Fēlikss Zaltens - BEMBIJS

Citu reizi kaut kas pārsteidzošs notika dienā. Bembijs bija stundām ilgi klīdis cauri biezoknim. Beidzot viņš sāka saukt. Ne jau tāpēc, ka būtu nobijies. Viņš tikai nespēja vairs paciest nomācošo vientulību un juta, ka drīz sametīsies neciešami skumji. Un tā viņš sāka saukt māti.

Pēkšņi Bembijs ieraudzīja sev pretī vienu no tēviem, kas viņu stingri uzlūkoja. Bembijs nebija dzirdējis viņu nākam un satrūkās. Šis bija spēcīgāks par citiem, lielāks un lepnāks. Viņa apģērbs liesmoja tumši sārtenā vizmā, taču sejā jau varēja manīt sidrabainu pelēcīgumu. Virs kustīgajām ausīm augsti un vareni slējās melni pērļots žuburains vainags.

— Ko tu brēc? — viņš bargi noprasīja. Bembijs nodre­bēja aiz bailēm un neuzdrošinājās atbildēt. — Tavai mātei tagad nav laika.

Pavēlošā balss viņu tikpat kā iznīcināja, bet tai pašā laikā iedvesa apbrīnu.

— Vai tad tu nemaz nevari dzīvot viens? Kaunies!

Bembijs gribēja pateikt, ka gluži labi var iztikt arī viens,

ka jau bieži bijis viens, bet nespēja izdabūt ne vārda. Gauži nokaunējies, viņš stā­vēja rātni un nekustīgi. Stalt- radzis pagriezās un vienā mirklī pazuda. Bembijs ne­tika gudrs — kurp, ne arī vai tas gājis lēni vai ātri. Kā gāja, tā pazuda, tikpat pēkšņi kā ieradies. Bembijs klausī-

jās saspringti, taču nedzirdēja soļus, kas attālinātos, nedzir­dēja ne lapiņu čabam. Tāpēc nodomāja, ka tam jābūt tepat vēl tuvumā, un ošņāja gaisu uz visām pusēm. Bet gaisā nebija nekas jūtams. Bembijs atviegloti uzelpoja, jo nu viņš atkal bija viens, bet tai pašā laikā ļoti vēlējās vēlreiz piedzīvot šo sastapšanos, lai izpelnītos uzslavu.

Kad māte atgriezās, viņš nebilda ne vārda par tikšanos mežā. Vairs nesauca un neklaigāja, kad viņa atkal pazuda. Klaiņodams vienatnē, viņš domāja par Staltradzi un nemitīgi ilgojās to sastapt vēlreiz. Tad varētu teikt: «Vai redzi, es nemaz nebrēcu.» Un tas viņu slavētu.

Taču Gobo un Falinai, kad Bembijs tos atkal sastapa pļavā, viņš savu piedzīvojumu izstāstīja. Tie klausījās, elpu aizturējuši, jo neko tamlīdzīgu nespēja ne sapņos iedomāties.

— Vai tu nenobijies? — Gobo uztraucies jautāja.

Kā nu ne! Bembijs atzinās, ka nobijies. Bet tikai mazliet.

— Es nu gan nezinātu, kur aiz bailēm dēties, — Gobo šausminājās.

Nē, neko pārāk Bembijs vis neesot iztrūcies, jo Staltradzis bijis apbrīnojami skaists.

— Tas man neko nelīdzētu. Aiz bailēm es nemaz nebūtu spējīgs viņu aplūkot. Kad esmu pārbijies, man acu priekšā viss griežas. Es nekā vairs neredzu, un sirds tik neganti dau­zās, ka nevaru ne elpu atvilkt.

Falinu Bembija stāsts padarīja ļoti domīgu, viņa neteica ne vārda.

Taču nākamo reizi sastopoties, Gobo un Fa­lina aizelsušies metās Bembijam pretī. Tāpat kā Bembijs, arī viņi bija šoreiz vieni.

— Mēs tevi visu laiku meklējām, — Gobo sauca jau pa ga­balu.

— Jā, — Falina ru­nāja svarīgi, —-jo ta­gad mēs skaidri zinām, kas tas bijis, ko tu re­dzēji.

Bembijs aiz ziņkārībās palecas gaisa:

— Kas? …

— Tas bijis vecais valdonis, — Falina svinīgi paziņoja.

— Kā jūs to zināt? — Bembijs neatlaidās.

— Mūsu māte sacīja! — Falina paskaidroja.

Bembijs likās pārsteigts:

— Vai tad jūs pastāstījāt viņai manu piedzīvojumu?

Abi pamāja.

— Tas taču bija noslēpums! — Bembijs sašutis iesaucās.

Gobo nekavējoties sāka taisnoties.

— Es neesmu vainīgs. Falina pateica.

— Ko niekus, noslēpums! Man gribējās zināt, kas viņš tāds ir. Tagad mēs to zinām, un tas ir daudz interesantāk! — Falina sparīgi iesaucās.

Bembijs dega nepacietībā ātrāk visu uzzināt un tāpēc neko neiebilda. Falina izstāstīja visu, ko zināja.

