Fēlikss Zaltens - BEMBIJS

Nu viņš pamazām iemācījies arī izmantot ožu. Drīz Bem­bijs pratīs to tikpat labi kā māte. Viņš iemanījies ievilkt gaisu un to vienmērīgi un saprātīgi pārbaudīt. A, tas ir ābo­liņš un auzene, domā Bembijs tādās reizēs, kad vējš pūš no pļavas puses, kā tad, un tur patlaban ir arī draugs zaķis, to var just. Vai atkal lapu, zemes, sīpolu un smaržīgo sveķu aromātu vidū mana, ka netālu iet garām sesks, un, ja Bembijs piebāž degunu pie zemes un pārbauda, kā nākas, tad zina, ka tur gājusi lapsa vai arī tuvumā kaut kur sastopami radi — tante Ena ar bērniem.

Bembijs tagad ir draugos ar nakti, un vēlēšanās gaišā dienas laikā skraidīt apkārt vairs nav tik liela. Viņš mīļu prātu pa dienu guļ mazajā, krēslainajā kambarītī, līdzās mā­tei. Dzird tveicē virmojam gaisu un snauž. Laiku pa laikam pamostas, klausās un, kā jau tas piederas, ošņā gaisu. Viss kārtībā. Dzirdama mazo zīlīšu tērgāšana, vienā laidā sīc odi, kas tikpat kā nekad nespēj klusēt, un meža baloži ne­beidz aizrautīgi dūdot un maigi skandēt savus pārdzīvoju­mus. Bembijam gar visu to nav nekādas daļas. Viņš no jauna iegrimst miegā.

Nakts viņam nu iepatikusies ļoti. Visur valda možums, visur rosība. Protams, arī naktī jāuzmanās, tomēr šai laikā briesmas nav tik draudošas un var iet, kur vien gribas. Un visur gadās sastapt paziņas, kas arī bezrūpīgāk nekā parasti klaiņo apkārt. Naktī mežs ir svētsvinīgs un kluss. Šo klu­sumu iešķeļ tikai dažas balsis, bet tās izskan savādāk nekā balsis dienā un to ietekme ir pārsteidzošāka.

Bembiju valdzina pūce. Viņas lidojums ir cildens, apslā­pēti kluss, viegls. Kaut arī varen liela, tā nesaceļ vairāk trokšņa par taurenīti. Ievērības cienīga ir pūces seja, dziļ­domīga, un kur tad burvīgās acis! Bembijs apbrīno tās ciešo, rāmi drosmīgo skatienu. Viņš labprāt klausās tās sarunās ar māti vai kādu citu. Tādās reizēs viņš nostājas gabaliņu nos­tāk, jo viņu mazliet biedē valdonīgais skatiens, kuru nebeidz apbrīnot, daudz jau viņš nesaprot no visām pūces gudrajām runām, bet, ka tās ir gudras, to Bembijs zina, tās viņu sajūs­mina un vēl vairāk palielina cieņu pret pašu pūci.

Dažbrīd pūce uzsāk dziesmu. «Hā-ū-ah! Ha-ha-ha! Hā- ā-ah!» tā skandina. Tas izklausās savādāk nekā strazda vai vālodzes dziesma, savādāk nekā dzeguzes laipnie saucieni,

taču Bembijam patīk pūces dziedāšana, jo viņš jauš tanī kādu noslēpumainu nopietnību, neizmērojamu gudrību un ap­slēptas skumjas.

Un kur tad vēl mazais, jau­kais radījums — apogs. Jocīgs, kustīgs un neizsakāmi ziņkārīgs. Par visu vari cenšas sev pie­vērst uzmanību. «Uj-iik! Uj-iik!» tas brēc aizsmakušā, nežēlīgi griezīgā balsī. Liekas, it kā tam draudētu nāves briesmas. Īste­nībā tas ir lieliskā omā un prie­cājas kā negudrs, ja izdodas kādu nobaidīt. «Uj-iik!» tas brēc tik neganti skaļi, ka atbalss dzirdama mežā vai veselu pus­stundu. Pats tikmēr klusiņām gurdzoši smejas, bet šos smiek­lus var saklausīt tikai tad, ja gadās stāvēt turpat apogam līdzās.

Bembijs bija atklājis, ka apogs priecājas, ja tam izdodas kādu sabaidīt vai arī ja citi domā, ka tam noticis kas ļauns. Kopš tā laika Bembijs, atrazdamies apoga tuvumā, nekad nepalaiž garām izdevību pieskriet tam klāt un apjautāties:

— Vai jums kas ļauns atgadījies?

Vai arī smagi nopūšas:

— Tad nu gan nobijos!

Apogam tas gaužām patīk.

— Jā, jā, — viņš smejas, — izklausās baismīgi!

Putns sabož spalvas un izskatās pēc pelēka, mīksta ka­mola — apburoši skaists.

