Fēlikss Zaltens: BEMBIJS

Bet nu Bembijs jautāja:

-^Māmuļīt ķam pieder šis ceļš?

— Mums māte atbildēja.

— Tev un man?

— Jā.

— Mums abiem?

— Jā.

—- Mums abiem vien?

— Nē, — māte paskaidroja, •— mums stirnām . . .

— Kas tas ir — stirnas? -— Bembijs smiedamies jautāja.

Māte atskatījās uz mazo un arī sāka smieties.

— Tu esi stirna, un es esmu stirna. Mēs esam stirnas. Vai saproti?

Bembijs palēcās gaisā aiz prieka. — Jā, es saprotu. Es esmu maza stirna, tu esi liela stirna. Vai nav tā?

— Nu kā tad, — māte pamāja ar galvu.

Bembijs kļuva atkal nopietns:

— Vai bez tevis un manis vēl ir stirnas?

— Protams, — sacīja māte. — Daudzas.

— Kur viņas ir? — Bembijs iesaucās.

— Te, visur.

— Bet… es neredzu.

— Gan jau redzēsi.

— Kad? — Bembijs, ziņkāres sagrābts, palika stāvam.

— Drīz. — Māte mierīgi devās tālāk.

Bembijs čāpoja nopakaļ. Viņš klusēja, jo prātoja, ko tas «drīz» varētu nozīmēt. Un secināja, ka «drīz», jādomā, nav «tūlīt». Taču netika gudrs, cik ilgā laikā šis «drīz» pārstāj būt «drīz» un pārvēršas par «ilgi».

Pēkšņi viņš jautāja:

— Kas uztaisīja šo ceļu?

— Mēs, — sacīja māte.

— Mēs? Tu un es? — Bembijs brīnījās.

Māte paskaidroja:

— Nu mēs … mēs stirnas.

— Kādas? — jautāja Bembijs.

— Mēs visas, — māte papildināja teikto.

Abi gāja tālāk. Bembijs bija tik jautrā omā, ka labprāt palēkātu un pamestu kādu līkumu no taciņas sānis, tomēr uzcītīgi turējās pie mātes.

Pēkšņi tepat pie kājām kaut kas iečaukstējās. Tad pašā­vās uz priekšu, bet — kas īsti, to paslēpa paparžu lapas un zāle. Žēli iepīkstējās smalka balstiņa, un tad iestājās klusums. Tikai lapas un zāļu stiebriņi trīsuļodami ap to vietu liecās atpakaļ. Sesks bija nomedījis pelīti. Patlaban tas pazibēja, iemetās kaut kur sānis un ķērās pie maltītes.

— Kas tur bija? — Bembijs satraukts jautāja.

— Nekas, — māte mierināja.

— Bet… — Bembijs trīsēja, — bet es taču redzēju.

— Nebaidies, — māte sacīja. — Sesks nogalināja pelīti.

Taču Bembijs bija pagalam pārbijies. Viņa sirdi sagrāba

vēl nepazītas šausmas. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz ma­zulis atguva valodu.

— Kāpēc viņš nogalināja pelīti?

— Kāpēc? … — Māte vilcinājās. — Iesim ātrāk, — viņa skubināja, it kā atcerējusies kaut ko, un likās jautājumu piemirsusi. Viņa devās uz priekšu teciņus. Bembijs sekoja lēkšus.

Tikai pēc ilgāka laika abi atkal mierīgi gāja tālāk. Beidzot Bembijs nomākts vaicāja:

— Vai mēs arī kādreiz nogalināsim peli?

—- Nē, — māte atbildēja.

— Nekad?

— Nekad.

— Kāpēc ne? — Bembijs atvieglots jautāja.

— Tāpēc, ka mēs nevienu nenogalinām, — māte vien­kārši paskaidroja.

Bembija līksmā oma atgriezās.

Ejot tuvu garām kādam jaunam osim, viņi dzirdēja tā lapotnē skaļu ķērkšanu. Māte, nepievērsdama tam nekādu uzmanību, mierīgi gāja savu ceļu. Bembijs, ziņkārības mākts,

palika stāvam. Augstu zaros ap sapostītu ligzdu ķildojās divi sīļi.

— Taisieties, ka pazūdat, jūs, nelietis! — brēca viens.

— Rāmu garu, nelga, tu! — deva pretī otrs. — Tad nu gan nobijos!

— Meklējiet pats sev ligzdu, zaglis tāds! — nerimās pirmais. — Dabūsiet vēl pa knābi. Tādu nekaunību! Šitādu nekaunību!

Otrs, pamanījis Bembiju, noplivinājās par dažiem zariem zemāk un ieķērcās:

— Kas tev te ko blenzt, knīpa! Taisies, ka pazūdi!

Bembijs pārbijies lēkšus laida prom un, panācis māti,

tipināja atkal viņai nopakaļ, rāms un iztrūcies, pārliecināts, ka tā viņa prombūtni nemaz nebūs pamanījusi. Pēc brīža viņš apjautājās:

— Māmulīt, kas tas ir — nekaunība?

