Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Ja teiktu, ka es kļuvu mēms aiz brīnumiem, tas būtu pārāk maigi sacīts, jo manā priekšā baltajos putekļos klumburoja trīs lieli pūcēni, viņi šņāca un šūpojās, un klabināja knābjus, it kā parodēdami Vīru ar rožvabolēm; putnu lielajās, zeltaini oranžajās acīs viedās niknums un bailes. Tie bija ūpja mazuļi, tātad tik reti putni, par kādiem es pat nebiju uzdrošinājies sapņot. Es zināju, ka man tie jādabū. Bet es ari zināju, ka līdz ar trīs resnu, rijīgu ūpēnu iegādi pieaugs izbarojamās gaļas rēķins, gluži tāpat kā dumpju pievienošana manai kolekcijai paceltu zivju rēķinu. Cik garš, tik plats. Bet dumpji bija nākotnes iecere, kas varēja arī nepiepildīties, turpretī ūpji, kas, līdzīgi lielām, pelēkbaltām sniega bumbām, knābju.', klabinādami, mīcījās ceļa putekļos,— tā bija reāla īstenība. Tupēdams L>3mē pie ūpīšiem un glāstīdams tos, līdz tie iegrima tādā kā pussnaudā, es kaulējos ar dīvaino pauninieku.

Viņš bija tirgotājs un prata kaulēties, un darījums līdz ar to likās jo interesantāks, taču kaulēšanās mūsu starpā bija ļoti miermīlīga, jo norisa pilnīgā klusumā. Mēs sēdējām viens otram pretī kā divi lieli mākslas lietpratēji pie Egņūsa 1 , kaulēdamies, teiksim, par trim Rembranta gleznām. Mums pietika ar zoda pacelšanu, tikko pama­nāmu galvas palocīšanu vai papurināšanu, tai sekoja ilgas pauzes, kuru lallcā Vīrs ar rožvabolēm lūkoja iedragāt manu apņēmību ar mūziku un kādu nesakošļājamu cuku­rotu augli, kas atradās viņa kabatā. Tas bija tirgus ar precu pārpilnību un zemām cenām, un viņš to zināja; vai gan visā salā atrastos vēl otrs tik apsēsts trakgalvis, kas vēlētos pirkt nevis vienu, bet trīs ūpju mazuļus? Galu galā darījums tika noslēgts.

Tā kā es atrados pārejošās naudas grūtībās, man va­jadzēja lūgt Vīru ar rožvabolēm pagaidīt ar samaksu līdz nākamā mēneša sākumam, kad saņemšu kabatas naudu. Pauninieks pats jo bieži bija izjutis šīs grūtības un mani pilnīgi saprata. Es viņam paskaidroju, ka atstāšu naudu mūsu kopējam draugam Janijam kafejnīcā pie krustcelēm, kur Vīrs ar rožvabolēm to varēs paņemt kādā no saviem klejojumiem pa apkārtni. Līdz ar to darījuma alkatīgā, komerciālā puse bija nobeigta, un mēs varējām iebaudīt ingveralu no akmens pudeles, ko Vīrs ar rožvabolēm izņēma no savas apjomīgās paunas. Tad es rūpīgi ieliku dārgos ūpīšus atpakaļ maisā un devos mājup; Vīrs ar rožvabolēm palika grāvī stabulējot starp savām precēm un pavasara puķēm.

Pēc jauniegūto ūpēnu spalgajiem, uzstājīgajiem spiedzieniem man kļuva skaidrs, ka nekavējoties jādomā, kā viņus paēdināt. Redzams, Vīrs ar rožvabolēm viņus netika barojis. Es nezināju, cik ilgi putnēni bija atradu­šies pie viņa, bet, spriežot pēc trokšņa un kņadas, kas nāca no maisa, ūpēni bija ārkārtīgi izsalkuši. 2ēl gan, es domāju, ka manas attiecības ar Lesliju vēl arvien ir mazliet saspīlētas, citādi es viņu būtu pierunājis nošaut pāris zvirbuļu- vai dažas žurkas, ar ko pacienāt manus jauniegūtos mazuļus. Tagad, kā rādās, varēšu paļauties vienīgi uz mātes neizmērojamo labsirdību.

Es atradu māti virtuvē enerģiski maisām lielu, aromā­tiski burbuļojošu katlu; sarauktu pieri caur aizsvīdušām brillēm viņa lūkojās pavārgrāmatā, ko turēja otrā rokā,

' Egņūss.{Agnew)—pazīstama antikvariātu firma Londonā.

un lasot viņas lūpas nedzirdami kustējās. Parādīju mātei savus ūpīšus ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu saņēmis nenovērtējamu dāvanu. Viņa sakārtoja brilles un pavērās uz trim dūnu bumbiņām, kas šņāca un šūpojās.

— Ļoti jauki, dārgumiņ,— māte izklaidīgi noteica,

— ļoti jauki. Noliec viņus kaut kur drošā vietā.

