Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Indija toreiz būs bijusi, brīnišķīga,— Džīdžī sacīja, — pretēji vairumam eiropiešu jūs jutāties kā šīs zemes daļa.

— O, jā,— māte atteica,— pat mana vecmāmiņa bija tur piedzimusi. Kad vairums ļaužu, runājot par dzimteni, domāja Angliju, mēs teicām: mūsu dzimtene ir Indija.

— Jūs droši vien esat daudz ceļojusi,— Džīdžī ar skau­dību sacīja.— Man liekas, jūs pazīstat manu zemi labāk nekā es pats.

— Praktiski, var teikt, esam izbraukājuši malu malas. Mans vīrs bija būvinženieris, un viņam vajadzēja daudz ceļot. Es viņu visur pavadīju. Ja viņam kaut kur džungļos bija jābūvē tilts vai dzelzceļa līnija, es devos viņam līdzi, un mēs dzīvojām nometnē.

— Tā būs bijusi jauka dzīve,— Leslijs jūsmoja,— mežā zem brezenta.

— Taisnība. Es ļoti mīlēju vienkāršo dzīvi nometnē. Atceros, ziloņi gāja pa priekšu, apkrauti ar lielajām teltīm, paklājiem un mēbelēm, vēršu vilktos pajūgos viņiem sekoja kalpotāji ar veļu un sudrablietām…

— To tu sauc par dzīvošanu nometnē?—Leslijs māti pārtrauca.— Lielajās teltīs?

— Mums bija tikai trīs lielās teltis,— māte aizstāvē­damās paskaidroja.— Guļamistaba, ēdamistaba un vies­istaba. Un tās bija izliktas ar paklājiem.

— Es to nesauktu par nometnes dzīvi.

— Tomēr tā bija nometne,-— māte apstrīdēja.— Mēr< atradāmies pašos džungļos, dzirdējām tīģeru rēcienu? visi kalpotāji bija pārbijušies. Reiz viņi zem ēdamgakL nogalināja kobru.

— Tas bija vēl pirms Džerija piedzimšanas, — sacīja Margo.

— Jums vajadzētu uzrakstīt savas atmiņas,— Džīdžī nopietni ieteica.

— Ko nu!— māte smiedamās attrauca.— Es droši vien neko nespētu uzrakstīt. Bez tam es nezinu, kā šādu sacerējumu lai nosauc.

— Ko tu teiktu par «Bija vajadzīgi četrpadsmit zi­loņi»?—Leslijs likapiekšā.

— Vai arī «Cauri mežam uz paklājiem»?—Džīdžī ieteica.

— Ar jums, zēni, ir viena nelaime — jūs neko neņemat nopietni,— māte dusmīgi sacīja.

— Jā,— pievienojās Margo.— Es domāju, māmiņa ir bijusi ļoti drosmīga, dzīvodama nometnē, kur ir tikai trīs lielās teltis un kobras, un nez kas vēl.

— Nometnē!— ironiski noteica Leslijs.

— Mēs tomēr dzīvojām nometnē, mīļais. Es atceros, reiz viens no ziloņiem bija nomaldījies, un pēc tam mums trīs dienas nebija tīru palagu. Tavs tēvs bija ļoti sašutis.

— Es nespēju iedomāties, ka kaut kas tik liels kā zilonis varētu apmaldīties,— Džīdžī pārsteigts sacīja.

— Tā ir,— iejaucās Leslijs,— ziloņi viegli noklīst.

— Lai nu kā, tev tomēr nepatiktu dzīvot bez tīriem palagiem,— māte cienīgi teica.

— Protams, viņiem nepatiktu,— piebilda Margo,— bet man liekas, ir vērts paklausīties par veco Indiju pat tad, ja viņiem kaut kas nepatīk.

— Bet man liekas, šādām zināšanām ir liela izglītojoša un audzinoša nozime,— Džīdžī protestēja.

—' Jūs vienmēr uzjautrināties par māmiņu,— Margo pārmetoši turpināja.— Laikam jau iedomājaties, ka esat pārāks par citiem tāpēc vien, ka jūsu tēvs izgudrojis to Melno Alu vai kā viņu tur sauc.

Par Džīdžī miermīlīgo raksturu varēja spriest kaut vai pēc tā, ka pie šiem vārdiem viņš sāka nevaldāmi, smieties un gandrīz novēlās zem galda; par viņa jautrību visi suņi rēja kā negudri.

