Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Labu laiku valdīja draudošs klusums, mēs varējām saklausīt vienīgi elšanu un ķēžu žvadzoņu aiz aizslietņa.

— Ak vai!—iesaucās Margo.— Es ceru, ka viņam tas izdosies.

— Nevar vis zināt,— Leslijs sacīja,— priekškaramās atslēgas izskatās sarūsējušas.

Bet tajā bridi, mums par lielu pārsteigumu, Teodors pavilka sānis aizslietni — un mēs ieraudzījām Kralevski, kas, brīvs no važām, mazliet sasarcis un izspūris, stāvēja virvju un ķēžu aplī.

Aplausi bija sirsnīgi un neviltoti; Kralevskis starodams izbaudīja izbrīnīto skatītāju atsaucību.

— Mans nākamais triks, grūts un bīstams, prasīs ilgāku laiku,— viņš svarīgi paziņoja.— Asistents mani atkal no­tīs ar virvēm un saķēdēs, un skeptiķi jūsu vidū — ha-ha!— varēs mezglus apskatīt, pēc tam es tikšu ievietots gaisu necaurlaidīgā kastē. Pēc zināma laika jūs piedzīvosiet brīnumu — es būšu izkļuvis ārā, bet šī brīnuma paveikšanai man vajadzīgs laiks. Jūs gaida patīkams pārsteigums.

Parādījās Spiro un Megalotopolopopuloss, vilkdami lielu, ļoti smagu olīvkoka lādi, kādā mēdz uzglabāt linaudeklu. Kā izrādījās, tā bija īsti piemērota savam uzdevumam, jo pēc tam, kad Kralevskis bija nosiets ar virvēm un saķēdēts un aizdomu pilnais pulkvedis Ribindeins visus mezglus tika rūpīgi apskatījis, Teodors ar Spiro iecēla lādē Kralevski, kas tur ievietojās glīti un kārtīgi kā gliemezis savā čaulā. Ar plašu žestu Teodors aizcirta lādes vāku un lādi noslēdza.

— Tiklīdz mans asis… e-e… mans… e-e… hm… partneris, tā sakot… dos man zīmi, es viņu izlaidīšu ārā,.— Teodors sacīja.— Numurs var sākties!

— Man tas visai nepatīk,— māte ierunājās.— Cerams, misters Kralevskis apzinās, ko viņš dara.

— Nez vai,— drūmi noteica Leslijs.

— Man ir tāda sajūta, it kā… nu… viņš būtu dzīvs aprakts.

— Varbūt, atverot lādi, mēs ieraudzīsim, ka viņš ir pārvērties par Edgaru Allenu Po [32] ,— cerīgi ieminējās Larijs.

— Viss ir labākajā kārtībā, misis Darela,— sacīja Teo­dors.— Es ar viņu varu sazināties ar klauvējieniem… ar sava veida Morzes sistēmu.

— Bet tagad,— sacīja Margo,— kamēr mēs gaidām uz Kraftija Kralevska izglābšanos, iepazīsimies ar noslē­pumaino, fantastisko čūsku dīdītāju no Austrumiem — Princi Džīdžīboju.

Megalotopolopopuloss nospēlēja virkni skanīgu akordu, un istabā ienāca Džīdžī. Viņš bija noģērbis savu grezno tērpu un tagad stāvēja mūsu priekšā gandrīz kails — apsējies gurnautu, ar turbānu galvā. Tā kā čūsku dīdīšanai viņš nebija sadabūjis piemērotu stabuli, nācās izlīdzēties ar vijoli, ko Spiro šim nolūkam bija patapinājis no kāda cieminieka; otrā rokā Džīdžī turēja groziņu ar čūsku. Ar nicināšanu viņš tika noraidījis manas glode­nes kā pārāk mazas, lai ar to palīdzību iztēlē uzburtu mātes Indijas- tēlu. Glodeņu vietā viņš bija pieprasījis vienu no manām ūdensčūskām, vecāku eksemplāru, ap divarpus pēdas garu, allaž sliktā noskaņojumā. Kamēr. Džīdžī klanījās skatītājiem, grozam nokrita vāks un čūska, pēc izskata gaužām neapmierināta, izvēlās uz grīdas. Visi briesmīgi pārbijās, izņemot Džīdžī, kas sa­krustotām kājām apsēdās ritulī saritinājušās čūskas tu­vumā, pabāza vijoli zem zoda un sāka spēlēt. Pamazām panika norima, un mēs visi ar lielu interesi lūkojāmies uz Džīdžī, kurš uz vijoles izčīgāja samocītas skaņas un kuru modri vēroja aizkaitinātā čūska. Tieši tajā brīdi no lādes, kur bija iesprostots Kralevskis, atskanēja spēcīgs klauvējiens.

— Ahā!— iesaucās Teodors.— Tas ir signāls.

