Fēlikss Zaltens: BEMBIJS

Fēlikss Zaltens

BEMBIJS

MEŽA PASAKA

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1968

PAR ŠIS GRAMATAS AUTORU

Ievērojamā austriešu rakstnieka Fēliksa Zaltena (1869—1945) grāmatu «Bembijs» iemīļojusi daudzu pasaules tautu jaunatne. Fēlikss Zaltens bijis kaislīgs mednieks, bet tai pašā laikā ar neaprakstāmu mīles­tību izturējies pret dzīvniekiem un aicinājis saudzēt dabu. Viņš daudz ceļojis, pētījis zvēru dzīvi, para­dumus. Savus novērojumus viņš ir attēlojis daudzās jaukās grāmatās. Taču visiemīļotākā un populārākā no viņa jaunatnes grāmatām kļuvusi meža pasaka «Bembijs», kurā ar smalku personifikāciju, silti emo­cionālā tēlojumā atainota stirnas dzīve, sākot no dzimšanas līdz mūža vakaram.

Izlasiet šo grāmatu un atrakstiet, kā jums tā pa­tika. Mūsu adrese: Rīgā, Padomju bulvārī 24, Jaunat­nes un bērnu literatūras redakcijai.

Tulkojusi Ērika Lūse Ilustrējis G. Ņikoļskis Vāku un titulu zīmējis I. Helmuts

Dienas gaismu viņš ieraudzīja meža biezoknī, vienā no tiem mazajiem, apslēptajiem nostūriem, kas šķiet atklāti visiem vējiem, bet īstenībā ir cieši no tiem pasargāti.

Gaužām niecīgs laukumiņš, tikko kur apgriezties mātei un mazulim.

Te nu tas nokārtu galvu, drebošs, vēl gluži apmāts grīļo­jas uz savām tievajām kājelēm un nespodrām, neko nere­dzošam acīm truli raudzījās kaut kur gaisā.

— Tavu skaistu bērnu! — iegavilējās žagata.

Izdzirdusi mazuļa mātes sāpju vaidus, tā bija aši atlidojusi un nu tupēja, uzmetusies netālu uz kāda zara.

Tavu skaistu bērnu! — žagata daudzināja. Un, kaut arī atbildi nesaņēma, tomēr nerimās: — Kur tas redzēts, jau prot stāvēt un iet! Interesanti! Savu mūžu nav gadījies neko tamlīdzīgu redzēt. Tiesa gan, esmu vēl jauna, jūs jau droši vien zināt — tikai kopš gada kā no ligzdas. Bet, manuprāt, tas tiešām ir brīnums! Šitāds bērns … kolīdz ierodas pasaulē,jau stāv pats uz savām kājām. Manuprāt, dižciltīgi. Manuprāt jūsu, stirnu, aprindās viss ir dižciltīgs. Vai mazulis prot jau tipināt arī? …

Protams, — māte klusiņām izdvesa. — Bet lūdzu mani atvainot, patlaban neesmu spējīga jums kavēt laiku. Man vēl daudz darba un turklāt jūtos vēl mazliet vārga.

- Neliecieties traucēties, — žagata žadzināja, — man jau ar nav necik laika. Bet kaut ko tādu negadās bieži redzēt.ja jūs zinātu, cik pie mums šādās reizēs viss noris sāpīgi un mokoši! Izšķīlies no olas, bērns nespēj nepakustēties, guļ tāds nevarīgs ligzdā un tikai prasa kopšanu, kopšanu, es saku, par kādu jums, protams, nav ne jausmas. Kāda noņemšanās, kamēr mazos pabaro, kādas bailes jāiz­cieš, tos sargājot! Padomājiet vien, cik liela piepūle vaja­dzīga, lai sagādātu bērniem barību un reizē uzmanītu, lai tiem nekas nenotiek, tādi putneļi pamesti vieni paši ir gaužām bezpalīdzīgi. Vai nav taisnība? Un cik ilgi jāgaida, līdz tie spēj kustēties, kāds laiks paiet, kamēr apspalvojas un sak daudzmaz jēdzīgi izskatīties!

— Piedodiet, es nedzirdēju, — māte atvainojās.

Žagata aizlidoja. «Aprobežota persona,» viņa nodomāja, «dižciltīga, bet aprobežota.»

Māte nemaz nemanīja, ka žagatas vairs nav. Viņa jopro­jām cītīgi mazgāja mazuli. Mazgāja ar mēli, un šinī proce­dūrā bija reizē viss — gan ķermeņa kopšana, gan sildoša masāža, gan arī maigs glāsts.

Mazulis vēl arvien drusku grīļojās. Nemitīgi glāstīts un bikstīts, tas mazliet saguma un tad palika nekustīgi stāvam. Sarkanie, vēl nedaudz saburzītie svārciņi bija izraibināti baltiem lāsumiņiem, un bērnišķīgā, nomiegojusies sejiņa izskatījās kā no snaudas iztraucēta.

