Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Viņš apklusa, iztukšoja glāzi un atslējās krēslā.

— Jā, un nomarks vēlējās noskatīties mūsu treniņā, lai pavērotu, kā mums tas izdodas; viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, tobrīd atvietodams karali. Es devu ko­mandu, un vienība izsoļoja paaugstinājuma priekšā.

Pulkvedis Velvits aizvēra acis, viņš mazliet nodrebēja.

— Un zināt, ko viņi darīja?—viņš klusu jautāja.— Es nekad neesmu piedzīvojis tādu kaunu. Apstājušies pie paaugstinājuma, viņi pacēla rokas fašistu sveicienam.

— Vai viņi kliedza «Heil nomarkl»?—Larijs jautāja.

— Par laimi, ne,— pulkvedis Velvits atteica.— Mirkli es aiz bailēm jutos kā paralizēts un tad, cerēdams, ka nomarks neko nebūs ievērojis, devu komandu izveidot karogu. Viņi sakustējās, un es ar šausmām redzēju, kā nomarka priekšā izauga zili balts kāškrusts. Nomarks bija pārskaities. Gandrīz jau gribēja mūsu demonstrē­jumu izsvītrot no paredzētās programmas. Kas tas būtu par sit,ienu visai skautu kustībai!

— Jā, patiesi gan,— māte piekrita,— bet galu galā viņi jau vēl ir bērni.

— Pareizi, mīļā misis Darela, bet es nevaru pieļaut, lai ļaudis runā, ka es trenēju fašistu bandu,— pulkvedis Velvits nopietni atbildēja.— Vēlāk viņi teiks, ka es tīkoju sagrābt varu Korfu salā.

Turpmākajās dienās, kad lielais notikums nāca arvien tuvāk, salas iedzīvotāji satraucās vēl vairāk un iedegās kaislības. Grāfiene .Malinopoulusa vairs nerunāja ar Lenu Mavrokondu, un tā savukārt nerunāja ar pulkvedi Vel- vitu, jo viņa skauti, soļodami garām Lēnas namam, bija atļāvušies kādu nepārprotami bioloģiskas dabas mājienu. Visi ciema orķestru vadītāji, kas vienmēr bija piedalī­jušies svētā Spiridiona procesijā, sirdīgi ķīvējās cits ar citu par ceremoniālmarša norisi, un kādu vakaru Platia mēs dabūjām noskatīties, kā trīs saniknoti tūbas pūtēji pilnā uniformā ar instrumentiem dzinās pakaļ basa bundziniekam. Tūbas spēlētāji, acīmredzot izvesti no pacietības, iedzina bundzinieku stūrī, norāva viņa instrumentu un sāka to dauzīt. Tajā pašā mirklī visa

Platia pārtapa kautiņā ierautu, satracinātu, saniknotu orķestrantu mutuli. Misters Kralevskis, būdams tikai nevainīgs skatītājs, saņēma sāpigu belzienu ar cimbalu pa pakausi, un vecajai misis Kukudopoulusai, kura starp kokiem apmācīja divus Spanielus, nācās sacelt svārkus un dot kājām ziņu. Sis atgadījums (tā visi runāja, kad viņa nākamajā gadā nomira) nolaupījis viņai divus gadus no dzīves, bet, tā kā misis Kukudopoulusa mirstot jau bija deviņdesmit piecus gadus veca, tam bija grūti noticēt.

Drīz vien cits ar citu vairs nemaz nesarunājās, bet visi labprāt runāja ar mums, jo mēs ieturējām vis­stingrāko neitralitāti. Kapteini Krīču, kurā neviens nekad nebija ievērojis jebkāda veida patriotisma izpausmes, gaidāmais lielais notikums bija ārkārtīgi satraucis, un, visiem par lielu nepatiku, viņš staigāja tenkodams no komitejas uz komiteju, dziedāja piedauzīgas dziesmas, slepus knaibīja neaizsargātas krūtis un dibenus un vispār bija neciešams.

— Pretīgs, vecs ķēms!— iesaucās māte dusmās zibošām acīm.— Būtu uzvedies, kā pienākas. Galu galā viņš tomēr ir anglis.

— Viņš liek komitejām trūkties, ja tā var izteikties,— piebilda Larijs.— Lena man stāstīja, ka pēc pēdējās sapulces, kurā kapteinis piedalījies, viņas dibens bijis saknaibīts zili melns.

— Riebīgais, vecais lops!— māte sirdījās.

— Neesi nu tik barga, māmiņ,— Larijs atteica.— Tu taču zini, ka esi greizsirdīga.

— Greizsirdīga!— iespiedzās māte, uzbozdamās kā m^zs terjers.— Greizsirdīga… uz to… veco… veco… iz : virtuli! Nepaliec nekaunīgs. Es nevēlos, ka tu tā runā, Larij, pat pa jokam ne.