Viņš piegāja pie lādes, noliecās un, bārdai kratoties, piedauzīja kā dzenis. Visu uzmanība, ieskaitot Džīdžī, tagad bija pievērsta Teodoram, un ūdensčūska to iz­mantoja, lai uzbruktu. Par laimi, Džīdžī sakustējās, un ūdensčūska paguva sakampt vienīgi viņa gurnautu, bet pie tā viņa turējās cieši un apņēmīgi.

— Au! Mans dievs!— iebļāvās nepārspējamais čūsku dīdītājs no Austrumiem.— Hei, Džerij, žigli, žigli, čūska man kož dibenā!

Tikai pēc laba brīža man izdevās pierunāt Džīdžī stāvēt mierīgi, lai es varētu noāķēt čūsku 110 viņa gurnu apsēja. Pa to laiku starp Teodoru un Kralevski, kas atradās kastē, norisa garāka saruna ar Morzes sis­tēmas palīdzību.

— Man liekas, es vairs nespēšu neko darīt,— Džīdžī

sacīja trīcošā balsī, saņemdams no mātes pilnu glāzi ar brendiju.— Čūska mēģināja man iekost vēdergalā.

— Viņam lādē vēl jāuzturas dažas minūtes,— paziņoja Teodors.— Radušās nelielas grūtības… e-e… ar priekš­karamām atslēgām. Vismaz to es no viņa varēju uzzināt.

— Tad sāksim nākamo priekšnesumu,— ieteica Margo.

— Iedomājieties,— vārgi sacīja Džīdžī,— tā taču va­rēja būt kobra.

— Nē, nē,— iebilda Teodors.— Kobras Korfu salā nedzīvo.

— Un tagad,— Margo turpināja,— jūsu priekšā ir kap­teinis Krīčs, kas jums nodziedās dažas senas dziesmas, un es ceru, jūs visi viņam pievienosieties. Lūdzu, kapteini Krīč!

Kapteinis ar švītīgi uzliktu cilindru galvā, virpinādams līdzpaņemto spieķi, cienīgi piegāja pie klavierēm un ceļgalos saliektām kājām pašļūkāja šurpu turpu.

— Jūrnieku vecā darba dziesma!— viņš notaurēja, uz­bāzdams cilindru spieķa galā un veikli griezdams apkārt un apkārt.— Jūrnieku vecā darba dziesma! Jūs visi korī man pievienojieties!

Virpinādams spieķi, kapteinis mazliet padejoja, tad uzņēma dziesmu, ko uz klavierēm sāka bungot Mega- lotopolopopuloss.

O, Pedijs bij no Īrijas,

No tālās Donegalas,

Un visas, visas meitenes to mīlēja bez gala

— Nudien, Larij,— māte pārmetoši sacīja,— vai tā ir tava solītā izprieca?

: —Ko tad es tur zinu?—Larijs pārsteigts atteica.—Es par to neatbildu.

— Tu viņu uzaicināji — šo veco, pretīgo vīru. Viņš ir tavs draugs.

— Es taču nebūšu atbildīgs par to, ko viņš dzied, kā tev liekas?— Larijs aizkaitināts sacīja.

— Tev jāizbeidz viņa priekšnesums,— māte piepra­sīja.— Šis pretīgais vecis!

— Bet viņš patiešām ļoti veikli virpina savu cilin­dru,— ar skaudību piezīmēja Teodors.— Es brīnos, kā… viņš e-e… to dara.

— Mani neinteresē ne viņa cepure, ne viņa dziesmas.

— Tā ir lieliska varietē dziesmiņa,— Larijs atzinīgi teica.— Es nesaprotu, par ko tu te uztraucies.

— Tā nav tāda varietē dziesmiņa, kādu es esmu radusi klausīties,— māte noteica.

O, Blodvīna, šī skaistule, Tās dzimtene bij Kārdila, Un puiši jauniņie to kvēli mīlēja

kapteinis jautri dziedaja, iejuzdamies sava elementa.

— Riebīgs, vecs muļķis!— māte sirdījās.

— Ko tad tu gribi, lai es daru? Vai lai saceru viņam dziesmas vārdus?— Larijs jautāja.

— Vai jūs… zināt… dzirdat tādu kā klauvēšanu?— Teo­dors vaicāja.

— Nepaliec smieklīgs, Lsrij, tu ļoti labi zini, ko es domāju.

— Varbūt viņam jau viss ir kārtībā… hm… tās ķibeles būs novērstas, bet es lāgā vairs neatceros, kāds bija norunātais signāls,— Teodors noraizējies stāstīja.

— Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr man uzknāb,— turpi­nāja Larijs.— Tu esi aizspriedumaina.

— Esmu tikpat iecietīga kā visi citi,— māte protes­tēja.— Dažreiz man pat liekas, ka esmu pārāk iecietīga.

— Laikam bija divi lēni un trīs ātri klauvējieni,— prā­toja Teodors,— bet var arī gadīties, ka es maldos.