Fēlikss Zaltens - BEMBIJS

Kad māte apklusa, viņš ļāvās pārdomām. Cik mīļas, labas ir šīs pērnās, birušās lapas, ka tās tik uzcītīgi uzmana, kaut arī novītušas, izsalušas un jau daudz savā mūžā piedzīvoju­šas. Bembijs apsvēra, kas gan īsti tās varētu būt par bries­mām, kuras māte nemitīgi piemin. Taču saspringtā domāšana viņu no- » cv gurdināja; visapkārt valdīja klusums,

varēja vienīgi dzirdēt, kā tveicē

Kādā vakarā, kad Bembijs ar savu māti bija atkal izgājis- laukā, pļavā, viņam šķita, ka nu jau pazīst visu, kas vien redzams un dzirdams. Taču atklājās, ka īstenībā nemaz tik labi viņš nezina, kas dzīvē notiek, kā to bija iedomājies.

Sākumā viss noritēja tāpat kā pirmajā reizē. Bembijs spēlēja ar māti «gūstītājus». Viņš riņķoja apkārt pa plašo lauku, un augstais debess jums un brīvā elpa tā reibināja, ka viņš vairs nezināja aiz pārgalvības, kur likties. Un tad pēc kāda brīža viņš pamanīja, ka māte stāv kā sastingusi. Bem­bijs straujajā skrējienā apstājās tik pēkšņi, ka visas četras- kājas izslīdēja katra uz savu pusi. Lai kaut cik noturētos, vajadzēja palēkties augstu gaisā, un nu viņš atkal droši stā­vēja uz visām četrām. Šķita, ka māte ar kādu sarunājas, taču garajā zālē nevarēja lāgā saprast, ar ko. Bembijs, ziņ­kārības dzīts, pierikšoja tuvāk. Turpat mātei līdzās, garo zāļu mudžeklī kustējās divas garas ausis. Tās bija pelēcīgi brūnas ar brīnumjaukām melnām svītrām. Bembijs pārsteigts samulsa, taču māte drošināja:

— Nāc tik šurp, tas ir mūsu draugs garausis… nāc, ne­baidies, ļauj sevi apskatīt.

Bembijs, ne mirkli nevilcinādamies, piegāja tuvāk klāt. Tur jau zaķis tupēja un izskatījās varen cēls. Garās, smailās ausis te slējās stāvus gaisā, te pēkšņi kā nevarības lēkmē sa­šļukušas nokarājās lejup. Bembijs, ieraudzījis zaķa ūsas, kas spurājās apkārt mutei uz visām pu­sēm, kļuva domīgs, ievēroja arī, ka zaķim ir mīlīga seja, gaužām labsirdīgi vaibsti, un ka lielās, apa­ļās acis rāmi raugās pasaulē. Za­ķis patiesi izskatījās draudzīgs. Bembij a īslaicīgās šaubas izzuda kā nebijušas. Dīvainā veidā pat respekts, ko viņš sākumā izjuta, drīz izgaisa pilnīgi.

— Labvakar, jaunekli! — zaķis sveicināja izmeklēti pieklājīgi.

Bembijs pamāja:

— Labvakar!

Viņš pats nesaprata, kāpēc,

taču vienīgi pamāja. Ļoti draudzīgi,

rātni, bet mazliet augstprātīgi. Citādi viņš nespēja. Laikam jau tas bija iedzimts.

— Kas par skaistu, jaunu princi! — zaķis sacīja mātei. Viņš uzmanīgi vēroja Bembiju, saslēja augstu gaisā drīz vienu, drīz otru smailo ausi, tad abas reizē un lāgiem ļāva tām aši un ļengani nokrist, kas Bembijam lāgā nepatika. Tā vien šķita, ka šie žesti teiktu: tas nu neatmaksājas.

Tikmēr zaķis joprojām lielām, apaļām acīm maigi vēroja Bembiju. Viņa purniņš ar krāšņajām ūsām kustējās vienā laidā, tā kā dažs, pūlēdamies aizturēt šķavas, rausta degunu un lūpas. Bembijam sanāca smiekli. Arī zaķis tūdaļ sāka smieties, tikai viņa acīs iegūla domīgums.

— Apsveicu, no sirds apsveicu ar šādu dēlu, — viņš sa­cīja mātei. — Jā, jā … tas tik būs kādreiz varens princis … jā, jā, to jau redz tūlīt.

Zaķis izslējās un Bembijam par neizsakāmu izbrīnu nu tupēja uz pakaļkājām. Izpētījis ar savām stāvajām ausīm un apbrīnojami kustīgo purniņu visapkārt gaisu, viņš atkal cie­nīgi nometās uz visām četrām.

— Jā, nu man jāatvadās no godājamās sabiedrības, man vēl vakarā daudz darba … lūdzu mani atvainot.

Viņš apsviedās un aizlēkšoja, ausis, kas viņam sniedzās līdz pleciem, sev klāt piekļāvis.