Taču pati jaukākā Džīdžī īpašība droši vien bija viņa lielais entuziasms, ar kādu viņš ķērās pie jebkura uz­devuma, ko pats bija sev nospraudis, pat tad, ja bija pamats šaubīties, vai viņš attiecīgajā nozarē varētu gūt panākumus. Kad Larijs ar viņu iepazinās, Džīdžī bija nolēmis kļūt par vienu no Indijas lielākajiem dzejnie­kiem un ar kāda angliski runājoša tautieša palīdzību («Viņš bija mans burtlicis,» Džīdžī paskaidroja) sāka izdot žurnālu ar nosaukumu «Dzeja Tautai» vai «Dzija Tautai», vai «Dzīpari Tautai»—atkarībā no tā, kā Džīdžī uzraudzīja savu burtlici. Sis mazais žurnāliņš iznāca reizi mēnesī ar visu Džīdžī paziņu atbalstu, un dažos tā numuros, kā mēs atklājām, bija rodama dīvaina la­sāmviela. Džīdžī bagāža bija pilna ar notraipītiem žurnāla eksemplāriem, kurus viņš labprāt izsniedza katram, kas to vēlējās.

Māte ļoti interesējās par fakio līdz tam brīdim, kad Džīdžī sāka savu. mācību izvest dzīvē. Apsējies gurnautu un apbēries ar pelniem, viņš verandā stundām ilgi me­ditēja vai arī veikli simulētā transā staigāja pa māju, visur atstādams aiz sevis pelnu sliedi. Četras dienas no vietas viņš gavēja, bet piektajā līdz nāvei pārbiedēja māti, jo, zaudējis samaņu, novēlās pa kāpnēm.

— Patiesi, Džīdžī,— māte pikti sacīja,— tam jādara gals. Uz jums nav tik daudz miesas, lai varētu gavēt.

Apguldījusi Džīdžī gultā, māte viņam gatavoja spē­cinošus, barojošus gaļas sautējumus, bet Džīdžī nepār­traukti žēlojās, ka ēdienam nav pievienota Indijas okeāna bombile, kaltēta zivs, kas jebkurai gaļai piedodot iz­meklētu, pikantu garšu.

— Bet šīs zivs te nav, Džīdžī, es jau gribēju no­pirkt,— māte taisnojās.

Džīdžī atvēcinājās ar rokām, kas palagu baltumā iezī­mējās kā divi bālganas bronzas krāsas naktstauriņi.

,— Fakio māca, ka dzīvē katrai lietai ir savs atvie- totājs,— viņš stingri noteica.

Kaut cik atlabis viņš devās uz pilsētas zivju tirgu, kur nopirka lielu daudzumu svaigu sardīņu. Mēs tikko bijām atgriezušies no patīkamas rīta iepirkšanās pilsētā un atklājām, ka virtuve un tās tuvākā apkārtne ir kukaiņu apsēsta. Džīdžī, vicinādams nazi, ar kuru bija ķidājis zivis, pirms izlika tās aiz virtuves durvīm saulē kaltēties, izcīnīja kauju, kā likās, ar visām Joņijas salu mušām, līķmušām un lapsenēm. Viņu bija sadzēlušas kādas piecas lapsenes, viena acs viņam bija aizpampuši un puspievērta. Ātri pūstošo sardīņu smirdoņa bija neciešama, virtuves grīdu un galdu kā sniega kupenas klāja sudrabotas zivju ādas un iekšu gabaliņi. Tikai pēc tam, kad māte Britu Enciklopēdijā bija Džīdžī parādījusi rakstu par

Indijas okeāna bombili, viņš negribot atteicās no idejas šo zivi aizvietot ar sardīnēm. Divas dienas māte noņēmās ar karsta ūdens spaiņiem un dezinfekcijas līdzekļiem, lai izdzītu no virtuves zivju smaku, bet pat tad vēl viena otra lapsene cerīgi metās pa logiem iekšā.

— Varbūt man izdosies atrast atvietotāju Atēnās vai Stambulā,— Džīdžī ar cerībām paziņoja.— Es domāju, ka izcepts un pulverī saberzts omārs…

— Es par to nebēdāju, dārgais Džīdžī,— māte steidzīgi viņu pārtrauca.— Mēs ilgu laiku esam iztikuši bez kāda aizvietotāja, un nekas slikts nav noticis.

Džīdžī gatavojās doties caur Turciju uz Persiju, lai satiktos ar kādu indiešu faķīru, kas tur darbojās.

— No viņa es daudz ko iemācīšos, lai papildinātu fakio,— Džīdžī paskaidroja.— Viņš ir ievērojams cilvēks. Sevišķi labi viņš prot ar aizturētu elpu ieiet transā. Kādreiz viņš bijis aprakts zemē veselas simt divdesmit dienas.

— Kaut kas nedzirdēts!—izsaucās māte, dziļi ieinte­resēta.

— Jūs sakāt — dzīvs aprakts?—jautāja Margo.

— Dzīvs aprakts simt divdesmit dienas? Cik briesmīgi! Tas nudien nevar būt!

— Bet viņš ir transā, mīļā Margo, viņš neko nejūt,— skaidroja Džīdžī.

— Jā, nekad nevar zināt,— māte domīgi piemetināja.

— Tāpēc es arī gribu, lai mani kremē. Var taču gadīties, ka es iegrimstu transā un neviens to nepamana.