— Bet tā ir bezcerīgā mīla uz tevi, kas liek viņam slīcināt bēdas vīnā un uzdzīvē ar sievietēm,— Larijs aizrādīja.— Ja tu gribētu no viņa iztaisīt godavīru, viņš atmestu savus sliktos paradumus.

— Viņš jau remdēja savas bēdas ar vīnu un sievietēm ilgi pirms tam, kad bija mani sastapis,— māte iebilda,— un manis dēļ viņš var to darīt arī turpmāk. Tādu cilvēku kā viņš es nepavisam nevēlos pārveidot.

Bet kapteinim nerūpēja, kas par viņu tiek runāts.

— Mīļā meitenīt,— viņš nākamajā tikšanās reizē uz­runāja māti,— vai jums kaut kur kumodes atvilktnē neglabājas Apvienotās Karalistes karogs?

— Nē, kapteini, diemžēl ne,— māte cienīgi atteica. —- Man nav arī kumodes.

— Ko? Tik jaukai meičai kā jums? Nav kumodes? Nav melnu, skaistu, kruzuļotu biksīšu kolekcijas, kas padarīs traku jūsu nākamo vīru?—kapteinis Krīčs vai­cāja, vērodams māti valgām izvirtuļa acīm.

Māte nosarka un saslējās.

— Man nav nodoma kādu padarīt traku nedz ar, nedz bez biksīšu komplekta!— viņa atbildēja ar lielu cieņu.

— Mana meičiņa,— sacīja kapteinis,— gards kumosiņš, mans kārotais gardumiņš jūs esat. Taisnību sakot, man patīk nedaudz plikuma.

—-Kam jums vajadzīgs britu nacionālais karogs?— māte ledaini jautāja, vēlēdamās mainīt sarunas tematu.

— Lai vicinātu, protams,— kapteinis atteica.— Visi šie iedzimtie vicinās savu karogu, mums tāpēc viņiem jā­parāda, ka pastāv ari vecā, labā impērija.

— Vai esat griezies pie konsula?—māte atkal vaicāja.

— Pie tā?—pikti atsaucās kapteinis.— Viņš sacīja, ka pa visu salu esot tikai viens britu karogs un tas tiekot lietots vienīgi speciālos gadījumos. Bet, ja šis nav spe­ciāls gadījums, pie velna, kas tad tas ir? Un es viņam pateicu, lai viņš ar sava karoga mastu taisa sev klizmu.

— Es vēlos, lai tu nemudinātu šo cūcīgo, veco vīru nākt un sēdēt te pie mums,— māte sūrodamās sacīja, kad kapteinis bija izsteberējis ārā, lai turpinātu britu nacionālā karoga meklēšanu.— Viņa sarunas ir piedau­zīgas, un es negribu, ka tādas lietas tiek runātas Džerija klātbūtnē.

— Tā ir tava vainā, tu dod viņam cerības,— Larijs atteica.— Tu taču runāji kaut ko par biksītēm.

— Larij! Tu lieliski saproti, ko es domāju. Šie vārdi man pirmīt neviļus paspruka.

— Bet tie viņu iedrošināja,— turpināja Larijs.— Es tev iesaku uzmanīties, citādi viņš kā medību suns pieklups pie tavas kumodes un sāks tur vandīties, lai izraudzītos kāzu naktskreklu.

— Ak, apklusti. jel!—māte pikti iesaucās.— Nudien, Larij, tu man reizēm aizdod dusmas.

Sala saspringa arvien .vairāk un vairāk. No attālajiem kalnu ciematiem, kur vecākās sievietes posa savas ar govs ragiem greznotās galvassegas un gludināja kabat- lakatus, līdz pilsētai, kur katrs koks tika apcirpts un

Platia pārkrāsots katrs galdiņš un krēsls,— it visur kūsāja drudžaina rosme un trakoja kaislības. Vecajā pilsētas daļā ar tās divu ēzeļu platuma ieliņām, kur gaiss allaž vienādi stipri oda pēc svaigi ceptas maizes, augļiem, saules un kanalizācijas, atradās manam draugam Kosti Avgadramam piederoša maza kafejnīciņa.

šī kafejnīca bija slavena ar to, ka tur vienmer bija dabūjams labākais saldējums visā Korfu salā, jo pats Kosti, uzturēdamies Itālijā, bija apguvis visus saldējuma gatavošanas noslēpumus. Pēc Kosti saldējuma bija liels pieprasījums, un salā nenotika nevienas kārtīgas viesības, kur netiktu pasniegts kāds no viņa daudzkrāsainajiem meistardarbiem. Ar Kosti mums bija laba vienošanās: es ierados trīs reizes nedēļā viņa kafejnīcā, lai virtuvē izķertu tarakānus, ar ko barot putnus un zvērus, bet viņš man par šo pakalpojumu ikreiz deva saēsties sal­dējumu, cik tik lien.