Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Nekļūsti smieklīga, māmiņ,-— Leslijs aizrādīja.

— Te nav nekā smieklīga,— māte nopietni sacīja.

— Mūsdienās cilvēki ir tik pavirši.

— Un ko vēl faķīrs dara?— atkal iejautājās Margo.

— Vai viņš var panākt, ka mango koki izaug no sēklām? Uzreiz — vienā rāvienā. Es reiz redzēju, kā viņi to darīja Simlā.

— Tas ir vienkāršs triks,— Džīdžī atteica.— Andravati nodarbojas ar komplicētām lietām. Viņš, piemēram, spēj planēt gaisā, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribu ar viņu satikties.

— Un es domāju, ka planēšana ir kāršu triks,— Margo sacīja.

— Nē,— paskaidroja Leslijs,— tā ir slīdēšana pa gaisu, sava veida lidojums, vai ne, Džīdžī?

— Jā,— Džīdžī piekrita.— Tā ir brīnišķīga spēja. x Daudzi kristiešu svētie to prata. Es vēl neesmu ieguvis šādu veiklību, tāpēc gribu pamācīties no Andravati.

— Cik jauki būtu lidināties pa gaisu kā putnam!— jūsmoja Margo.— Tai jābūt lieliskai sajūtai!

— Man liekas, tas ir vienreizējs pārdzīvojums,— Džīdžī j atteica mirdzošām acīm.— Jūs jūtaties tā, it kā jūs kāds nestu uz debesīm.

Nākamajā dienā īsi pirms lenča Margo paniskās bailēs ' ieskrēja viesistabā.

— Nāciet ātri! Nāciet ātri!—viņa kliedza. —Džīdžī iz­dara pašnāvību!

Mēs steidzāmies ārā, un tur, uzmeties uz savas istabas palodzes, tērpies tikai gurnautā, tupēja Džīdžī.

— Viņam jau atkal ir uznācis kāds transs,— Margo sacīja, it kā tā būtu kāda infekcijas slimība.

Māte sakārtoja brilles un lūkojās augšup. Džīdžī sāka viegli šūpoties.

— Skr'ej augšā un sagrāb viņu, Les,— māte pavēlēja. — Es tikmēr ar viņu parunāšos.

Viņai nevarēja ienākt prātā, ka Džīdžī aizgrābtībā varētu klusēt. Leslijs iedrāzās mājā. Māte nokremšļoj^s.

— Džīdžī, mīļais,— viņa dūdoja,—man liekas, tas nav visai prātīgi,. ka jūs esat uzrāpies uz palodzes. Kāpēc jūs nenākat lejā uz lenču?

Džīdžī nonāca lejā, bet ne gluži tā, kā to bija iedo­mājusies māte. Viņš priecīgi metās tukšumā un, mātes un Margo izbaiļu kliedzienu pavadīts, krita lejup. Viņš j^egāzās vīnogulājos pēdas desmit zem sava loga, no­triekdams veselu lērumu vīnogu uz akmens plātnēm. Laimīgā kārtā vīnogulāji bija veci un stiegraini, spējīgi noturēt Džīdžī niecīgo svaru.

— Mans diejrs!— Džīdžī iekliedzās.— Kur es atrodos?

— Vīnogulājos,— satraukta atsaucās Margo,— jūs pats tur iepināties.

— Nekustieties, kamēr mēs sadabūsim kāpnes,— māte pārbijusies brīdināja.

Mēs atnesām kāpnes un izpiņķējām izspūrušo Džīdžī no vīnogulāju žņaugiem. Viņš bija uz dauzījis zilumus un saskrapējies, bet citādi sveiks un vesels.

Saspringtos nervus nomierinājuši " ar brendiju, mēs sēdamies pie novēlota lenča.

Kad pienāca vakars, Džīdžī bija pārliecināts, ka spēj lidināties.

— Ja manu kāju pirksti nebūtu iepinusies sasodītajos vīnogulājos, es būtu aplidojis apkārt mājai,— viņš sacīja, sasaitēts, bet laimīgs gulēdams uz dīvāna.— Tas tik ir sasniegums!

— Nu jā, bet es būtu daudz laimīgāka, ja jūs netrenētos tajā laikā, kad uzturaties šeit,— māte atteica.-—Mani nervi to nespēj izturēt.

— Es atgriezīšos no Persijas un nosvinēšu savu dzim­šanas dienu te pie jums, mīļā misis Darela,— Džīdžī paziņoja,— un tad es jums pastāstīšu par gūtajām sek­mēm.

— Labi, bet šodien es vairs negribu redzēt lidojuma atkārtojumu,— māte bargi noteica.—- Jūs varējāt nosis­ties.

Pēc divām dienām Džīdžībojs, arvien vēl nolīmēts ar leikoplastu, bet drošsirdīgs un nesatricināms, aiz­brauca uz Persiju.

