Fēlikss Zaltens: BEMBIJS

— Nāc nu!

To pašu brīdi Bembijs šāvās no krūmiem laukā. Viņu sa­grāba tik nevaldāms prieks, ka vienā mirklī aizmirsās visas bailes. Meža biezoknī viņš augstu gaisā bija redzējis vienīgi koku zaļo lapotni un virs tās retumis pavīdam izklaidus sabi­rušus zilus laukumiņus. Tagad nu acīm pavērās visa debesi} zilgme — augsta un plaša, tā aplaimoja ar neaptveramu, pa­šam neizprotamu laimes sajūtu. No saules viņš mežā bija iepazinis tikai atsevišķus, platus starus un glāsmainus gais­mas vižņus, kas zeltaini rotājās zaru starpā. Un nu pēkšņi viņš atradās kvēlās, žilbinošās gaismas varā, kas, viņu valdo­nīgi sagrābusi, pakļāva svētīgajam siltuma avotam, lika aiz­vērt acis un pavērt sirdi.

Bembijs bija kā apreibis, viņš nespēja vairs valdīt pār sevi un uzvedās gluži kā prātu zaudējis. Viņš neveikli turpat uz vienas vietas lēca gaisā, trīs, četras, piecas reizes. Viņš citādi nevarēja, vajadzēja lēkāt. Kaut kas viņu rautin rāva lēkt augšup. Jaunie locekļi varen saspringa, viņš elpoja viegli un dziļi un elpodams aizgūtnēm dzēra, dzēra reizē ar pļavas smaržām tik daudz pārgalvīgas līksmes, ka bija jā­lec — gribi vai ne.

Bembijs bija bērns. Būtu viņš cilvēkbērns, tad skaļi gavi­lētu. Bet viņš bija stirnas buciņš, un buciņi neprot gavilēt, vismaz tādā veidā ne, kā to dara cilvēkbērni. Tāpēc viņš ga­vilēja tā, kā nu mācēja. Ar kājām, ar visu augumu, kas pats no sevis šāvās augšup.

Māte stāvēja turpat līdzās un priecājās. Viņa redzēja, ka Bembijs bija gluži apstulbis no prieka. Redzēja, kā viņš lēca gaisā, nevarīgi krita atkal tai pašā vietā atpakaļ, tad apmul­sis un apreibis kādu brīdi blenza, lēca atkal un atkal. Viņa labi saprata, ka mazulis, redzējis vienīgi šaurās stirnu takas mežā, savā īsajā dažu dienu mūžā pieradis tikai pie biezokņa šaurības un tādēļ tagad nespēra ne soli uz priekšu, jo vēl ne­prata atklātā norā brīvi skraidīt apkārt.

Māte noliecās uz izstieptām priekškājām, uzsmaidīja Bembijam, tad vienā rāvienā pazuda, atgriezusies sāka riņ­ķot viņam apkārt tik strauji, ka varēja dzirdēt švīkstam augsto zāli. Bembijs satrūcies sastinga uz vietas. Vai tā būtu zīme, ka viņam jāgriežas atpakaļ biezoknī? «Neliecies par mani zinis,» bija māte teikusi, «lai arī ko tu redzētu un dzir­dētu, tikai prom — cik ātri vien iespējams!» Bembijs jau dzīrās apsviesties un bēgt, kā bija pavēlēts. Bet tobrīd māte kā viesulis brāzās atpakaļ un, brīnumjaukas šalkoņas pava­dīta, divu soļu attālumā spēji apstājās, tāpat kā iepriekš, pieliecās, iesmējās un uzsaukusi:

— Ķer taču mani! — vienā stiepienā prom bija.

Bembijs palika neizpratnē stāvam. Ko tas lai nozīmē? Kas pēkšņi mātei lēcies? Bet tur jau viņa atkal tuvojās, tik strauji, ka skatoties vai galva reiba, un, traukdamās garām, piegrūda ar degunu viņam sānos: «Ķer taču mani!» — un atkal aizjoņoja.

Bembijs metās pakaļ. Pāris soļu. Bet tad soļi paši pa­stiepās vieglos lēcienos. Pašam tāds lēciens šķita kā lido­jums, kas notika pats no sevis. Zem kājām bija brīvs pla­šums, visapkārt plašums! Bembijs vairs nevaldīja pār sevi. Zāle tik brīnišķīgi šalkoja ausīs. Burvīgi glāsmaina, maigi samtaina tā traucoties glaudās klāt. Viņš rikšoja apļu apļiem, apsviedās un meta jaunu līkumu, vēlreiz apsviedās un tik joza uz priekšu. Māte, jau labu brīdi palikusi stāvam uz vie­tas, atvilka elpu un nemitīgi vērās turp, kur garām joņoja Bembijs. Mazulis plosījās kā negudrs.