Es sacīju, ka ūpīši tiks ieslodzīti manā istabā un neviens par viņiem neuzzinās. **

— Pareizi,— sacīja māte, nervozi pamezdama skatienu uz ūpēniem.—-Tu taču zini, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mums nākuši klāt jauni lutekļi.

Jā, to es patiešām zināju un biju nolēmis paturēt ūpīšu ierašanos visstingrākā slepenībā.

— Te ir arī kāda mazāk svarīga problēma,— es skaid­roju,— ūpīši ir ļoti izsalkuši, viņi var nomirt bada nāvē.

— Nabaga mazulīši,— māte tūlīt līdzjūtīgi atsaucās.

— Pabaro viņus ar maizi un pienu.

Man atkal vajadzēja paskaidrot, ka ūpji ēd gaļu, bet es savu gaļas krājumu jau esmu izlietojis. Varbūt mātei atrastos kāds kumosiņš, ko viņa man varētu aizdot, lai ūpīši nenobeidzas.

— Hm, pašreiz ar gaļu ir trūcīgi;— māte atteica.—Man ir karbonādes lenčam. Ej paskaties, kas ir ledusskapī.

Es piegāju pie masīvā ledusskapja, kas stāvēja pielieka­majā telpā, un ielūkojos tā ledainajā, apsvīdušajā iek­šienē, kur glabājās mūsu ātri bojājošiēs pārtikas produkti. Diemžēl viss, ko es tur ieraudzīju, bija desmit lenčam paredzētie karbonādes gabali, un pat ar tiem diezin vai pietiktu trim rijīgiem, izsalkušiem ūpīšiem. Ar šo ziņu es devos atpakaļ uz virtuvi.

— Ai, ai, dārgumiņ,— māte novaidējās.— Vai tu patiesi domā, ka ūpji neēdīs maizi ar pienu?

Es paliku nelokāms. Pūces ēd vienīgi gaļu.

Šajā brīdī viens no ūpīšiem sašūpojās tik spēcīgi, ka novēlās no kājām, un es pasteidzos vērst uz to mātes uzmanību, lai pierādītu, cik putnēni kļuvuši vārgi.

— Labi, tad jau ņern arī tās karbonādes,— māte izmo­cītā balsī sacīja.— Lenčam es pagatavošu sakņu sautē­jumu.

Priecīgs un lepns uznesu ūpjus un karbonādes augšā savā guļamistabā,un piebaroju jaunos iemītniekus ar gaļu.

Ūpju dēļ mēs ēdām lenču vēlāk nekā parasti.

— 2ēl, ka iznāca aizkavēties,— māte taisnojās. Viņa noņēma terīnes vāku, un telpā izplūda sautējuma smaržas mākonis.— Kartupeļi nez kāpēc negribēja un negribēja vārīties.

— Es sapratu, ka mums šodien būs karbonāde, — Larijs sarūgtināts ierunājās.— Domājot par karbonādēm, man visu rītu tecēja siekalas.— Kas ar tām noticis?

— Zini, mīļais, karbonādes apēda ūpji,— māte bikli paskaidroja.—Viņiem ir milzīga apetīte.

— Upji?—Larijs brīnījās, lūkodamies uz māti.— Upji? Kā tu to domā? Kādi ūpji?

— Ak tā!— māte samulsusi iesaucās, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu.—Nu, pūces… putni, tu zini… par to nav ko uztraukties.

— Vai mūs būtu apsēdušas pūces?— Larijs jautāja.

— Vai pūces iebrūk pieliekamajā un iido projām ar nagos sakamptiem gaļas gabaliem?

— Nē, nē, dārgais, tie jau ir tikai mazuļi. To viņi nekad nedarīs. Viņiem ir tik jaukas acis, un šie mazie radījumi bija izbadējušies.

— Varu derēt, ka tie ir Džerija jaunie lutekļi,— Leslijs īgni sacīja.— Pirms lenča es dzirdēju, ka viņš kaut ko dūdoja.

— Tādā gadījumā viņam tie būs jāpalaiž brīvībā,— no- bļāva Larijs.

Es iebildu, ka to nevaru darīt, jo ūpīši vēl ir maziņi.

— Jā, tie ir mazuļi, mīļais,— samierinoši iejaucās māte.— Viņi nav vainīgi.

— Kā tas ir — nav vainīgi?— atcirta Larijs.— Viņi pieri­jās līdz kaklam ar manām karbonādēm…

— Māsu karbonādēm,— Margo viņu pārtrauca. — Ne­saprotu, kāpēc - tu esi tik savtīgs.

— Tam jādara gals,— Larijs turpināja, Margo vārdus laizdams gar ausīm.— Jūs dodat tam puikam pārak lieiu vaļu.

— Karbonādes ir ne tikai tavas, bet arī mūsu,—Margo aizrādīja.

— Sīkumi, dārgais,— māte sacīja Larijam,— tu visu pārspīlē. Galu galā tie jau ir tikai mazi ūpēni.