Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

Es lūkojos uz veiklo zvēriņu un gudroju, kā lai pakāp­jos lejāk un uzmetu tam virsū kreklu, iekams tas mani pamanījis. Veiklais burvju triks ar zvirbuļu vanagu vedināja domāt, ka zebiekste ir grūti sagūstāma.

Šajā brīdī, izlocīdamās kā čūska, zebiekste ieslīdēja kādā caurumā pie mūra pamatnes. No cita cauruma nedaudz augstāk iznira otrs dzīvnieks, pēc izskata sprie­žot, briesmīgi izbijies, un, uzrāpies līdz mūra augšmalai, nozuda kādā šķirbā. Es tikko valdīju satraukumu, jo pat no īsā mirkļa, ko biju paguvis viņam uzmest, pazinu to dzīvnieku, kuru jau mēnešiem ilgi biju mēģinājis izsekot un sagūstīt, proti, dārza susuri, vienu no vispievilcīgāka­jiem Eiropas grauzējiem. Šis dzīvnieks bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažo­ciņu, mirdzoši baltu vēderiņu un garu, pinkainu asti, kas nobeidzās ar melnu un baltu matu slotiņu; zem ausīm, šķērsām pāri acīm viņam bija tāda kā melna, vilnaina maska, līdzīga tai veclaiku maskai, kādu senāk esot iecienījuši kramplauži; šis rotājums vērta susuri smiek­līgu.

Es biju neizpratne, ka rīkoties, jo tur, zem manis, bija divi dzīvnieki, kurus es ļoti vēlējos iegūt, turklāt viens vajāja otru un abi bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja mans uzbrukums nebūs labi izplānots, var gadīties, ka pazau­dēju abus. Nolēmu vispirms ķerties klāt zebiekstei, jo no abiem zvēriņiem viņa bija kustīgākā, turklāt man likās, ka susuris, ja vien viņu netraucēs, no jaunās alas ārā nelīdīs. Padomājis nospriedu, ka tauriņu ķeramais tīkls man šoreiz būs noderīgāks par kreklu, un tā, apbruņojies ar tauriņu ķeramo, es ļoti piesardzīgi kāpu lejā pa nogāzi, ikreiz sastingdams uz vietas, kad zebiekste izlīda no

cauruma un palūkojās visapkārt. Beidzot man nepamanī­tam izdevās nokļūt dažu pēdu atstatumā no mūra. Ciešāk satvēris rokā tikla garo kātu, es gaidīju zebieksti iznir­stam no dziļās alas, kuru viņa šobrīd pētīja. Zvēriņš parādījās tik pēkšņi, ka es jutos pārsteigts. Viņš attupās uz pakaļkājām un ar interesi, bez satraukuma vērās manī. Es jau gatavojos uzmest viņam tiklu, kad, lauzdamies cauri brikšņiem, mēles izkāruši, astes kulstīdami, ieradās visi trīs suņi un sveica mani ar tik skaļu prieku, it kā mēs nebūtu redzējušies mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. īsu brīdi zvēriņš bija tupējis,šausmu pārņemts, ieraugot suņu varzu, bet nākamajā mirklī no viņa vairs nebija ne miņas. Skarbiem vārdiem izbāru suņus un aizraidīju augstāk kalnā, kur tie apgūlās ēnā, apvainoti un samulsuši par manu nelāgo omu. Pēc tam es lūkoju sagūstīt susuri.

Gadu gaitā kaļķu java starp akmeņiem bija sabirzusi un ziemas spēcīgās lietavas to bija'izskalojušas, tā ka tagad no mājas bija palikuši pāri vienīgi caurumaini mūri. Daudzās savā starpā savienotās ejas un alas tajos veidoja lieliskas slēptuves maziem dzīvniekiem. Bija tikai viena iespēja šādā vidē nomedīt dzīvnieku — sadauzīt mūri, un es ķēros pie šī smagā darba. Pēc tam kad daļa mūra bija sagrauta, izrādījās, ka tajā nav nekā ievērības cienīga, vienīgi pāris aizvainotu skorpionu, dažas mitrenes un jauns gekons, kas aizbēga, pamezdams aiz sevis kustīgu asti. Smagais darbs mani ļoti nogurdināja, mocīja kar­stums un slāpes, un pēc kādas stundas es apsēdos vēl nesaārdītā mūra ēnā atpūsties.

Kamēr pūlējos aprēķināt, cik ilgs laiks paies, iekams sagraušu atlikušo, mūra daļu, no kāda cauruma pēdas piecas attālu izlīda susuris. Dzīvnieks rāpās augšup kā smags, neveikls kalnā kāpējs un, sasniedzis mūra augš­malu, apsēdās uz resnā dibena, tad ar lielu rūpību sāka mazgāties, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni. Es gandrīz nespēju noticēt savai veiksmei. Lēnām, ar lielu piesar­dzību virzīju tauriņu ķeramo tiklu uz susura pusi, ieņēmu visizdevīgāko stāvokli un tad cirtu pret zemi. Viss būtu labi izdevies, ja vien mūra augša bijusi līdzena, bet tāda tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla ietvaru tik cieši pie mūra, lai nepaliktu sprauga. Man par lielu satraukumu un vilšanos, susuris, atguvies no acumirklīgās panikas, iz­spraucās no tikla apakšas un joņoja projām pa mūri, līdz nozuda kādā citā spraugā. Tā tomēr izrādījās likte­nīga kļūdīšanās, jo susuris bija nonācis strupceļā, un, pirms viņš to atskārta, es jau biju nosedzis spraugu ar tiklu.