Pēkšņi vajadzēja rimties. Viņš meta mieru, graciozi cilā­dams kajas, tuvojās mātei un svētlaimīgām acīm to uzlūkoja. Pēc tam abi līdzās vislabākajā omā pastaigājās. Kopš Bem­bijs bija te, viņš juta debesis, sauli un zaļo tāli: ar augumu, ar gaismas apžilbināto, apskurbušo skatienu — de­besis, ar tīkamā siltumā tvīkstošu muguru un spēcinošu elpu — sauli. Tikai tagad viņš baudīja ar acīm, kurām katrs jauns solis pavēra jaunus brīnumus, visu pļavas krāšņumu.

Te nebija nevienas kailas vietiņas — kā meža dziļumā. Zā­līte pie zālītes te glaudās cieši jo cieši, sakļāvās varen krāšņā kuplumā, kas, soli sperot, padevīgi noliecās, bet tūlīt atkal slējās augšup. Viss tālais, zaļais klajums bija kā nosēts ar baltām margrietiņu zvaigznītēm, ar ziedošā āboliņa mēļajām un sārtajām, varen kuplajām galviņām, ar augstu izslietajām, spoži vizošajām pieneņu pogaļām.

Skaties, māmiņl — Bembijs iesaucās. — Puķīte aizli­doja!

— Tā nav puķe, — māte paskaidroja, — tas ir taurenītis.

Bembijs jūsmīgi raudzījās nopakaļ taurenim, kas apbrī­nojami maigi atraisījās no kāda stiebra un, līčloču plivināda­mies, aizlidinājās. Tikai tagad Bembijs ievēroja daudzus šā­dus tauriņus virs pļavas gaisā šūpojamies, šķietami steidzīgi un tomēr gausi līgojam augšup lejup, — šī rotaļa Bembiju sajūsmināja. Nudien, izskatījās kā jautri, staigājoši ziedi, ku­

riem apnicis turēties pie saviem kātiņiem, tāpēc tie atraisī­jušies, lai mazliet padejotu. Vai arī puķes, kas ieradušās līdz ar sauli, vēl nav atradušas vietu un tāpēc, nevarēdamas vien izvēlēties, kur apmesties, slīga lejup, pazuda, it kā beidzot patvērumu atradušas, bet tūdaļ atkal cēlās gaisā, reizēm tikai mazliet, reizēm augstāk, klīda un klaiņoja, jo labākās vietas bija jau aizņemtas.

Bembijs šiem ziediem sekoja ar acīm. Viņš labprāt būtu kādu aplūkojis tuvumā, būtu labprāt kādu vērīgāk uzmanī­jis, bet valtīgi. Tie vienā laikā griezās, slīdēja, vērpās cits ap citu. Bembijam gluži vai galva apreiba.

Kad viņa acis atkal pievērsās zemei, viņš sajūsmā ierau­dzīja, kā pie katra soļa tur sakustas, rosās tūkstošiem dzī­vību. Tās pašķīst, pajūk uz visām pusēm, — parādās virmo­jošs, pulsējošs ņudzeklis un nākošajā mirklī nogrimst atkal zaļajā košumā, no kura izniris.

— Kas tur, māmulīt?

— Tie ir sīkalīši, bērns.

— Skat, kur lēkā viens zāles krikumiņš! — Bembijs sauca. — Un cik augstu! Kāpēc viņš tā lec?

— Tāpēc, ka mēs te ejam… viņš baidās.

— O! — Bembijs vērsās pie sienāzīša, kas sēdēja uz kā­das margrietas baltā ziedu šķīvīša. — O! — viņš pieklājīgi sacīja. — Nebaidieties, mēs jums nedarīsim nekā ļauna.

— Es nebaidos, — sienāzītis čerkstošā balsī atteica.

— Tikai pirmajā brīdī satrūkos, jo biju iegrimis sarunā ar sievu.

— Lūdzu, piedodiet, — Bembijs kautrīgi atvainojās.

— Mēs jūs iztraucējām.

— Nav runas vērts, — sienāzītis čirkstināja. — Tāpēc ka jūs tas esat. Bet nekad jau nevar zināt, kas nāk, tāpēc jāuz­manās.

— Vai ziniet, es esmu šodien pirmo reizi mūžā pļavā, — Bembijs stāstīja. — Māte mani…

Sienāzītis ietiepīgi nolieca galviņu, savilka nopietnu seju un noburkšķēja:

— Tas mani neinteresē. Man nav laika ar jums tērgāt, man jāsameklē sieva. Hop! — Un prom bija.

— Hop! — Bembijs samulsis atkārtoja, apbrīnodams augsto lēcienu, ar kādu sienāzītis pazuda.

Bembijs pieskrēja pie mātes:

— Vai zini… es ar viņu ru­nāju!

— Ar ko?— mate nesaprata.

— Nu ar sienāzīti, ar viņu es runāju. Viņš bija tik laipns pret mani. Viņš man patīk. Brīnumaini zaļš un beigās tik caurspīdīgs, kāda nevar būt

neviena lapiņa, arī vissmalkākā ne.

— Tie ir spārni.

— Tā? — Bembijs nevarēja rimties. — Un viņam tāda domīga, nopietna seja. Bet tomēr laipns viņš bija pret mani. Un kā viņš prot lēkt! Tas nu gan ir laikam grūti. Pateica tikai «hop!» un uzlēca tik augstu, ka vairs ne saredzēt.