Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Tikai?— Larijs iedzēla.— Džerijam jau ir viena pūce, un mēs labi zinām, ko viņa apēd.

— Uliss ir ļoti jauks putns^un nevienu neapgrūtina,— māte mani aizstāvēja.

— Jā, jā, tev viņš var likties jauks,— Larijs sacīja,— jo tavā gultā viņš nav izvēmis uzņemtās barības pārpali­kumu.

— Ak, tas bija ļoti sen, dārgais, vēlāk viņš to vairs nav darījis.

— Bet kāds tam sakars ar mūsu karbonādēm?—jautāja Margo.

— Runa jau nav vienīgi par pūcēm,— Larijs runāja tālāk,— lai gan, ja tā ies už priekšu, mēs visi drīz kļūsim līdzīgi Atēnai [13] . Jūs, kā rādās, viņam neko neliedzat. Atcerieties vien, kas viņnedēļ notika ar bruņurupuci.

-— Tā bija kļūdīšanās, dārgais. Džerijs neko ļaunu negribēja.

Kļūdīšanās!— Larijs nicinoši izmeta.— Viņš izšķai­dīja tā mūdža iekšas pa visu verandu. Mana istaba smirdēja kā kapteiņa Ahaba [14] kuģa tilpne. es to pacietu veselu nedēļu, un kur tad vēl izdevumi par apmēram pieci simti galoniem odekolona, kas bija jāizlaista, lai man, ieejot savā istabā, nebūtu jākrīt ģībonī.

— Ne tikai tu, mēs visi odām šo smaku,— Margo dusmīgi sacīja.— Var nodomāt, ka tu vienīgais esi kaut ko saodis.

— Jā gan!—iesaucās Leslijs.— Manā istabā smirdēja vēl stiprāk. Es biju spiests gulēt pagalmā nojumē. Nezinu, kāpēc tu iedomājies, ka tev vienam allaž jācieš.

— Tā es nedomāju,— Larijs atcirta.— Bet mani neinte­resē zemāku radījumu ciešanas.

— Tu esi savtīgs — tur tā vaina,-— noteica Margo, pa­likdama pie saviem vārdiem.

— Labs ir,— Larijs atteica.— Varat mani neklausīt. Bet drīz vien jūs vaimanāsiet, ka jūsu gultas ir pilnas ar pūču vēmekļiem. Es apmetīšos viesnīcā.

— Man liekas, mēs pietiekami daudz esam runājuši par pūcēm,— māte nopietni sacīja.—Tagad es gribu zināt, kurš no jums paliks uz tēju.

Izrādījās, ka mēs visi šai laikā būsim mājās.

— Es cepšu plācenīšus,— māte paziņoja,-un mēs, sēdē­dami ap galdu, sajūsmā noelsāmies, jo mātes ceptie plācenīši, pārziesti ar mājās gatavotu zemeņu ievārījumu, sviestu un krējumu, mums visiem bija īsts gardums.— Uz tēju ieradīsies misis Vadrudakisa, un es vēlos, lai jūs uzvestos, kā nākas,— māte nobeidza.

Larijs nopūtās.

— Kas tā vēl par misis Vadrudakisu?—viņš jautāja.

— Kāda veca mujķe, vai ne?

— Nu, nesāc atkal,— māte dusmīgi sacīja.— Viņa, šķiet, ir ļoti jauka sieviete. Viņa man atrakstīja skaistu vēstuli; viņai vajadzīgs mans padoms.

— Kādā jautājumā?— Larijs gribēja zināt.

— Redzi, viņu satrauc zemnieku sliktā apiešanās ar dzīvniekiem. Tu taču zini, cik novājējuši izskatās zem­nieku suņi un kaķi, un nabaga ēzeļi ar brūcēm un jēlumiem. Misis Vadrudakisa te, Korfu salā, grib dibināt dzīvnieku aizsardzības biedrību, kaut ko līdzīgu Karalis­kajai dzīvnieku aizsardzības biedrībai Anglijā. Un viņa vēlas, lai mēs viņai palīdzam.

-—No manis viņa palīdzību nesagaidīs,— Larijs cieti noteica — Es neatbalstu tādu biedrību, kas sarga dzīvnie­kus no cilvēku cietsirdības.— Es palīdzēšu tiem, kas pret dzīvniekiem būs nežēlīgi.

— Pietiek, Larij, lūdzu, tā nerunā,— māte bargi sacīja.

— Tu pats netici tam, ko saki.

— Ticu gan,— Larijs palika pie sava,— un, ja tā Vadru­dakisa nodzīvotu vienu nedēļu mūsu mājā, viņa domātu tāpat kā es. Viņa staigātu pa māju, kailām rokām žņaudzī­dama pūces, lai tikai pati paliktu dzīva.

— Es gribu, lai jūs visi būtu pieklājīgi,— māte stingri sacīja.—Un tu, Larij, nepiemini pūces. Viņa var nodomāt, ka mēs esv.m kaut kādi savādnieki.

-—Mēs tādi patiešām esam,— Larijs dusmīgi atteica.

