Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Kā tu iedrošinies!— Margo kliedza.— Kā tu iedroši­nies apvainot manus draugus! Viņš nav netīrs vecis; viņš ir viens no tīrīgākajiem vīriešiem, kādus es pazīstu.

— Man vienalga, vai viņš ir vai nav tīrs,— māte attrauca, zaudējusi pacietību.— Viņš te nevar palikt ar visiem šiem… viņa… sievišķiem. Es nedomāju gatavot ēdienu harēmam.

— Ir tik patīkami klausīties, kā māte ar meitu sarunā­jas,— turks jūsmoja, griezdamies pie manis.— Viņu bal­sis skan kā aitu zvaniņi.

— Tu esi nejauka,— Margo sacīja,— tu esi nekaunīga! Tev nav pa prātam, ka man ir draugi. Tu esi aprobežota mietpilsone!

— Nesauc mani par mietpilsoni, ja es iebilstu pret to, ka cilvēkam ir trīs sievas,— māte sašutusi atbildēja.

— Man liekas, es dzirdu lakstīgalu dziedāšanu savā ielejā,— turks sacīja ar asarām acis.

— Viņš nav vainīgs, ka ir turks,— Margo sauca.— Ko lai viņš dara, ja viņam ir trīs sievas!

— Neviens vīrietis nav spiests ņemt trīs sievas, ja viņš to nevēlas,— māte stingri noteica.

— Es domāju,— turks paļāvīgi turpināja,— mans Man­deļzieds stāsta savai mātei, cik brīnišķīgi mēs pavadījām laiku tur, manā ielejā, ko?

— Tu vienmēr centies mani apspiest,— Margo grem- zās.— Viss, ko es daru, ir slikti.

— Es tev pārāk daudz atļauju, tur visa tā nelaime. Es atvēlu tev dažas dienas kaut kur pabraukāt, bet tu atgriezies ar šo… šo… veco izvirtuli un viņa sievišķiem,— māte jsacīja.

— Āre, tas jau ir, ko es saku, tu mani apspied,— Margo triumfējoši noskaldīja.— Tagad tu vēlies, lai es tev lūdzu atļauju satikties ar turku.

— Kā man gribētos aizvest viņas atpakaļ uz manu ciemu,— turks runāja, mīlīgi blenzdams uz abām strīdnie­cēm.— Cik laimīgi mēs tur justos… dziesmas, dejas, vīns…

Jērs laikam jutās vīlies, ka neviens viņu neievēro, viņš bija mazliet padraiskuļojies, izrotājis grīdu un izpildījis divas jaukas piruetes, taču neviens viņam nebija veltījis pelnīto uzmanību, un viņš, noliecis galvu, metās virsū mātei. Tas bija visādā ziņā teicami veikts uzbrukums. Es to spēju pareizi novērtēt, jo daudzo ekspedīciju laikā, jādams cauri olīyu birzīm, bieži tiku saķēries cīniņā ar jauniem, drosmīgiem auniem un, abām pusēm par lielu gandarījumu, atvairījis uzbrukumus kā īsts matadors, sarkanās drānas vietā izmantodams kreklu. Protams, man bija žēl mātes, bet šis trieciens bija lielisks, labi izplānots: ar visu stiegrainā ķermeņa un kaulainās galvas spēku auns precīzi iebelza mātei zem ceļgaliem.

Kā izšauta no lielgabala, māte tika uzmesta uz mūsu ārkārtīgi neērtā, ar Saru drānu pārvilktā dīvāna un tur, smagi elpodama, palika guļot. Turks, pārbijies par sava dāvātā auna nedarbu, pielēca pie mātes un izplestām rokām gatavojās viņu aizsargāt no nākamā uzbrukuma, kas likās nenovēršams, jo auns, redzami apmierināts, bija atkāpies istabas kaktā un dižodamies slējās pakaļkājās gluži kā bokseris, kas savā ringa stūri vingrina locekļus.

— Māmiņ, māmiņ, vai tev kaut kas nesāp?— Margo sauca.

Māļe aizelsusies nespēja atbildēt.

— Āre! Skatieties! Viņam ir mana daba, Mandeļzie- diņ,— turks jūsmoja.—Nāc šurp, mans brašuli, nāc, nāc!

Auns sekoja uzaicinājumam tik pēkšņi un tādā ātrumā, ka turks nedabūja ne attapties. Kā melns bubulis, ar kājām kā ar ložmetēju rībinādams noberztos grīdas dēļus, auns joņoja pāri istabai, ietriecās turkam lielos un nogāza viņu uz dīvāna līdzās mātei; tur nu vecais vīrs tagad gulēja, izgrūzdams skaļus dusmu un sāpju kliedzienus.

Tā kā arī man bija gadījies saņemt līdzīgus belzienus pa kājām, es spēju just turkam līdzi.