Tagad vajadzēja susuri izvilkt ārā un iedabūt maisā tā, lai viņš man neiekostu. Tas nenācās viegli, un, pirms es šo darbu paveicu, susuris bija pamanījies iecirst savus ārkārtīgi asos zobus mana īkšķa mīkstumā, tā ka es pats, mans kabatlakats un susuris bija viscaur notraipīti ar asinīm. Galu galā man tomēr izdevās viņu iedabūt maisā. Panākumu spārnots, es kāpu Sallijai mugurā un jāju mājup, līksmodams par lielisko jaunieguvumu.

Atgriezies vasarnīcā, uznesu susuri savā istabā un ievietoju būrī, kurā nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Šis žurkulēns bija ņēmis nelabu galu manas Eirāzijas auspūcītes Ulisa nagos; Uliss bija pārliecināts, ka visi grauzēji laimīgas sagadīšanās dēļ radīti tikai tāpēc, lai pildītu viņa vēderu. Man bija jārūpējas, lai vērtīgais susuris neizbēg un viņu nepiemeklē līdzīgs liktenis. Kad zvēriņš bija ievietots būri, es viņu varēju pamatīgāk aplūkot. Atklāju, ka tā ir mātīte ar aizdomīgi lielu puncīti, kas man lika domāt, ka viņa varētu būt grūsna. Brīdi padomājis, es viņu nosaucu par Esmeraldu (pašreiz lasīju grāmatu «Kuprītis Parīzes Dievmātes katedrālē» 1 un biju ļoti iemīļojis galveno varoni), sadabūju viņai kartona kasti un piepildīju ar kokvilnas lupatiņām un sausu zāli; tur viņa varēs laist pasaulē savus mazuļus.

Pirmajās dienās, kad tīrīju būri, Esmeralda kampa ar zobiem man rokā kā buldogs, bet jau pēc nedēļas kļuva rāma un iecietīga, lai gan vēl īsti man neuzticējās. Vakaros Uliss pamodās savā laktā virs loga, un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlaisties ārā pamedīt mēness gaismas pielietajās olīvu birzīs; mājās viņš atgriezās ap diviem naktī un no barības trauka iebaudīja kapātu gaļu. Kad Uliss bija projām, Esmeralda varēja justies drošībā, un es viņu uz dažām stundām izlaidu no būra ārā paskraidīt. Izrādījās, ka Esmeralda ir burvīgs radījums, ļoti gracioza, par spīti savam tuklumam; viņa veica plašus, elpu aizraujošus lēcienus no trauku skapja gultā (kur viņa lēkāja kā uz batuta), no gultas uz grāmatplauktu vai galdu; garā, kuplā aste ar jauko slotiņu galā viņai līdzēja saglabāt līdzsvaru. Esmeralda bija ļoti ziņkārīga; naktīs trīcošām ūsām, dusmīgi blenzdama cauri melnajai maskai, viņa līdz pēdējam sīkumam izpētīja istabu un tās saturu.

' Te domāts salsinats V. Igo «Parīzes Dievmātes katedrales» izdevums

Es ari atklāju, ka viņai loti garšo lielie, brūnie siseņi,— vakaros, kad gulēju gultā, viņa jo bieži mēdza nosēsties man uz kailajām krūtīm, lai grauztu šos gardumus. Tā mana gulta allaž izrādījās piemētāta ar spārnu un kāju paliekām, krūšu hitīna gabaliņiem, jo Esmeralda bija negausīga izēdāja ar sliktām manierēm.

Tad pienāca satraucošais vakars, kad Uliss klusām spārnu vēdām bija ielidojis olīvkoku birzīs un pēc savu ciltsbrāļu paraduma sāka saukt «tuink, tuink», bet es, atvēris Esmeraldas būra durtiņas, pārliecinājos, ka viņa negrib nākt ārā,— paslēpusies kartona kastē, Esmeralda saņēma mani ar dusmīgu purpināšanu. Kad mēģināju izpētīt viņas «guļamistabu», viņa iekodās manā rādītāj­pirkstā kā tīģeris, un man bija ļoti grūti no viņas atbrīvoties. Beidzot man izdevās susuri nokratīt, un, cieši sagrābis viņu aiz čupra, es pārlūkoju kasti. Sev par neizsakāmu prieku, tajā ieraudzīju astoņus mazuļus, katrs no tiem bija lazdas rieksta lielumā, sārts kā ciklamenas pumpurs. Aiz sajūsmas par laimīgo notikumu es apbēru Esmeraldu ar siseņiem, arbūzu sēklām, vīnogām un citiem gardumiem, ko viņa sevišķi kāroja, un ar vislielāko interesi sekoju mazuļu attīstībai.