Pēc lenča es atklāju, ka Larijs (kā tas ar viņu jo bieži gadījās) bija pazaudējis divus varbūtējos sabiedrotos cīņā pret pūcēm; tie bija Margo un Leslijs. Margo, ieraudzījusi ūpīšus, bija ļoti sajūsmināta. Viņa bija tikko apguvusi adīšanas mākslu un tagad pāri plūstošā cēļsirdībā piedāvā­jās noadīt maniem ūpīšiem visu, ko es vēlētos. Es labprāt redzētu viņus ietērptus vienādos, svītrotos džemperīšos, taču šis laipnais priekšlikums, manuprāt, bija pārāk nepraktisks, un es to negribīgi noraidīju.

Leslija piedāvājums palīdzēt bija reālāks. Viņš paziņoja, ka nošaušot man pietiekami daudz zvirbuļu, ko izbarot ūpēniem. Es pajautāju, vai viņš to būtu ar mieru darīt katru dienu.

— Nu, ne gluži katru dienu,— Leslijs atteica.— Var gadīties, ka neesmu mājās, es varu būt pilsētā vai kur citur. Bet, ja būs iespējams, es tev palīdzēšu.

Es ierosināju, lai viņš nošauj tik daudz zvirbuļu, ka man pietiktu apmēram nedēļai.

— Tā ir laba ideja,— Leslijs piekrītoši sacīja.— Izrē­ķini, cik daudz zvirbuļu tev nedēļai vajag, un es tev tos

sagādāšu.

Ar grūtībām (matemātikā es nejutos stiprs) aprēķinājis, cik zvirbuļu (līdzās gaļas devai) man vajadzēs nedēļā, es ar iegūto rezultātu devos uz Leslija istabu, kur viņš šobrīd tīrīja kārtējo savas ieroču kolekcijas jauniegu­vumu — no stobra lādējamu vecu turku šauteni.

— Jā… Okei,— viņš sacīja, aplūkodams uzrādītos skait­ļus.— Zvirbuļus tu no manis dabūsi. Es domāju izmantot pneimatisko šauteni; ja šaušu ar bisi, Larijs atkal žēlosies, ka es taisu troksni.

Tā, apbruņojušies ar pneimatisko šauteni un lielu papīra turzu, mēs pagājāmies nedaudz aiz mājas. Leslijs pielādēja šauteni, atbalstījās pret olīvkoka stumbru un sāka šaut. Tas bija pavisam vienkārši — kā mērķī šaušana, jo šajā gadā zvirbuļi bija stipri savairojušies un mājas jumts bija ar tiem kā nosēts. Leslijs bija lielisks šāvējs, un zvirbuļi cits pēc cita ripoja no jumta zemē, kur es tos savācu un iemetu papīra turzā.

Pēc pirmajiem šāvieniem zvirbuļi kļuva mazliet tramīgi un atkāpās augstāk, līdz beidzot sēdēja pašā jumta čukurā. Arī te Leslijs varēja viņus nošaut, bet tagad putni vēlās pāri jumta pretējai malai un iekrita verandā.

— Pagaidi, kamēr es nošauju vairāk, pēc tam tu tos savāksi,— sacīja Leslijs, un es paklausīgi gaidīju.

Viņš vēl kādu laiku turpināja šaudīt, tikai retumis netrāpīdams, un pēc katra klusā šautenes klikšķa kāds zvirbulis apkrita un pazuda no jumta kores.

— Sasodīts!— Leslijs sirdījās.— Man sajucis rēķins. Cik zvirbuļu esmu nošāvis?

Es atbildēju, ka neesmu tos saskaitījis.

— Nu tad ej un savāc tos, kas guļ verandā, un tur pagaidi. Es nošaušu vēl kādu pusduci. Tad jau tev pietiks.

Paņēmis turzu, es pagriezos un gāju atpakaļ uz mājas priekšpusi, bet tur ar šausmām ieraudzīju misis Vadruda- kisu, kas bija ieradusies uz tēju. Viņas abas ar māti tādas kā nobijušās sēdēja verandā ar tējas tasēm rokā, un viņām visapkārt gulēja beigtie, asiņainie zvirbuļi.

- — Jā gan,— sacīja māte, acīmredzot cerēdama, ka mi­sis Vadrudakisa nav pamanījusi krītošos, beigtos put­nus,— mēs visi esam lieli dzīvnieku mīļotāji.

— Patiesi, esmu jau dzirdējusi,—misis Vadrudakisa, labsirdīgi smaidīdama, atteica.— Jums mājā esot daudz dzīvnieku, tāpat kā man.

— Jā, jā,— māte piekrita.— Mēs turam daudz lutekļu savam priekam. Dzīvnieki ir mūsu ģimenes aizraušanās.

Māte nervozi uzsmaidīja misis Vadrudakisai, bet šajā brīdī kāds beigts zvirbulis iekrita zemeņu džemā.

Paslēpt putnu bija tikpat neiespējami kā izlikties, ka viņa tur nav. Māte skatījās uz to kā hipnotizēta; beidzot viņa aplaizīja lūpas un vēlreiz uzsmaidīja misis Vadruda­kisai, kas sēdēja ar šausmu pārņemtu seju, turēdama rokā tējas tasi.