Arī negaisu Bembijs ir vairākas reizes pieredzējis. Gan dienā, gan naktī. Pirmo reizi dienā, un jo dziļāka krēsla ap­ņēma lapotnes noslēpto kambari, jo lielākas bailes sagrāba Bembiju. Viņam šķita, ka pašā dienas vidū nakts nokritusi tieši no debesīm. Un, kad vētra kaukdama brāzās cauri me­žam tā, ka pat mēmie koki smagi elsoja, Bembijs nespēja apvaldīt baiļu trīsas. Un, kad sāka plaiksnīties zibens, atska­nēja pērkona grāvieni, Bembijs, pārliecināts, ka nupat pa­

saule grūst gabalu gabalos, aiz šausmām nekā vairs neap­tvēra. Viņš rikšoja nopakaļ mātei, kas, mazliet samulsusi, bija pielēkusi kājās un staigāja šurp un turp pa biezokni. Bembijs nespēja ne apjēgt, ne domāt kaut ko. Sākās bries­mīga lietusgāze. Visi paslēpās kur kurais, mežs bija kā izmi­ris, un glābiņa nekur. Pat visdziļākajā biezoknī ūdens strau­mēm gāzās lejup. Taču zibeņošana piestāja, ugunīgās mēles vairs nekārstījās koku galotnēm pa starpām, pērkons pama­zām attālinājās, vēl to dzirdēja tikai ducinām tālumā, un bei­gās tas apklusa pilnīgi. Tagad lietus tā kā pierima. Tas šalca un šļāca vienmērīgi un spēcīgi vēl kādu stundu, mežs dziļi elpoja bezvēja klusumā un ļāvās lietus straumītēm, bailes vairs nevienu nemāca. Lietus tās bija aizskalojis.

Vēl nekad māte nebija ar Bembiju tik agri devusies uz pļavu kā šai vakarā. Īstenībā vakars vēl nemaz nebija iestā­jies. Saule vēl augstu pie debesīm, gaiss spēcinoši svaigs,

smaržīgāks nekā jebkad, un mežs dziedāja tūkstoš balsīs, jo visi bija izklīduši no paslēptu­vēm, steidzās, rosījās un aizgūt­nēm pārrunāja pārdzīvotās briesmas.

Cieši pie taciņas, pašā pļa­vas malā auga liels ozols. Ejot uz pļavu, ceļš pastāvīgi veda garām skaistajam, lielajam ozo­lam. Tagad ozolā uz zara sēdēja vāverīte un apsveica nācējus. Bembiju ar vāverīti saistīja draudzība. Pirmaj ā tikšanās reizē Bembijs bija noturējis vā­verīti tās sārtenā kažociņa dēļ par mazu mazu stirniņu un to neizpratnē uzlūkojis. Bet toreiz Bembijs bija tiešām pārāk bēr­

nišķīgs un neko daudz nesaprata. Vāverīte viņam jau no sākta gala bija sevišķi patikusi. Tāda smalka, patīkami runā­tīga, Bembijs nespēja vien beigt jūsmot par tās apbrīnojamo veiklību — prasmi vingrot, rāpties pa zariem, lēkāt un ba­lansēt. It kā tas būtu tīrais nieks, tērzēdama tā skraidīja pa gludo koka stumbru augšā un lejā. Vai arī cienīgi sēdēja uz kāda līgana zara, ērti atzvēlusies pret savu kuplo asti, kas graciozi slējās gaisā, dižojās ar baltajām krūtiņām, klīrīgi vicināja mazās priekšķepiņas, grozīja galviņu un vienā mirklī sarunāja veselu lērumu aizraujoša un jocīga.

Arī nupat tā laidās lejā, turklāt tik aši un ar tādiem lēcie­niem, ka bija jābaidās, ka neriokūleņo uz galvas lejā. Aiz­rautīgi vicinādama savu garo, sarkano asti, tā apsveica nā­cējus, jau no tālienes saukdama:

— Labdien! Labdien! Cik jauki jūs atkal satikt mūspusē!

Māte un Bembijs palika stāvam. Vāverīte tecēja pa gludo

stumbru lejā:

— Nu kā jūs to visu pārcietāt? — viņa ņēmās tērgāt. — Protams, protams, es jau redzu, ka viss ir labākajā kār­tībā. Un tas galu galā ir galvenais. — Viņa zibenīgi pašāvās atkal pa stumbru augstāk, žubinādama: — Nē, tur lejā man ir pārāk mitrs. Pagaidiet, es izmeklēšu labāku vietiņu. Ce­rams, ka tas jūs netraucēs. Ļoti pateicos! Es vismaz domāju,

ka tas jūs netraucēs. Un ari no šejienes mēs it labi varam sarunāties.

Tā viņa skraidelēja pa kādu taisnu zaru turp un šurp:

— Tas tikai bija trādirīdis! Kāds tracis, vesels skandāls! Varat iedomāties, kā es pārbijos. Iespiedos klusiņām kaktā un neuzdrīkstējos ne pagrozīties. Nav nekā ļaunāka par tādu nekustīgu sēdēšanu. Mierinu jau sevi ar cerību, ka nekas nenotiks, kā tad, mans koks šādiem gadījumiem pats labā­kais, nē, tur nav ko teikt, mans koks ir lielisks… vienrei­zējs. Esmu apmierināta. Lai ietu cik tālu iedama, visā ap­kārtnē otra tāda nav. Taču, kad plosās tāds trakums kā šo­dien, tad, gribi vai ne, jāuztraucas pāri mēram.