Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

— Kucēni!— Kondosu māmiņa attrauca.— Po, po, po, po. Vienpadsmit gabali! Vai tu vari tam ticēt?

Tuvojoties dzemdībām, Lulu tikusi piesieta pie olīv­koka mājas tuvumā, viņa ielīdusi dziļi koka dobumā un tur laidusi pasaulē savus mazuļus. Tagad Lulu ar mani priecīgi sasveicinājās un ieinteresēta vēroja, kā es četrrā­pus ielīdu dobumā un ņēmu ārā kucēnus, lai tos aplūkotu. Allaž esmu brīnījies, kā tik kaulainas, pusbadā dzīvojošas mātes var dzemdēt resnus, spēcīgus kucēnus ar dusmīgi saviebtu purniņu un skaļu, kaijas kliedzienam līdzīgu balsi. Lulu kucēni, kā vienmēr, bija ļoti dažādi pēc krāsas — melnbalti, brūnraibi, sudrabaini, zilpelēki, vis­caur melni un viscaur balti. Korfu salā katrs metiens ir daudzkrāsains, tā ka kucēniem praktiski nav iespējams noteikt paternitāti.

Es sēdēju, turēdams klēpī smilkstošo mazuļu kaudzi, un uzteicu Lulu par viņas gudrību. Viņa nevaldāmi vilnīja asti.

— Gudrība, tu saki?— īgni iejaucās Kondosu māmiņa.— Vienpadsmit kucēnu, tas nav gudri, tas ir neprāts. Mums jātiek no viņiem vaļā, paturēt varam tikai vienu pašu.

Man bija skaidrs, ka Lulu nevarēs saglabāt visu me­tienu un viņa var būt priecīga, ka pie viņas paliks viens kucēns. Man gribējās izpalīdzēt. Es apgalvoju Kondosu māmiņai, ka mana māte būs-ne vien sajūsmināta par kucēnu, bet pārplūdīs pateicībā Kondosu ģimenei un Lulu, kas viņai sagādājusi tādu jauku radībiņu. Pēc ilgām pārdomām izvēlējos to kucēnu, kurš man vislabāk pa­tika,— resnu, brēcošu vīriešu dzimuma mazuli melnā, baltā un pelēkā krāsā ar spīdīgām, kukurūzas dzeltenām uzacīm un tādām pašām ķepām. Es palūdzu, lai man šo kucēnu pataupa tik ilgi, līdz viņš varēs iztikt bez Lulu. Pa to laiku es paziņošu mātei satraucošo vēsti, ka mūsu suņu pulks papildināsies vēl par vienu vienību un mums tagad būs pieci suņi; jauks, apaļš skaitlis, es sevī nodomāju.

Man par lielu pārsteigumu, māte nepavisam nepriecā­jās par gaidāmo suņu cilts pieaugumu mūsu mājā.

— Nē, mans mīļais,— viņa stingri noteica,— vairāk suņu mums nebūs. Pilnīgi pietiek ar četriem. Tev jau ir vēl pūces un citi radījumi, kuriem nespējam vien piepirkt gaļu, tas izmaksā pārāk dārgi. Nē, par vēl vienu suni vairs nevar būt ne runas.

Veltīgi es mēģināju mātei ieskaidrot, ka kucēns tikš nogalināts, ja mēs neiejauksimies. Nekas nelīdzēja. At­lika pēdējā iespēja. Jau agrāk biju ievērojis, ka māti reizēm var iespaidot, ja viņai, piemēram, jautā: «Vai tu gribētu rudā erickiņa ligzdu ar mazuļiem?»— tad viņa bez domāšanas noteikti saka «nē», taču, ieraugot ligzdu ar mazajiem putnēniem, allaž sāk šaubīties un tad saka «jā». Acīmredzot vajadzēs viņai kucēnu parādīt. Es biju pārlie­cināts, ka viņa nespēs palikt vienaldzīga pret mazuļa zeltainajām uzacīm un ķepiņām. Tā es nosūtīju ziņu Kondosu māmiņai ar lūgumu aizdot man kucēnu, lai parādītu mātei, un otrā rītā viena no resnajām meitām man to pakalpīgi atnesa. Taču, iztinis mazuli no drānas, kurā tas bija ievīstīts, es ar satraukumu atklāju, ka Kondosu' māmiņa atsūtījusi citu kucēnu. Pārpratumu pa­skaidroju meitai, bet viņa atbildēja, ka nevarot neko līdzēt, jo viņai jādodoties uz ciemu. Lai es pats aizejot pie Kondosu mātes. Viņa vēl piebilda, lai pasteidzos, jo māte sacījusi, ka šorīt domājot kucēnus nogalināt. Nekavējo­ties uzlēcu Sallijai mugurā un lēkšoju cauri olīvu birzīm.

Drīz vien sasniedzu fermu; Kondosu māmiņa sēdēja saulgozī un sēja ķiploku galviņas baltās, mezglainās pīnēs, viņai apkārt, omulīgi čiepstēdami, kašņājās cāli. Pēc tam kad viņa bija mani apmīļojusi, apjautājusies par manu un manas ģimenes veselību un nolikusi man priekšā šķīvi ar zaļām vīģēm, es izvilku no azotes kucēnu un paskaidroju sava nāciena iemeslu.

