Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Kad badadzeguzes spārns šķita sadziedēts, es noņēmu šinu un atklāju, ka kauls labi saaudzis, bet spārna muskuļi no kustību trūkuma kļuvuši slābi, turklāt Hai­javata, saudzēdama lauzto spārnu, nemaz nemēģināja lidot" un pārvietojās vienīgi staigājot. Lai Haijavata atgūtu agrāko vingrumu, es viņu nesu uz olīvu birzīm un tur sviedu gaisā, tā ka viņai gribot negribot bija jālieto spārni, lai sveikā nokļūtu uz zemes. Mazpamazām Haijavata uzņēma īsākus lidojumus, un spārns nostip­rinājās; es jau sāku domāt, ka drīz varēšu palaist viņu brīvībā, bet tad negaidot viņai uzbruka nāve.

Kādu dienu atkal biju iznesis Haijavatu verandā un, kamēr pats noņēmos ar daudzajiem dažādu putnu ma­zuļiem, viņa aizlaidās, pareizāk sakot, aizplanēja līdz tuvējai olīvu birzij, lai pavingrinātos lidošanā un maz­liet pamielotos' ar garkājodiem, kas tikko bija izkū­ņojušies.

Aizņemts ar putnēnu barošanu, es netiku pievērsis uzmanību apkārtnei un piepeši izdzirdu spalgus, izmisīgus Haijavatas kliedzienus. Pārlēcu pāri verandas treliņiem un drāzos projām starp kokiem, bet bija jau par vēlu. Tur stāvēja liels, noplucis meža kaķis, viss vienās kautiņu rētās, turēdams mutē ļengano Haijavatu, un pāri putna rozā ķermenim nikni blenza manī savām lielajām, za­ļajām acīm. Es iebļāvos un skrēju viņam klāt, bet kaķis apcirtās un slaidi ielēca miršu krūmā, aiznesdams sev līdzi Haijavatu. Es džinos viņam nopakaļus, bet kaķis jau bija sasniedzis miršu biezokņa drošo patvērumu, un tur viņu izsekot būtu neiespējami. Uztraukts un saniknots atgriezos olīvu birzī, kur no Haijavatas bija palikušas pāri vienīgi pāris rozā spalvu un dažas asins lāses, kas laistījās zālē kā sarkani rubīni. Nozvērējos, ka, vēlreiz sastapis meža kaķi, es to nositīšu, ja vien tas būs manos spēkos. Tāds nezvērs apdraudēja visu manu putnu kolekciju.

Manas sēras par Haijavatu lika pēkšņi pārtrauktas līdz ar kādas citas būtnes ierašanos mūsu vidū — būtnes, kas bija mazliet eksotiskāka par badadzeguzi un sagādāja mums daudz lielākas rūpes.

Larijs mums negaidot tika paziņojis, ka nolēmis kopā ar dažiem draugiem kādu laiku padzīvot Atēnās, lai mazliet nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem. '

Pēc lielās kņadas, kas saistījās ar viņa aizbraukšanu, pār vasarnīcu nolaidās miers. Leslijs lielāko dienas daļu noņēmās ar savu šauteni, un Margo, kurai tobrīd nebija nevienas aizraujošas mīlas dēkas, nodarbojās ar ziepju tēlniecību. Paslēpusies bēniņos, viņa veidoja mazliet greizas, slīdīgas skulptūriņas no kodīgi smaržojošām dzeltenām ziepēm; uz maltītēm viņa ieradās puķainā uzsvārcī, iegrimusi tādā kā mākslinieka transā.

Māte, izmantojot šo negaidīto miera periodu, nolēma paveikt kādu darbu, kas viņai jau sen bija padomā. Iepriekšējais gads bija bijis ārkārtīgi bagāts ar augļiem, un māte tika aizvadījusi daudzas stundas, gatavojot visādus džemus un pikantus konservus ar dažādām garš­vielām un zālītēm, starp tiem arī dažus pēc viņas vec­māmiņas Indijā iegūtajām receptēm no astoņpadsmitā gadsimta sākumu. Viss izdevās teicami, un lielajā, vēsajā pieliekamajā telpā mirguļoja veseli pudeļu bataljoni.

Kā par nelaimi, ziemā sevišķi spēcīgas vētras laikā bija sācis tecēt pieliekamās telpas jumts, un māte, kādu rītu nokāpusi lejā, atklāja, ka no ievārījuma traukiem nokrituši visi pielīmētie uzraksti. Viņas priekšā bija vairāki simti burku, kuru satur-u varēja droši noteikt, vienīgi trauku atverot. Tagad, ieguvusi no ģimenes īsu atelpu, viņa nolēma' ķerties pie šī darba. Tā kā trauku atvēršana bija saistīta ar nogaršošanu, es piedāvājos palīdzēt. Mūsu priekšā uz virtuves galda stāvēja ap simt piecdesmit trauku ar konserviem, un mēs, apbru­ņojušies ar karotēm un jauniem uzrakstiem, nupat, nupat gribējām sākt grandiozo degustēšanu, kad ieradās Spiro.

