Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Es steidzīgi paskaidroju, ka esmu jau visu izplānojis,— tikko kucēni būs mazliet paaugušies, mēs viņiem atradī­sim saimniekus. Vēl piebildu, ka Margo tad būs mājās un varēs man palīdzēt, tā viņai būs piemērota nodarbošanās, un nevajadzēs domāt par seksu.

— Mīļais Džerij!—māte izbijusies iesaucās.— Tā tu nerunā! Kas tevi tā mācīja?

Es atbildēju, ka Larijs tika sacījis: Margo vajagot izmest no galvas domas par seksu,— un tā es nospriedu, ka līdz ar kucēnu ierašanos šis svētīgais mērķis tiktu sasniegts.

— Tev tomēr neklājas tā runāt,— māte sacīja.— Arī Larijs nedrīkst visur iejaukties un aplam spriedelēt. Margo tikai… viņa ir tikai… mazliet emocionāla, tās ir viss. Tam nav nekāda sakara ar seksu; tas ir pavisam citādi. Ko cilvēki domās, izdzirduši tevi tā runājam? Bet tagad ej un noliec kaut kur drošā vietā savus kucēnus.

Tā es aiznesu kucēnus līdz olīvkokam verandas tuvumā, piesēju Lulu un ar slapju lupatu notīrīju mazuļus. Lulu, nospriedusi, ka grozs mazuļu audzināšanai neder, tūlīt sāka rakt alu starp koka saknēm un citu pēc cita pārvie­toja tajā kucēnus. Sava kucēna tīrīšanai, viņam pašam par lielu nepatiku, veltīju daudz vairāk laika nekā pārējo apkopšanai; tad sāku gudrot viņam vārdu. Galu galā izšķīros par Lazaru, saīsināti Lazu. Rūpīgi ielicis viņu starp viņa brāļiem un māsām, gāju novilkt ar dubļiem un urīnu notraipīto kreklu. Uz lenču ierados tieši tajā brīdī, kad māte stāstīja Leslijam un Larijam par kucēniem.

— Tas ir pārsteidzoši,— Leslijs runāja.— Es nebūt nedo­māju, ka viņi ir ļauni; viņi tikai nepadomā. Paskatieties, kā viņi samet medību somā ievainotus putnus! Jā, kas tad ir noticis? Vai Džerijs kucēnus noslīcināja?

— Nē, viņš to neizdarīja,— māte dusmīgi atteica.— Ku­cēnus viņš, protams, atnesa uz šejieni.

— Dievs augstais!— Larijs iesaucās.— Vairāk nevienu suni! Mums jau ir četri.

— Runa ir tikai par kucēniem,— māte atbildēja,— na­baga mīļiem mazulīšiem.

— Cik tad viņu ir?— Leslijs jautāja.

— Vienpadsmit,— māte negribīgi atteica.

Larijs nolika nazi un dakšiņu un cieši viņā noraudzījās.

— Vienpadsmit!—viņš atkārtoja.— Vienpadsmit! Vien­padsmit kucēnu! Tas nu ir par traku!

— Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tie ir tikai kucēni — sīki mazulīši,— māte satraukta sacīja.—Un Lulu par viņiem rūpējas.

— Pie velna — kas tā par Lulu?— iekliedzās Larijs.

— Viņu māte — viņa ir ļoti jauka,— māmiņa pasteidzās piebilst.

— Tātad pavisam divpadsmit pretīgi kranči.

— Nu, tā laikam iznāk,— māte piekrita.— Neesmu tos saskaitījusi.

— Tā jau ir mūsu mājas nelaime,— Larijs atcirta.— Ne­viens neskaita. Pirms apjēdzam, kas ar mums notiek, mēs esam dzīvnieku apsēsti. Taisni kā pasaules radīšanas dienās, tikai vēl nejēdzīgāk; jūs nepagūstat apskatīties, kad no vienas pūces jau izaudzis vesels bataljons. Katrā istabā rosās juteklīgi, mīlas pārņemti baloži, it kā spītējot Merī Stoupsai [1] ; māja ir pilna ar putniem — kā putnu tirgotava, nemaz jau nerunājot par čūskām, krupjiem un lielu daudzumu sīku neradību, ar kurām Makbeta raganas varētu baroties gadiem ilgi. Un te — kā vainagojums visam — tiek atnesti vēl divpadsmit suņi. Lielisks pie­mērs tam, ka šajā ģimenē ne visi ir pie pilna prāta.

— Nerunā niekus, Larij, tu pārspīlē,— sacīja māte.— Tāds tracis pāris kucēnu dēļ!

— Vienpadsmit kucēni tev ir pāris? Te jau drīz izskatī­sies kā Krafta suņu izstādes [2] Grieķijas filiālē, un tad varbūt izrādīsies, ka mazuļi ir kucītes, kurām visām reizē iestāsies kāzu laiks. Dzīve pārvērtīsies nebeidzamās suņu seksuālās orģijās.