— Viņš ir visdižciltīgākais visā mežā. Viņš ir valdnieks. Nav neviena, kas būtu viņam līdzīgs. Neviens nezina, cik viņš ir vecs. Nevienam nav ne jausmas, kur viņš dzīvo. Ne­viens nepazīst viņa radus. Tikai nedaudziem laimējies viņu redzēt. Dažreiz jau tika minēts, ka viņš esot miris, jo ilgāku laiku nebija redzēts. Tad viņš tomēr atkal manīts, gan īsu mirkli, bet tā dabūja zināt, ka vēl viņš ir pie dzīvības. Ne­viens nekad nav uzdrīkstējies viņam pajautāt, kur viņš bijis. Viņš nerunā ne ar vienu, neviens neiedrošinās uzrunāt viņu. Viņš zina ceļus, kurus nezina neviens cits, pazīst mežu līdz dzīļu dzīlēm. Briesmas nicina. Pārējie ciltsbrāļi reizēm-cīnās savā starpā vai nu tāpat pa jokam, izmēģinādami spēkus, vai arī kādreiz iedegas visā nopietnībā. Ar viņu jau daudzus ga­dus nav neviens cīnījies. No tiem, kas senāk kādreiz cīņā ar viņu tikušies, sen, sen atpakaļ, no tiem vairs nav starp dzī­vajiem neviena paša. Vienīgais valdonis ir viņš.

Bembijs neņēma ļaunā Gobo un Falinai, ka tie izpļāpājuši viņa noslēpumu mātei. Viņš pat jutās apmierināts, jo tagad bija ticis pie visām šīm svarīgajām ziņām. Bet bija arī prie­cīgs, ka Gobo un Falina gluži visu tā īsti labi nezināja. Ne­zināja, ka dižais ciltstēvs bija teicis — «Vai nevari dzīvot viens?», ka bija teicis — «Kaunies!». Bembijs tagad priecā­jās, ka nebija to pastāstījis. Falina būtu to tāpat izpļāpājusi kā visu pārējo, un mežā visi par to runātu pilnām mutēm.

Šai naktī, kad uzlēca mēness, Bembija māte atkal atgrie­zās. Negaidot uzradās zem lielā ozola pļavas malā un ar acīm meklēja Bembiju. Bembijs viņu pamanīja uzreiz un skriešus metās klāt. Šai naktī Bembijam atkal gadījās neparasts pie­dzīvojums.

Māte bija izsalkusi un nogurusi. Viņi negāja tik tālu kā pa­rasti. Māte remdināja izsalkumu meža pļavā, kur arī Bembijs mēdza lielāko tiesu ieturēt savas maltītes. Tagad abi labā omā un apmierināti, pa ceļam uzēdām paplūkādami pa zariņam, de­vās arvien dziļāk un dziļāk mežā. Te pēkšņi brāzmaini iešalko- jās krūmi. Vēl iekams Bembijs paguva aptvert, kas īsti notiek, māte sāka skaļi kliegt, kā dažbrīd aiz bailēm vai samulsuma.

— A-ā-ā! — viņa spēji sauca, palēca sānis, palika stāvam un kliedza: — A-ā-ā! Bā-ā!

Un Bembijs ieraudzīja garām virzāmies varenus stāvus, tos pavadīja spēja šalkoņa. Tuvu, tepat aizsniedzami. Izskatā līdzīgi Bembijam un Bembija mātei, tantei Ēnai un visiem pārējiem ciltsbrāļiem, bet augumā milzīgi, tik pārsteidzoši lieli, ka Bembijam vajadzēja atgāzt galvu, lai redzētu tos visā augumā. Un Bembijs sāka vaimanāt:

— A-ā-ā! . . . Bā-ā! . .. Bā-ā! — Viņš nemaz neapzinājās, ka kliedz, tas notika pats no sevis. Dīvainais gājiens gausi aiz­šalca garām. Trīs četras milzu parādības cita aiz citas. Pats pēdējais, vislielākais, bija ar šausmīgām krēpēm pakaklē un uz galvas kā milzīgu žuburainu koku nesa paceltu savu ragu kroni. To redzot, elpa aizrāvās.

Bembijs stāvēja un brēca cik spēka, jo jutās tik nelāgi kā vēl nekad. Viņu māca bailes, un tās bija neparastas un neizprotamas. Viņš likās sev nožēlojami mazs, un pat māte likās sarukusi neiedomājami sīciņa. Bembijs kaunējās, pat neapjēgdams, par ko, un tai pašā laikā viņu bija sagrābušas šausmas, tāpēc viņš laida vaļā bļāvienu:

— Bā-ā-ā! Bā-ā-ā!

Brēcot tika mazliet vieglāk.

Gājiens izzuda acīm. Nekas nebija vairs ne redzams, ne dzirdams. Arī māte klusēja. Vienīgi Bembijs laiku pa laikam aprauti ieaurojās. Kā apslēpti šņuksti vēl paspruka elsas.

— Nomierinies, — sacīja māte, — viņi ir jau prom.

— Ai māmiņ, — Bembijs čukstēja, — kas tie bija?