Trīs sievas, šausmu pārņemtas par sava pavēlnieka kritienu, stāvēja kā sastingušas, un no viņām ižplūda tādas skaņas kā no trim minaretiem ap saulrietu. Šādā interesantā situācijā mūs pārsteidza Larijs un Leslijs. Viņi stāvēja durvis kā zemē iemieti un vēroja notiekošo, nespēdami ticēt savām acīm. Tur biju es, trenkdams apkārt istabai kādu stūrgalvīgu aunu, tur bija Margo, mierinādama trīs gaudojošas, aizplīvurotas lēdijas, un māte, kas nepārprotami valstījās uz dīvāna kopā ar pavecu turku.

— Māmiņ, vai tev neliekas, ka tu jau esi mazliet par vecu šādai izpriecai?— Larijs ieinteresēts jautāja.

— Vai traks, paskaties uz to brīnišķīgo dunci!— iesau­cās Leslijs, ar interesi lūkodamies uz turku, kas vēl arvien dīdījās uz dīvāna.

— Nepaliec par muļķi, Larij,— māte dusmīgi attrauca, masēdama cietušos kāju lielus.— Pie visa vainīgs tas Margo turks.

— Turkiem nevar uzticēties,— Leslijs piezīmēja, nemi­tīgi blenzdams uz dunci.— Tā saka Spiro,

— Bet ko tas nozīmē, ka tu gaišā dienas laikā valsties ar turku? Varbūt tu gribi līdzināties lēdijai Hesterei Stenhopai 1 ?—Larijs nerimās.

— Zini, Larij, no šīs pēcpusdienas man nu ir diezgan. Tu mani vairs nekaitini. Jo ātrāk šis cilvēks būs no mājas ārā, jo labāk,— māte sacīja.— Palūdz, lai viņš iet projām.

' Angļu grāfiene Hestere Lusija Stenhopa (1776-1839) mūža otro pusi bija nodzīvojusi Libānas kalnos starp drūziem (musulmaņu sekta ar kristietisma elementiem), iegūdama lielu varu pār vietējiem iedzīvotā­jiem.

— Nedari tā! Viņš ir mans turks,— raudulīgi iespiedzās Margo.— Ar manu turku tā nedrīkst apieties.

— Tagad es iešu augšā uzlikt balzamu uz saviem pušumiem,— māte sacija, klibodama uz durvīm,— un ap to laiku, kad nonākšu lejā, lai turka še vairs nebūtu.

Ap to laiku, kad māmiņa atgriezās, Larijs un Leslijs bija cieši iedraudzējušies ar veco vīru; mātei par lielu nepatiku, turks ar savām trim sievām palika pie mums vēl dažas stundas, šajā laikā viņi izsūca vairākus galonus saldas tējas un uzkoda cepumus, un tikai pēc tam mēs beidzot iedabūjām viņus ratos un nosūtījām atpakaļ uz pilsētu. , ,

— Paldies dievam, tas nu ir beidzies,— māte sacīja, klibodama uz ēdamistabu, lai sagatavotu mums vakariņu maltīti.—Vismaz viņi te nepalika, un tā ir liela laime. Bet tev, Margo, derētu padomāt, ko tu uzaicini.

— Man ir apnicis veids, kā tu kritizē manus draugus,— Margo iebilda.— Viņš taču bija gluži parasts, pilnīgi nekaitīgs turks.

— No viņa būtu iznācis apburošs znots, vai ne?— iejau­cās Larijs.— Margo varētu nosaukt savu pirmo dēlu par Ali Babu un meitu par Sezamu.

— Tie nav nekādi joki, dārgais Larij,— māte atteica.

— Es taču nejokoju,-^ iebilda Larijs.— Vecais puika man teica, ka viņa trīs sievas jau sākot novecot un viņš esot nolūkojis Margo sev par ceturto.

— Larij! Tas nevar būt! Pretīgais vecais lops!—māte sašutusi izsaucās.— Labi, ka viņš man to neteica. Es būtu viņam sadevusi, kā nākas. Ko tu viņam atbildēji?

— Viņš bija drusku vīlies, kad es pastāstīju, kāds pūrs būs Margo.

— Pūrs? Kas par pūru?— māte neizpratnē jautāja.

— Vienpadsmit mazi kucēni,— Larijs paskaidroja.

Sargies no ļaunā ienaidnieka.

Šekspīrs. Karalis Līrs

Cauru gadu ceturtdiena man šķita pati svarīgākā nedē­jas diena, jo tad pie mums mēdza ciemoties Teodors. Dažreiz tā izvērtās garā, visas ģimenes dienā, kad notika izbraukums uz salas dienvidiem un pikniks kādā attālā liedagā vai cits kāds kopīgs pasākums, bet parasti mēs abi ar Teo devāmies kādā no mūsu ekskursijām, kā Teodors tās nosauca. Apkrāvušies ar kolekcionēšanas piederu­miem — maisiem, tīkliem, pudelēm un mēģenēm, mēs kopā ar suņiem gājām izpētīt salu apmēram ar tikpat spēcīgām piedzīvojumu alkām, kādas krūtīs bija nesuši karalienes Viktorijas laika pētnieki, lauzdami sev ceļu Melnās Āfrikas dzīlēs.