— Labsdiens, misis Darels. Labsdiens, māster Džerijs,— viņš nodārdināja, ieklumburodams virtuvē kā kastaņ- brūns dinozaurs.— Es prieks jumsiem ir saņēms tele­grammu, misis Darels.

— Telegrammu, Spiro?— māte satraukta vaicāja.— No kā tā varētu būt? Cerams, tajā nav sliktas ziņas.

— Nē, jūs neuztraucās, tajā nav sliktas ziņas, misis Darels,— Spiro atteica, pasniegdams mātei telegrammu. — Tas vīrs iekš pasta kantora man to nolasīja priekšā. Telegramma ir no māstera Larija.

— Ak tu tētīt!—izsaucās māte ļaunā priekšnojautā.

Telegrammā bija īss paziņojums: «Aizmirsu Tev pa­teikt, ka vienpadsmitajā datumā uz īsu laiku pie jums ieradīsies princis Džīdžībojs. Atēnas ir burvīgas. Skūpstu. Larijs.»

— Nudien Larijs ir gluži neciešams radījums,— māte noskaitusies sacīja.— Kāpēc viņam jāielūdz kaut kāds priņcis? Viņš taču labi zina, ka mums nav piemērotu telpu karalisku viesu uzņemšanai. Turklāt viņš pats ir aizbraucis un nevarēs savu princi uzņemt un izklaidēt. Ko lai es iesāku ar princi?

Māte neizpratnē skatījās uz mums, bet ne es, ne Spiro nespējām viņai dot prātīgu padomu. Mēs pat nevarējām telegrafēt Larijam un pieprasīt, lai viņš at­griežas, jo Larijs — tas viņam raksturīgi — bija aizbrau­cis, neatstādams mums savu draugu adreses.

— Vienpadsmitais ir rītdien, vai ne? Viesis droši vien atbrauks ar kuģi no Brindizi. Spiro, varbūt jūs aiz­brauksiet viņam pretī? Atvediet mums, lūdzu, jera gaļu lenčam! Džerij, aizej pie Margo un pasaki, lai viņa brīvajā istabā saliek vāzēs puķes un paskatās, vai suņi istabā nav ienesuši blusas, bez tam uzdod Leslijam tūlīt

pat noiet lejā uz ciemu pie Sarkanā Spiro, jo mums ir vajadzīgas sVaigas zivis. Nudien Larijs ir jauki iz­rīkojies… es viņam par to kārtīgi sadošu, kad viņš pārradīsies. Savā vecumā man nav vēlēšanās izklaidēt prinčus,— māte pukojās, bezmērķīgi rosīdamās pa virtuvi, rībinādama kastroļus un pannas.

— Es jums atnesīšu dālijas, ko likt uz galdiem. Varbūt jums vajadzīgs šampanietis?—vaicāja Spiro, acīmredzot nospriedis, ka princis jāuzņem, kā pienākas.

— Nē, ja princis iedomājas, ka es maksāšu mārciņu par pudeli šampanieša, viņš maldās. Tikpat labi viņš var dzert ouzo [16] un citus vīnus kā mēs, pārējie,— māte cieti noteica un tad piemetināja:— Drošības labad grozu šampanieša tomēr atvediet. Mums jau nav viņam jādod, tomēr tāda manta mājās var noderēt.

— Esiet bez rūpēm, misis Darels,— Spiro nomierinoši sacīja,— es jums dabūs viss, ko jūs gribēs. Vai jūs vēlas, lai es atkal atvedu karaļa virssulaini?

Karaļa virssulaini — vecu, aristokrātisku sulaini — Spiro izvilka no vientulības ikreiz, kad mums bija lielas viesības.

— Nē, nē, Spiro, mēs nedomājam uzņemties tik lielas rūpes. Galu galā viņš ierodas mūsu mājā negaidīti, tāpēc viņam jāsamierinās ar mums tādiem, kādi mēs esam. Sim princim nāksies ēst to, ko viņam dod… un… un… ari citādi dalīties ar pārējiem,— māte sa,clja, trīcošām rokām lobīdama zirņus, kas vairāk krita zemē nekā caurdurī.—Un vēl, Džerij, pajautā Margo, vai viņa va­rētu ar šujmašīnu sašūt un pielikt ēdamistabā jaunos aizkarus. Viss vajadzīgais ir manā guļamistabā. Vecie aizkari vairs neizskatās labi, kopš Less tos ir apsvili­nājis.

Tā vasarnīca atkal pārvērtās rosmes pilnā bišu stropā. Lai būtu pilnīga drošība, ka suņi viesistabā nav ievazājuši blusas, māte lika tik nežēlīgi berzt istabas koka grīdu, ka tā kļuva dzeltenīgi bāla. Margo sašuva un piekāra jaunos aizkarus rekorda ātrumā un it visur ielika vāzēs puķes; Leslijs iztīrīja savas šautenes un laivu gadījumam, ja princis vēlētos pamedīt vai pavizināties ar jahtu. Māte, sarkana nokarsusi, satraukti tekāja pa virtuvi, gatavodama plācenišus, kūkas, pildītus ābolus un pi-