— Ak tas bija nepareizais?— viņa izsaucās, blenzdama uz brēcošo kucēnu un bakstīdama to ar rādītājpirkstu. — Cik muļķīgi! Po, po, po, po, un es domāju, ka šis ir tas, kuru tu gribēji,— tas ar baltajām uzacīm.

Vai viņa būtu tos pārējos nogalinājusi?—es bailīgi pajautāju.

— Jā gan,— Kondosu māmiņa izklaidīgi atteica, arvien vēl lūkodamās uz kucēnu.— Jā, šorīt agri.

Tādā gadījumā,— es bēdīgi sacīju,— ja jau nevaru dabūt to suņuku, kuru biju izvēlējies, paturēšu šo te.

— Nē, nē, man liekas, tu varēsi dabūt savu kāroto kucēnu,— viņa sacīja un piecēlusies atnesa platu kapli.

Kā viņa var dabūt manu kucēnu, ja ir to nogalinājusi?— es sevī brīnījos. Varbūt viņa man iedos mazuļa līķīti? Tāda izredze mani nevilināja, un es jau grasījos to viņai pateikt, bet Kondosu māmiņa, kaut ko murminādama, tipināja projām uz tuvējo tīrumu, kur saules sakarsētajā, saplaisājušajā zemē slējās dzelteni, spuraini agrīnās kuku­rūzas stiebri. Te viņa brīdi pagrozījās, tad sāka rakt.

Ar otro kapļa cirtienu viņa izraka trīs kucēnus, mazuļi spiedza un tirināja kājas; ausis, acis un rozā purniņi bija piedzīti pilni ar zemi.

Es sastingu aiz šausmām. Kondosu māmiņa aplūkoja izraktos kucēnus un, pārliecinājusies, ka starp tiem nav manis izvēlētā mazuļa, pasvieda tos sānis un sāka rakt no jauna. Tikai tad es apjēdzu, ko Kondosu māmiņa bija izdarījusi. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā krūtīs būtu pārsprādzis liels, sarkans naida burbulis, uņ dusmu asaras nevaldāmi plūda man pār vaigiem. Es zināju grieķu lamu vārdus un izvēlējos pašus nejaukākos. Izkliedzis tos Kondosu mātei, pagrūdu viņu nost ar tādu spēku, ka viņa pārsteigta nokrita zemē starp kukurūzas stiebriem. Ar­vien vēl lādēdams visas dievības un svētos, kādus vien varēju iedomāties, es sagrābu kapli un steidzīgi, bet uzmanīgi iz raku pārējos aizslāpušos kucēnus. Kondosu māte, pagalam apstulbusi no mana pēkšņā niknuma, ne­spēja izteikt ne vārda un sēdēja muti iepletusi. Es aši aizbāzu kucēnus aiz krekla, tad savācu Lulu un viņai atstāto mazuli, sēdos Sallijai mugurā un jāju projām, pār plecu izkliegdams lāstus Kondosu mātei, kura tagad bija uzraususies kājās un skrēja man nopakaļ, saukdama:

— Manu zelta puisīt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu raudi? Tu vari paturēt visus kucēnus! Kas tev kait?

Mājās es iedrāžos sakarsis, noraudājies, viscaur noputē­jis, ar kucēniem piestūķētu kreklu, man pa pēdām tecēja Lulu, sajūsmināta par negaidīto, jauko ekskursiju, kas dāvāta viņai un viņas mazuļiem. Māmiņa, kā parasti, bija ierakusies virtuvē un gatavoja dažādus gardumus Margo, kas tobrīd ceļoja pa kontinentālo Grieķiju, lai atgūtos no kārtējās nelaimīgās mīlestības. Noklausījusies manu ju­ceklīgo, sašutuma pilno stāstu par dzīvi apraktajiem kucēniem, māmiņa bija dziļi satriekta.

— Nudien briesmīgi!— viņa izsaucās.— Ak, šie zem­nieki! Nesaprotu, kā viņi var būt tik nežēlīgi. Aprakt dzīvus kucēnus! Par tādu mežonību es dzirdu pirmo reizi. Tu pareizi darīji, viņus izglābdams, manu dārgumiņ. Kur viņi ir?

Es atrāvu vaļā kreklu, it kā gatavodamies izdarīt harakiri, un uz virtuves galda izbira ņudzeklis kucēnu, spiegdami tie akli taustījās uz visām pusēm.

— Džerij, dārgais, neliec viņus uz galda, kur es rullēju cepumu mīklu,— māmiņa iebilda.— Ak jūs, bērni! Pat ja tās ir tikai zemes piciņas, mēs taču negribēsim, ka tās iekļūst pīrāgos. Dabū grozu!

Es sadabūju grozū un ievietoju tajā kucēnus. Māte uzmeta tiem acis.

— Nabaga mazulīši,— viņa sacīja.— Izskatās, ka viņu ir briesmīgi daudz. Cik tad? Vienpadsmit! Nu jā, bet es nezinu, ko mēs ar viņiem iesāksim. Mēs taču nevaram turēt vienpadsmit suņu, turklāt četri mums jau ir.