— Uz redzēšanos! — uzsauca viņam nopakaļ Bembijs.

Māte smaidīja:

— Jaukais zaķis… tik vienkāršs un tik kautrīgs. Arī vi­ņam nav viegli šai pasaulē. — Viņas vārdos bija jaušama simpātija.

Kamēr māte ēda, Bembijs mazliet paklaiņoja. Viņš cerēja sastapt kādu no iepriekšējiem paziņām un labprāt arī iegūtu jaunus. Pašam to neapzinoties, viņu pastāvīgi urdīja kādas gaidas. Pēkšņi tālu pļavā viņš izdzirda tādu kā čaboņu, kā strauju dipoņu, kas satricināja zemi. Bembijs pacēla galvu. Pāri pretī, mežmalā, kaut kas zālē pazibēja. Kāda būtne… nē… divas! Bembijs pameta ašu mirkli uz māti. Taču viņa, galvu dziļi zālē iegremdējusi, nelikās neko dzirdam. Tikmēr tur pāri tika griezti strauji loki, tādi paši, kādus vēl nesen Bembijs pats bija liecis. Bembijs pārsteigumā, grasī­damies mukt, atsprāga atpakaļ. Māte ievēroja viņa satrau­kumu un pacēla galvu.

— Kas tev lēcies? — viņa uzsauca.

Taču Bembijs, nespēdams izteikt ne vārda, stomījās:

— Tur … tur …

Māte pavērās uz to pusi.

—- Ak tā, — viņa sacīja, — tā ir mana māsīca, patiesi, arī viņai tagad bērniņš… nē, pat divi. — Māte to sacīja kā smiedamās, bet tad kļuva nopietna:

— Nē … ka Ēnai divi bērni… patiesi divi…

Bembijs skatījās, acis iepletis. Tur, iepretī, viņš tagad ieraudzīja stāvam kādu, kam bija apbrīnojama līdzība ar māti. Līdz šim viņš to nemaz nebija pamanījis. Redzēja, kā pa zāli joprojām kaut kas virpuļot virpuļoja, bet saskatāmas bija vienīgi iesārtas muguriņas, tievas sarkanas svītriņas.

— Nāc, — māte aicināja, — iesim turp, te nu beidzot tev ir piemērota sabiedrība.

Bembijs jau dzīrās skriet, bet, tā kā māte gāja apdomīgi un, sperdama soli pēc soļa, vērās visapkārt, arī viņš saval­dījās. Taču satraukums bija milzīgs, viņš tikko spēja iegrožot savu nepacietību.

Māte skaļā balsī prātoja:

— Tā jau es domāju, ka reiz mēs tomēr Enu satiksim.

Nevarēju saprast, kur viņa palikusi? Zināju, ka viņai arī ir -bērns. To, protams, varēja iedomāties. Bet, ka divi. . .

Arī viņi bija jau labu laiku kā pamanīti, un tie visi trīs nāca šurp. Bembijam vajadzēja tanti apsveikt, bet viņš nere­dzēja neko citu kā vien tās abus bērnus.

Tante bija gaužām laipna.

— Redzi nu, — viņa sacīja Bembijam, -— tas ir Gobo un tā ir Falina. Jūs variet vienmēr kopā spēlēties.

Bērni stāvēja kā sastinguši un klusi raudzījās cits citā. Gobo cieši līdzās Falinai, Bembijs abiem iepretī. Visi trīs ne­kustēdamies plaši ieplestām acīm raudzījās cits citā.

— Gan jau, — māte noteica, — gan viņi sadraudzēsies.

— Tas nu gan ir skaists bērns, — priecājās tante Ena, — nudien, neparasti skaists. Tik spēcīgs un kāda stalta stāja…

— Nekas, var iztikt, — māte kautrīgi piekrita. — Kā ir, tā jābūt mierā. Bet ka tev, Ena, divi bērni…

— Jā, tā nu tas ir, — Ena skaidroja. — Tu taču zini, mīļā, ka man tie nav pirmie …

— Man Bembijs ir pirmdzimtais …

— Nu redzi nu, — Ena mierināja, — varbūt nākošreiz arī tev būs citādāk…

Bērni vēl arvien stāvēja un vēroja cits citu. Neviens ne­bilda ne vārda. Pēkšņi Falina palēcās un joza prom. Viņai beidzot bija sameties garlaicīgi.

To pašu brīdi Bembijs nesās pakaļ, un Gobo, nekavējo­ties ne mirkli, sekoja. Viņi riņķoja kā vēja nesti, zibenīgi sviedās apkārt, klupdami un kūleņus mezdami, jārējās un skrēja. Tas bija lieliski. Un, kad nevilšus, mazliet aizelsušies, palika stāvam, bija jau nodibinājusies vispilnīgākā sapraša­nās. Visi trīs sāka tērgāt.

Bembijs pastāstīja, ka sarunājies ar labo sienāzīti un balto taurenīti.

— Vai esi pārmijis kādu vārdu arī ar zeltvaboli? — jau­tāja Falina.