— Nezin vai viņš atgriezīsies pie mums savā dzimšanas dienā,— Margo ieminējās,— bet, ja tā notiks, sarīkosim viņam par godu viesības.

-—Jā, tā ir laba doma,—māte piekrita.— Viņš ir tāds jauks zēns, bet tik… neparasts… tik gaisīgs.

— Jānudien, viņš ir vienīgais viesis, par kuru var teikt, ka viņš pie mums nav pamatīgi izciemojies, bet tikai tā mazdrusciņ palidinājies,— Leslijs nobeidza.

Karaļi un lāči bieži sagādā raizes saviem sargiem.

Skolu paruna

Tajā laimīgajā laikā, ko mēs pavadījām Korfu salā, var droši apgalvot, katra diena bija sevišķa diena, īpaši krāsaina, īpaši izkārtota, līdz ar to pilnīgi atšķirīga no pārējām trīs simti sešdesmit četrām dienām un tieši tāpēc neaizmirstama. Bet starp šīm jaukajām dienām ir kāda, kas man sevišķi spilgti palikusi atmiņā, jo tās dienas notikumos bija iesaistīta ne tikai mana ģimene un viņas paziņu loks, bet arī visi Korfu salas iedzīvo­tāji.

Tā bija diena, kad Grieķijā atgriezās karalis Džordžs, un šis notikums izvērtās tik krāšņs, satraucošs un in­triģējošs, kāds salā vēl nekad nebija piedzīvots. Tam līdzās nobālēja un šķita nenozīmīgas pat tās grūtības, kas saistījās ar svētā Spiridiona procesijas organizē­šanu.

Par lielo pagodinājumu, kāds tika parādīts Korfu salai, es vispirms uzzināju no sava skolotāja mistera Kralevska.

Viņš bija tik ļoti satraucies, ka pameta novārtā kaņepīti, ko es ar grūtībām tiku viņam sagādājis.

— Svarīga ziņa, dārgo zēn, svarīga ziņa! Labrīt, lab­rīt,— viņš mani sveicināja, lielajās, izteiksmīgajās acīs mirdzēja aizkustinājuma asaras, labi veidotās rokas vē- zējās šurpu turpu, galva zem kumpās muguras trīcēja no uzbudinājuma.— Lepna diena šai salai, goda vārds! Jā, patiesi gan, lepna diena visai Grieķijai, bet it īpaši salai, mūsu salai. Ee… kas? Ak, tā, kaņepītis… Jā. Jauks putniņš… tvīt, tvīt. Bet es jau sacīju, tas ir liels gods, īsts triumfs, ko mums parāda karalis, apmeklēdams mūsu salu, šo mazo valstību zilajā jūrā, kā teicis Šekspīrs.

īsta, dzīva karaļa vizīte manī neizraisīja sevišķu en­tuziasmu, ja nu vienīgi varbūtējie labumi, ko es no tās varētu gūt.

— Kas tas ir par karali,— es apjautājos,—un vai man tad būs brīvdiena?

— Tas ir Grieķijas karalis Džordžs,— misters Kralev­skis sacīja, sašutis par manu nezināšanu.— Vai tad tu par viņu nebiji dzirdējis?

Es paskaidroju, ka mums nav to apšaubāmo priekš­rocību, ko dod radiouztvērējs, tāpēc mēs lielākoties dzīvojam svētlaimīgā neziņā.

— Redzi,— atkal ierunājās Kralevskis un norūpējies raudzījās manī, it kā uzņemdamies vainu par manu zināšanu trūkumu,— nu jā, mums bija Metaksass [22] , kā tev zināms, un viņš bija diktators. Tagad, paldies dievam, esam tikuši vaļā no Metaksasa, šī pretīgā cilvēka, un Viņa Augstība var atgriezties.

— Kā tad jūs tikāt vaļā no Metaksasa?— es atkal iejautājos.— Man neviens nav stāstījis.

— Nu, nu, tu noteikti atceries!— izsaucās Kralevskis.

— Tev jaatceras — tad mums bija revolūcija, un tur tā konditoreja bija stipri cietusi no ložmetēja lodēm.

Es atcerējos revolūciju, jo tā man tika piešķīrusi trīs jaukas brīvdienas, kad nevajadzēja mācīties, un konditoreja bija viens no maniem iemīļotākajiem vei­kaliem. Bet tas man nesaistījās ar Metaksašu.

— Vai, karalim ierodoties, tiks apšaudīts un sagrauts kāds cits veikals?— es cerīgi apjautājos.

Tā mēs devāmies augšā uz plašajiem bēniņiem, kur Kralevskis turēja savu savvaļas putnu un kanārijputniņu kolekciju, un aizvadījām patīkamu rītu, tos barodami; Kralevskis dejoja apkārt telpai, vicinādams lejkannu, zem viņa kājām kā oļi'jūrmalā čirkstēja izbirušās sēklas, viņš savā nodabā dziedāja fragmentus no «Marseljēzas».