Fēlikss Zaltens - BEMBIJS

Vāverīte sēdēja, atspiedusies pret savu krāšņo, augstu sa­slieto asti, grozīja baltās krūtiņas un izteiksmīgi spieda abas priekšķepiņas pie sirds. Jā, šaubu nebija, vāverītes uztrau­kums bijis neaprakstāms.

— Mēs ejam uz pļavu, — māte sacīja, — saulē apžā- vēties.

— Lieliska doma! — iesaucās vāverīte. -— Jūs esat tik gudra, patiesi, es vienmēr esmu teikusi, ka jūs esat gudra! — Ar vienu lēcienu viņa atradās uz augstāka zara. — Visprā­tīgākais pašreiz, kas vien var būt, — doties uz pļavu! — viņa sauca no saviem augstumiem. Tur viņa, šūpodamās krustām šķērsām pa koku lapotni, vieglos lēcienos uzlingoja galotnē.

— Es arī gribu augšā, tuvāk saulei, — viņa labā omā tērgāja,

— esmu taču cauri slapja! Gribu pašā augšā! — Vāverītei vairs nerūpēja, vai viņu vēl dzird, vai ne.

Pļavā jau valdīja diezgan liela rosība. Draugs zaķis tupēja tur ar visu savu ģimeni. Un tante Ena ar dažiem pazi­ņām. Un šodien Bembijs ieraudzīja atkal tēvus. Gausiem so­ļiem tie iznāca no meža, katrs no savas puses, parādījās pat kāds trešais. Lēnām un prātīgi tie gar pašu mežmalu pastai­gājās pa pļavu uz priekšu un atpakaļ, katrs savrup. Tie ne­pievērsa nevienam uzmanību, jā, nesarunājās pat ne savā starpā. Bembijs, degdams ziņkārē, ar lielu cieņu noraudzījās uz viņiem.

Vēlāk Bembijs apspriedās ar Falinu, Gobo un pāris citiem bērniem. Viņš ieteica mazliet parotaļāties. Visi tam dedzīgi piekrita, un sākās nebeidzamā riņķošana. Falina bija vislīk­smākā. Sprigana, atjautīga, pastāvīgi gatava uz stiķiem un niķiem. Taču Gobo drīz vien jutās noguris. Negaiss bija viņu pārbaidījis, sirds bija sākusi pārāk strauji pukstēt un neno­rima vēl tagad. Gobo vispār bija vārgāks, taču Bembijs viņu mīlēja labsirdīgā, atsaucīgā rakstura dēļ un arī tāpēc, ka Gobo pastāvīgi mazliet skuma, bet centās to neizrādīt.

Paiet laiks, un Bembijs iepazīst jauno zāles dzinumu garšu, pumpuru maigo valdzinājumu un āboliņa saldmi. Un gadās, ka tad, kad Bembijs pieglaužas mātei, lai veldzētu slā­pes, viņa to atstumj.

— Neesi jau vairs mazais bērns, — viņa saka, citreiz pat: — Ej un liec mani mierā.

Notiek pat tā, ka māte mazajā meža bunkurītī pieceļas, pieceļas dienas vidū un iet prom, nelikdamās ne zinis, vai Bembijs viņai seko, vai ne. Dažreiz, klīstot pa parastajiem ceļiem, šķiet, ka māte nemaz nemana, vai Bembijs viņai iet nopakaļ un uzcītīgi turas soli solī. Tad kādu dienu māte nozūd. Bembijs netiek gudrs, kā tas varēja notikt, viņš ir pilnīgā nesaprašanā. Taču māte ir prom, un Bembijs pirmo reizi pamests viens.

Viņš brīnās, kļūst nemierīgs, viņam metas bail, zūd drosme, un sagrābj nevaldāmas ilgas. Dziļi noskumis, viņš nekustas ne no vietas un sauc. Neviens nenāk, neviens neat­bild.

Bembijs klausās, ošņā. Nekā. Sauc atkal. Klusiņām, iz­justi, lūdzoši:

— Māmiņ! … Māmiņ! … — Veltīgi.

Bembiju pārņem izmisums, nespēdams vairs izturēt, viņš sāk iet. Iet pa pazīstamo taciņu, paliek stāvam un sauc, tad vilcinādamies, soli pa solim, nobijies un apjucis, klīst uz priekšu. Bembijs ir dziļi noskumis.

Iet tālāk un tālāk, kamēr uziet uz taciņām, pa kurām vēl nekad nav gājis, un nonāk pilnīgi svešā apvidū. Un tad viņš vairs nezina, kur atrodas.

Tobrīd viņš izdzird divas bērnu balstiņas, kas sauc tāpat kā viņš:

— Māmiņ! … Māmiņ! …

Bembijs nekustas un klausās. Nudien, tie ir Gobo un Fa­lina. Tiem jābūt viņiem. Viņš aši steidzas balsu virzienā un drīz vien ierauga lapu starpā pazibam sarkanīgos kažociņus. Gobo un Falina! Abi noskumuši stāv līdzās zem krūkļa un sauc:

— Māmiņ!… Māmiņ! …

Izdzirduši krūmos čaboņu, abi kļūst līksmi, bet, ieraudzī­juši Bembiju, jūtas vīlušies. Tomēr arī šī sastapšanās tos ne­daudz iepriecē. Bembijs priecājas, ka nav vairs tik viens un pamests.