— Jā,— māte ierunājās, mainīdama sarunas tematu, — nestāsti visiem, ka Margo ir kaut kāda seksbumba. Cilvēki vēl iedomāsies nezin ko.

— Bet viņa tāda ir,— Larijs iebilda.— Es neredzu iemesla, kāpēc patiesība būtu jānoslēpj.

— Tu ļoti labi saproti, ko es domāju,— māte stingri aizrādīja.— Es nevēlos, ka tu tā runā. Margo ir mazliet romantiska. Tā. ir liela starpība.

— Es varu vienīgi piebilst, ka tad, kad visām kucītēm reizē sāksies pārošanās laiks, Margo ar viņām būs grūti sacensties.

— Tagad, Larij, izbeidz,— māte sacīja.— Lai nu kā, bet par seksu neklājas runāt, ieturot lenču.

Pēc dažām dienām Margo pārradās no saviem klaiņoju- miem veselīgā izskatā, brūni iedegusi, acīmredzot sadzie­dējusi sāpošo sirdi. Viņa runāja bez mitas par šo ceļo­jumu, ar īkšķa nagu pūlēdamās mums grafiski attēlot tos cilvēkus, ar kuriem bija iepazinusies, un, kā parasti, nobeidza ar neiztrūkstošo «es viņiem pieteicu, lai viņi mūs apciemo, ja atbrauks uz Korfu».

— Es ceru, tu neuzaicināji it visus, ar kuriem esi iepazinusies, miļā Margo,— sacīja māte, mazliet sa­traukta.

— Nu, protams, nē, māmiņ,— Margo nepacietīgi at­trauca, tikko pastāstījusi par glītu grieķu jūrnieku Un viņa astoņiem brāļiem, kurus laipni bija ielūgusi.— Es uzaicināju tikai interesantākos. Man likās, tu priecāsies, ka pie mums ciemojas interesanti cilvēki.

— Paldies, man pietiek ar tiem interesantajiem viesiem, kurus ielūdz Larijs,— māte dzēlīgi aizrādīja,— tagad arī tu sāc uzaicināt.

— Ceļojums man atvēra acis,— Margo dramatiski pazi­ņoja,— esmu nākusi pie slēdziena, ka jūs visi te, tā sakot, veģetējat. Jūs kļūstat garīgi aprobežoti un… un… vārāties paši savā sulā.

— Es nedomāju, ka esmu garīgi aprobežota tāpēc, ka iebilstu pret negaidītiem viesiem, mana dārgā,— māte atteica.— Galu galā es taču esmu tā, kurai pienāksies gatavot viņiem maltītes.

— Bet viņi nav negaidīti,— Margo augstprātīgi paskaid­roja,— es taču esmu viņus ielūgusi.

— Nu labi,— māte pielaidās, laikam saprazdama, ka viņas iebildumi netiek ņemti vērā.— Es domāju, ja viņi mums iepriekš atrakstītu, kad vēlas ierasties, mēs kaut kā ierīkotos.

— Protams, viņi mums paziņos,— Margo vēsi atteica. — Viņi ir mani draugi; viņi nebūs tik neaudzināti, lai nepaziņotu.

Margo tomēr bija kļūdījusies.

Es atgriezos vasarnīcā pēc ļoti patīkami aizvadītas pēcpusdienas, kad laivā tiku dreifējis gar piekrasti, mek­lēdams roņus; saulē sakarsis, izsalcis iedrāžos viesistabā, lūkodamies pēc tējas un milzu lielās, mātes pagatavotās šokolādes kūkas; skats, kādu še ieraudzīju, bija tik neparasts, ka paliku durvīs stāvot ar pāršteigumā pavērtu muti, kamēr suņi satraukti spiedās man pie kājām, uzboza vilnu un sāka rūkt. Māte sēdēja uz grīdas, neērtā pozā uzmetusies uz spilvena, vienā rokā viņa nedroši turēja virvi, pie kuras bija piesiets mazs, melns, ārkārtīgi kustīgs auns. Māmiņai apkārt uz spilveniem sakrustotām kājām sēdēja vecs vīrs ar fesku galvā un trīs čadrās cieši ietinušās sievietes. Turpat uz grīdas bija nolikta limonāde, tēja, šķīvji ar cepumiem un sviestmaizēm un šokolādes kūka. Man ienākot viesistabā, vecais vīrs, paliecies uz priekšu, izvilka no jostas lielu, bagātīgi izrotātu dunci, nošņāpa pamatīgu gabalu kūkas un ar redzamu apmierinā­jumu iestūķēja mutē. Sis skats nepārprotami atgādināja mizanscēnu no «Arābijas naktīm». Māte man uzmeta baiļpilnu skatienu.

— Paldies dievam, tu esi atnācis, dārgumiņ,— viņa sacīja, cīnīdamās ar aunu, kas nejauši bija ielēcis viņai klēpī.— Šie ļaudis nesaprot angļu valodu.

Es apjautājos, kas viņi tādi ir.