uz mani.

Es teicu, ka, pēc manām domām, tā ir pati lieliskākā ideja, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Kosti staroja, bet tad, atceroties īstenību, viņa vaigs atkal samācās, un atgriezās pirmītējais izmisums.

— Es izlēcu no gultas,— viņš bēdīgi turpināja,— un ieskrēju virtuvē. Bet tur atklājās, ka man trūkst va­jadzīgo sastāvdaļu, lai savu plānu izvestu dzīvē. Man bija šokolāde, ar ko saldējumu nokrāsot brūnā krāsā, man bija krāsas, ar kurām varēja dabūt sarkanu, zaļu vai pat dzeltenu, bet man nebija nekā, itin nekā, ar ko karogā iekrāsot zilās svītras. .

Viņš apklusa, iedzēra krietnu malku un tad lepni izslējās.

— Cilvēks bez vēriena… kāds turks vai albānis… būtu no sava plāna atteicies. Bet ne Kosti Avgadrama. Vai zini, ko es izdarīju?

Es pakratīju galvu un iesūcu ingveralu.

— Es devos pie sava brālēna Mihaēli. Tu zini, viņš strādā aptiekā, tur, lejā pie dokiem. Mihaēli — lai svētā Spiridiona lāsts nāk pār viņu un viņa pēcnācējiem!— iedeva man kādu pulveri, ar ko iekrāsot zilās svītras. Skaties!

Kosti devās uz auksto pieliekamo istabu un nozuda tajā; pēc brīža viņš parādījās no jauna, smagi stiepdams milzu lielu bļodu, ko nolika manā priekšā uz galda. Bļoda bija pilna ar saldējumu, kura zilbaltais svītrojums ļoti atgādināja Grieķijas karogu, lai gan zilumam bija viegli violeta nokrāsa. Es biju sajūsmā un uzlielīju viņu par šo sasniegumu.

Šausmīgi!—nošņāca Kosti.— Kādas šausmas!

Viņš apsēdās un ļauni blenza uz milzīgo bļodu. Es tajā nesaskatīju nekā peļama, varbūt vienīgi to, ka zilās svītras nebija īsti zilas, bet drīzāk violetas, dena- turētā spirta krāsā.

— Apkaunots! Paša brālēns mani iegrūdis negodā — viņš, kuram nav likumīga tēva!—Kosti gaudās.— Viņš man iedeva to pulveri, sacīdams, ka tas derēšot; viņš man iestāstīja — gatavais viltnieks!— ka tas nokrāsošot saldējumu.

— Bet tas patiešām nokrāsoja,— es aizrādīju,— par ko tad vēl jābēdājas?

— Dievs un svētais Spiridions tomēr parādīja man žēlastību,— Kosti svētulīgi sacīja.— Man radās doma pa­gatavot mazu Grieķijas flagu savai ģimenei, lai viņi varētu nosvinēt tēva triumfu. Bail pat iedomāt, kas varēja notikt, ja es to nebūtu izdarījis.

Kosti piecēlās kājās un atvēra durvis, kas veda no kafejnīcas uz viņa dzīvokli.

Es tev parādīšu, ko tas briesmonis, mans brālēns, i.r pastrādājis,— viņš turpināja un pakliedza uz augš­stāvu:— Katarina! Petra! Spiro! Nāciet šurp!

Kosti sieva un divi dēli lēni, negribīgi nokāpa pa kāpnēm un nostājās manā priekšā. Pārsteigts es ieraudzīju, ka viņiem visiem trim ir sarkani violetas mutes, karaliski košas kā ugunsvaboles spārni.

— Izbāziet mēles!—-nokomandēja Kosti. Ģimene at­vēra mutes un izbāza purpuisarkanas, Romas kardināla mantijai līdzīgas mēles. Tās atgādināja nāves orhidejas -vai varbūt kādas īpašas mandragoras . Es sapratu Kosti raizes. Visiem korfiešiem .piemītošā laipnībā un neap­domīgā izpalīdzībā brālēns bija Kosti iedevis paciņu genciānas violetās krāsas. Man reiz bija gadījies noziest ar to brūci kājā, un es zināju, ka līdzās daudzām citām īpašībām šai krāsai raksturīga ļoti liela noturība. Pāris nedēļas Kosti vajadzēs samierināties ar sarkani violetu sievu un bērniem.

— Tu tikai padomā,— viņš man sacīja, aizsūtījis at­pakaļ uz augšstāvu savu izkrāšļoto sievu un bērnus,— padomā vien, kas notiktu, ja es būtu aizsūtījis savu saldējumu uz pili!-Iedomājies visus tos augstos baznīcas tēvus ar sarkani violetām bārdām! Violets nomarks un violets karalis! Mani būtu nošāvuši.

Es atteicu, ka tie būtu lieli joki. Kosti bija satriekts. Kad es izaugšot liels, viņš bargi sacīja, es sapratīšot, ka dzīvē daudz kas ir ļoti nopietns, nevis komisks.

— Padomā par salas reputāciju… iedomājies, kāda būtu mana reputācija, ja es karali būtu pārvērtis sarkani violetu,—viņš sacīja, piebīdīdams man vēl vienu porciju saldējuma, līdz ar to likdams saprast, ka netur uz mani ļaunu prātu.— Iedomājies vien, kā ārzemnieki smietos, ieraudzījuši sarkani violetu Grieķijas karali! Po! Po! Po! Po! Svētais Spiridion, pasargi mūs!