— Mana māmiņa ir prom, — Bembijs saka.

— Mūsējā arī ir prom, — žēlojas Gobo.

Abi satraukti raugās viens otrā.

— Kur gan viņas varētu būt? — gudro Bembijs. Viņš gra­sās šņukstēt.

— Es nezinu, — Gobo nopūšas. Viņam sāk spēji dauzīties sirds un vispār kļūst gaužām nelāgi.

Pēkšņi Falina ieminas:

— Man liekas … viņas aizgājušas pie tēviem …

Gobo un Bembijs pārsteigti saskatās. Viņi bijīgi klusē.

— Tu domā… pie tēviem? — Bembijs drebēdams jautā.

Dreb arī Falina, taču savelk gudru seju. Viņa uzvedas tā,

it kā zinātu vairāk, nekā nolēmusi teikt. Protams, ka Fa­lina nezina nekā, nezina pat, kur šāda doma radusies. Taču, kad arī Gobo jautā:

— Vai tu tiešām tā domā? — Viņa sarauc pieri un noslē­pumaini atkārto:

— Jā, man tā liekas.

Tas nu būtu vismaz kā pieturas punkts, un par to derētu padomāt. Tomēr Bembijam tāpēc nekļūst labāk. Pārāk sa­traukts un noskumis viņš nespēj pašreiz arī neko apsvērt. Viņš iet prom, jo nevar mierīgi palikt uz vietas. Falina un Gobo viņu mazu gabaliņu pavada, un tagad klaigā visi trīs:

— Māmiņ! … Māmiņ! …

Gobo un Falina paliek stāvam, viņi neuzdrīkstas vairs tā­lāk iet. Falina prātīgi spriež:

— Kam iet tālāk? Māmiņa zina, kur mēs esam. Paliksim tepat, lai viņa atgriežoties varētu mūs atrast.

Bembijs turpina ceļu viens. Viņš līkumo cauri biezoknim, kas ieskauj nelielu klajumiņu. Klajuma vidū viņš pēkšņi ap­stājas, kā zemē ieaudzis, un nespēj ne pakustēties.

Tur, klajuma malā, augstā lazdu krūmā kāds stāv. Bem­bijs vēl nekad nav redzējis tamlīdzīgu radījumu. Un tai pašā laikā saož kaut ko tādu, kas nekad nav bijis gaisā jūtams. Svešāda smaka, nomācoša, sīva un satraucoša — prātu var zaudēt!

Bembijs, acis iepletis, raugās uz svešo radījumu. Dīvaini izslējies, savādi šaurs, ar bālu seju, kas ap degunu un acīm ir gluži kaila. Pretīgi kaila. Seja iedveš nepārvaramas šaus­mas. Tā ir baismīgs bieds. Sejai ir neiedomājama vara, kas stindzina visus locekļus. Nepanesami mo­koši raudzīties šajā vieplī, un tomēr Bembijs stāv ne­kustīgi un nespēj no tā ne acu novērst.

Radījums ilgi nekustas. Tad pastiepj kāju, vienu no tām, kas pašā augšā, tuvu pie sejas. Bembijs līdz šim brīdim to nemaz nebija ievērojis. Taču, kad atbaidošā kāja pastiepjas taisni gaisā, Bembiju šī kustība aizrauj kā lingas sviestu, viņš lido kā vēja nesta pūka. Viens mirklis, un viņš atkal atrodas bie­zoknī, tur, no kurienes nā­cis. Un skrien, ko kājas nes.

Pēkšņi arī māte gadās līdzās. Lec kopā ar Bembiju cauri krūmiem un brikšņiem. Abi rikšo, cik spēka. Māte ved, viņa zina ceļu, un Bembijs seko. Tā abi skrien, kamēr atro­das pie sava kambarīša.

— Vai tu redzēji? … — māte klusiņām vaicā.

Bembijs nespēj ne atbildēt, ne atvilkt elpu. Viņš tikai pamāj.

— Tas … bija … viņš! — māte saka. Abi trīc un dreb.

Bembijs tagad bieži palika viens. Taču neuztraucās vairs tik ļoti kā pirmajās dienās. Māte pazuda, un tādās reizēs viņš varēja saukt, cik grib, viņa nerādījās. Bet tad negaidot atkal uzradās.

Tā kādu nakti viņš pamests viens klaiņoja apkārt. Pat Gobo un Falina nebija nekur sameklējami. Debesis metās pe­lēcīgas, tumsa sāka izklīst, un virs krūmiem varēja samanīt lapotņu velvi. Te krūmos kaut kas nobrīkšķēja, gari vilkta švīkoņa pašāvās cauri lapām, un garām aizdipināja māte. Cieši viņai nopakaļ traucās vēl kāds. Bembijs nesaprata, kas tas bija. Vai tante Ena, tēvs vai kāds cits. Māti viņš pazina uzreiz, lai arī cik ātri tā aizdrāzās garām. Pazina viņas balsi. Viņa kliedza, bet Bembijam šķita, ka tas tikai tā, pa jokam vien, kaut arī dzirdēja izskanam kaut ko līdzīgu bailēm.