Visapkārt auga lazdas, vilkābeles, dzeloņplūmes un jauni plūškociņi. Pār biezokni zaļu jumolu pleta slaidu kļavu la­potne, skābarži un ozoli, no cietās, tumši brūnās zemes slē­jās augšup paparžu vēdekļi, vanagzirņi un salvijas. Zemei klāt glaudās vijolītes, kas bija jau noziedējušas, un zemeņu ceri, kas tikai nule posās ziedēt. Kā zeltīts audums cauri bie­zajai lapotnei spraucās austošās saules vizma. Mežs skanēt skanēja, to trīcināja neskaitāmas līksma satraukuma pilnas balsis. Vienā laidā gavilēja vālodze, bez atelpas dūdoja ba­loži, svilpoja melnie meža strazdi, žubināja žubītes, vīteroja zīlītes. Laiku pa laikam ķildīgi iebrēcās sīļi, žagatas nemitē­jās tērgāt un smiet, reizēm šinī korī vēl ielauzās fazānu grie­zīgie brēcieni. Brīžiem, nomākdams visas pārējās balsis, ap­rauti un spalgi iegavilējās dzenis. Neatlaidīgi un spēcīgi pāri koku galotnēm aizvēlās piekūna sauciens, bet vārnu koris ķērca vienā laidā.

Mazais nesaprata gluži nekā no skanīgajām dziesmām un saucieniem, ne vārda no sarunām. Viņš vēl nelikās par tām ne zinis. Tāpat arī neuztvēra nevienu pašu no daudzajām smaržām, ar kurām bija pārpilna meža elpa. Mazgāts, sildīts un skūpstīts viņš dzirdēja tikai vieglītēm švirkstam savu ka-

žociņu un nejuta neko citu kā vien mātes tuvumu. Cieši piespiedies pie vēlīgi siltumu izstarojošā auguma, tas izsalcis meklēja un atrada dzīvības avotu.

Kamēr mazais remdēja izsalkumu, māte nemitējās to glāstīt un apmīļot.

— Bembij, — viņa čukstēja. Un brīdi pa brīdim, pacēlusi galvu, izslēja ausis, dziļi ieelpoja vēja nestās smaržas. Tad, nomierinājusies un laimīga, atkal metās skūpstīt savu bērnu.

— Bembij, — viņa nemitējās čukstēt, — mans mazais Bembij!

Tagad, vasaras sākumā, koki zem zilajām debesīm stāv nekustīgi, pastiepuši rokas pretī saules dzīvinošajiem stariem. Krūmi piebiruši baltām, sarkanām un dzeltenām ziedu

pārsliņām. Citur jau manāmi augļu aizmetnīši, kas, līdzīgi mazām, krampjaini savilktām dūrītēm, maigi, bet neatlaidīgi un cieši no vienas vietas nosējuši sīkos zaru zariņus. No ze­mes savukārt spraucas laukā neskaitāmu puķu raibās zvaig­znītes, tāpēc meža dziļo mijkrēsli apstaro klusināts košu krāsu līksms zaigojums.

Pāri visam plešas svaigas lapotnes, ziedu, miklas zemes un koksnes smarža. Rītos, gaismai austot, un vakaros, saulei rietot, mežu pieskandina tūkstošiem balsu, no agra rīta līdz vēlam vakaram san bites, sīc lapsenes un smaržu pietvīku­šajā gaisā dūkdamas lidinās kamenes.

Bembij a bērnu dienu laiks …

Pa šauru taciņu, kas aizvijās caur krūmiem, viņš sekoja mātei pēdu pa pēdai. Cik patīkami bija iet pa šo taciņu! Biezā lapotne, pašķirdama ceļu, liegi glāstīja mazulim sānus. To­mēr šķita, ka ceļš viscaur pilns kavēkļu un šķēršļu, kaut arī iešanu nekas netraucēja, tā noritēja viegli un tīkami. Šādu taciņu nebija mazums, tās aizlocījās mežā krustām šķērsām. Māte zināja tās visas, un, ja gadījās, ka Bembijs atdūrās kā pret nepārvaramu zaļu mūri, māte bez liekas vilcināšanās un meklēšanas vienmēr tika atkal uz ceļa.

Bembijs jautāja. Jautāja mātei vienā laidā. Kas gan va­rētu būt vēl jaukāks par šādu jautāšanu un pēc tam par iespēju klausīties mātes paskaidrojumos. Bembijs ne drusku nebrīnījās, ka viņam pastāvīgi un bez mazākās piepūles ra­dās jautājums pēc jautājuma. Tas viņam likās gluži dabiski un ļoti sajūsmināja. Sajūsmināja arī zinātkārās gaidas uz at­bildi. Lai tā būtu kāda būdama, bet arī tad šķita burvīgi, jo varēja jau vaicāt, ja vien vēlējās, vēl un vēl. Reizēm Bembijs pārstāja jautāt, bet centīgi noņēmās pats savā veidā izskaid­rot neizprotamo, un arī tas bija brīnumskaisti. Reizēm viņš skaidri nomanīja, ka māte kaut ko līdz galam nepasaka, tīšuprāt noslēpj. Un tas nu bija sevišķi jauki. Neapmierinātā ziņkāre radīja nojausmu, kas aplaimojoši un noslēpumaini satrauca, pamodināja baismas un prieka pilnas gaidas, šī sajūta mazuli tik ļoti sagrāba savā varā, ka viņš apklusa.