— Es nezinu, — māte sacīja.

Bembijs brīdi padomāja, tad atsāka:

— Māmulīt, kāpēc tie abi bija tik nikni viens uz otru?

— Viņi ķildojās ēdamā dēļ.

— Vai mēs arī kādreiz ķildosimies ēdamā dēļ? — vaicāja Bembijs.

— Nē, — māte noteica.

— Kāpēc ne?

— Mums tā pietiek visiem.

Taču Bembijam gribējās vēl kaut ko zināt.

— Māmulīt? …

— Kas ir?

— Vai mēs arī kādreiz būsim cits pret citu nikni?

— Nē, mans bērns, — māte sacīja, — mums tā nav parasts.

Un abi gāja tālāk. Pēkšņi viņu acu priekšā kļuva gaišs, žilbinoši gaišs. Zaļo krūmu un zaru mudžeklis beidzās. Vēl pāris soļu, un viņi atradīsies tai brīvajā gaišumā, kas pavē­rās acu priekšā. Bembijs jau dzīrās lēkšus doties turp, taču māte palika stāvam.

— Kas tad tas? — viņš sajūsmināts nepacietīgi sauca.

Bembijs nelikās miera.

— Pļava, — mate atbildēja.

— Kas tas ir — pļava? —

— Gan pats redzesi, — mate

neielaidas garas runas. Viņa

bija kļuvusi nopietna un tramīga. Stāvēja nekustīgi, augstu paceltu galvu, saspringti klausījās, dziļi ievilka elpu un izskatījās gaužām barga.

— Viss kārtībā, — viņa beidzot noteica, — varam iet. Bembijs lēkšus joza prom, taču māte nostājās ceļā.

— Gaidi, kamēr es saukšu.

To pašu brīdi Bembijs paklausīgi apstājās.

— Tā ir labi, — māte viņu uzslavēja. — Un tagad cieši ievēro, ko es tev teikšu …

Bembijs dzirdēja, cik māte satraukti runā, un klausījās saspringtā uzmanībā.

— Doties uz pļavu nav tik vienkārši, — māte paskaid­roja, — tas ir grūts un bīstams pasākums. Nejautā, kāpēc. Gan vēlāk pats dabūsi zināt. Pagaidām izpildi visu, ko es saku. Vai darīsi tā?

— Jā, — Bembijs apsolīja.

— Nu labi. Vispirms es iešu turp viena pati. Paliec tepat un gaidi. Skaties nemitīgi, ko es daru. Neizlaid mani no acīm. Ja redzi, ka es skrienu šurp

atpakaļ, tad pagriezies un meties prom, ko tik kājas nes.

Gan es tevi panakšu.

Viņa pēkšņi apklusa, li­kās apdomājam kaut ko un tad cieši piekodināja:

— Katrā ziņā skrien, skrien, cik spēka. Skrien . . . ja arī kaut kas notiktu … pat ja tu redzētu, ka es… ka es nokrītu … nepievērs man uz­manību, vai saprati? . . . Lai arī ko tu redzētu vai dzir­dētu . .. laidies tikai prom, bez apdoma un tik ātri, cik vien iespējams! … Vai apsoli man to?

— Jā, — Bembijs klusi noteica.

— Bet, ja es tevi saukšu, — māte runāja, — tad tu drīksti nākt. Pļavā varēsi rotaļāties. Tur ir jauki, un tev patiks. Tikai… tev jāapsola man vēl… tiklīdz es saukšu, tev tūlīt pat jābūt man līdzās. Katrā ziņā. Vai dzirdi?

—- Jā, — Bembijs izdvesa vēl klusāk. Māte runāja tik nopietni.

— Tur klajumā… ja es tevi saucu… lai nebūtu nekādas apkārtskatīšanās un prātošanas, kā vēja spārniem nesies man pakaļ! Liec aiz auss: bez gudrošanas, bez vilcināšanās … tūlīt pat, līdzko es sāku skriet, joz prom un neapstājies ātrāk, iekāms neesam atkal te biezoknī. Vai neaizmirsīsi?

— Nē, — Bembijs bikli sacīja.

— Tad nu es iešu, — māte nolēma un likās mazliet no­mierinājusies.

Viņa pagāja uz priekšu. Bembijs, kas uzmanīgi sekoja mātei ar acīm, redzēja, ka viņa gāja gausiem soļiem, augstu celdama kājas. Viņš stāvēja, nepacietīgi gaidīdams, ziņkārī­bas un baiļu mākts. Redzēja, kā māte klausīdamās raudzījās uz visām pusēm, redzēja, kā viņa saraujas, sarāvās pats, gatavs skriešus mesties biezoknī atpakaļ. Bet māte nomieri­nājās un pēc brīža izskatījās īsti līksma. Viņa izstiepa kaklu, pielieca galvu, apmierināta pavērās šurp un sauca: