Fēlikss Zaltens - BEMBIJS

Abi gāja tālāk. Saruna ar sienāzīti bija Bembiju satrau­kuši un drusku nogurdinājusi, jo tā bija pirmā reize, kad viņš sarunājās ar svešinieku. Viņš jutās izsalcis un piespie­dās pie mātes, lai atveldzētos.

Kad Bembijs uz brīdi palika mierā, klusi sapņodams, viegli, tīkami apreibis, kā vienmēr pēc tam, kad bija apmie­rinājis izsalkumu, viņš zālāja mudžeklī pamanīja kustamies kādu gaišu puķi. Bembijs pavērās ciešāk. Nē, tā vis nebija puķe, bet taurenītis. Bembijs zagās tuvāk.

Taurenītis turējās ieķēries kādā zāles stiebriņā un lēnī­tēm kustināja spārnus.

— Lūdzu, palieciet sēžam! — Bembijs viņam uzsauca.

— Kāpēc man jāpaliek sēžam! Es taču esmu taurenītis,— mazais lidonis brīnījās.

— Ak, palieciet tikai mazu brītiņu, -— lūdza Bembijs, — esmu jau sen vēlējies jūs apskatīt tuvumā. Esiet tik labs!

— Lai notiek! — sacīja baltspārnītis. — Bet ne ilgi.

— Cik jūs esat skaists! — Bembijs jūsmoja. — Burvīgs'. Kā puķe!

— Ko! — taurenītis savicināja spārniņus. — Kā puķe? Hm, manās aprindās valda vispārējs uzskats, ka mēs esam skaistāki par puķēm.

Bembijs apjuka.

— Protams, — viņš minstinājās, — daudz skaistāki… piedodiet… es tikai gribēju teikt…

— Man ir pilnīgi vienalga, ko jūs gribējāt teikt, — tau­renītis attrauca. Viņš klīrīgi izlocīja savu šmaugo vidukli un patiktkāri pakustināja graciozās ūsiņas.

Bembijs viņu aizrautīgi vēroja.

— Cik jūs esat graciozs! — viņš iesaucās. — Cik smalks un graciozs! Un cik krāšņi jūsu baltie spārni!

Taurenītis plaši izpleta spārnus, tad saslēja tos stāvus, tie sakļāvās kopā un izskatījās kā buras.

— O! — iesaucās Bembijs. — Tagad es redzu, ka jūs esat skaistāks par puķi. Turklāt jūs protat lidot un puķes to neprot. Tās ieaugušas zemē; tur tas joks.

Taurenītis pacēlās gaisā.

— Nu pietiks, — viņš sacīja. — Lidot es protu! — Viņš pacēlās tik liegi, ka tas nebija ne pamanāms, ne aptverams. Baltie spārni cilājās maigi un piemīlīgi, un tad viņš jau lidi­nājās saules pielijušajā gaisā.

— Tikai jums par prieku es paliku tik ilgi sēžam, — viņš sacīja, plivinādamies augšup un lejup, — bet nu es lidošu prom.

Tāda bija pļava.

2*

Dziļi biezoknī slēpās laukumiņš, kas piederēja Bembija mātei. Tas atradās tikai dažus soļus atstatu no šaurās stirnu taciņas, kas te vijās cauri mežam, bet tas, kurš nezināja mazo spraugu biežņā, nemūžam taciņu nespētu atrast.

Pavisam šaurs kambarītis, tik šaurs, ka tikai Bembijs ar māti te varēja apmesties, turklāt tik zems, ka Bembija mātei, kad viņa stāvēja visā augumā, galva slējās zaros. Lazdas, irbulenes un dzeloņplūmes te auga juku jukām un uztvēra to mazumiņu saules gaismas, kas spraucās cauri koku lapot­nei, nekad netiekot līdz zemei. Te, šinī kambarītī, Bembijs nāca pasaulē, un te bija viņa un viņa mātes miteklis.

Patlaban māte, nolikusies zemē, gulēja. Arī Bembijs bija mazliet pasnaudis. Nu viņš pēkšņi jutās gluži žirgts. Viņš piecēlās kājās un lūkojās apkārt.

Te, iekšā, ēnas jau bija tā sabiezējušas, ka valdīja gandrīz krēsla. Varēja dzirdēt viegli šalkojam mežu. Reizi pa reizei iečivinājās kāda zīlīte, retumis atskanēja dzeņa gaišie smiekli vai arī skumji ieķērcās vārna. Citādi visapkārt ple­tās klusums. Tikai gaiss dienvidus tveicē virmoja, un, ja vien uzmanīgi ieklausījās, to varēja dzirdēt. Te, iekšā, aiz kar­stuma nebija glābiņa.

Bembijs paraudzījās lejup uz māti.

— Vai tu esi aizmigusi?

Nē, māte nebija aizmigusi. Viņa pamodās to pašu brīdi, kad Bembijs cēlās augšā.

— Ko mēs tagad darīsim? — Bembijs jautāja.

— Neko,.— māte atteica, — paliksim vien tepat. Liecies tikai uz auss un guli nost.

Taču Bembijam miegs nebija ne prātā.

— Nāc, — viņš lūdza, — iesim uz pļavu.

Māte pacēla galvu.

— Uz pļavu? Tagad … uz pļavu? … — viņa runāja tik izbrīnījusies un iztrūkusies, ka Bembijam sametās bail.

— Vai tad tagad nedrīkst uz pļavu? — viņš nedroši jautāja.

— Nē, — māte stingri atbildēja. — Tagad tas nav iespē­jams.

— Kāpēc? — Bembijs nojauta, ka te slēpjas kaut kas baismīgs. Viņa bailes pieņēmās, un tai pašā reizē urdīt urdīja vēlēšanās visu uzzināt.

— Kāpēc tagad nevar uz pļavu?

— Gan uzzināsi vēlāk, kad būsi vecāks… — māte atru­nājās.

— Pasaki labāk tūlīt, — Bembijs neatlaidās.

— Vēlāk, — māte atkārtoja. — Tagad tu vēl esi mazs, — viņa maigi sacīja, — un ar bērniem nemēdz par tādām lietām runāt. — Viņa bija gluži nopietna kļuvusi. — Tagad… uz pļavu! … Ne domāt par to nedrīkst. Gaišā dienas laikā! …

— Bet, — Bembijs iebilda, — kad mēs gājām uz pļavu, arī bija gaiša diena.

— Tas ir kaut kas cits, tad bija agrs rīts.

— Vai tad tikai agri no rīta drīkst turp? — Bembijs bija pārāk ziņkārīgs un nespēja rimties.

Māte pacietīgi skaidroja:

-— Tikai agri no rīta vai vēlu vakarā… vai arī naktī…

— Un dienā nekad ne? Nemūžam? …

Māte vilcinājās.

— Taču, — viņa izmeta, — reizēm… daži no mūsējiem reizēm iet arī dienā. Bet tie ir īpaši apstākļi… es nevaru tev to tā izskaidrot… tu vēl esi par mazu … daži iet… bet viņi tad ir pakļauti vislielākām briesmām …

— Kāpēc briesmām? — Bembijs saspringti gaidīja atbildi.

Māte vilcinājās un lāgā negribēja runāt.

— Tā nu ir, ka viņiem draud briesmas… tu taču dzirdi, bērns, ka esi vēl par mazu, lai to saprastu.

Bembijs domāja, ka viņš visu spēj saprast, tikai ne to, kā­pēc māte negrib pateikt visu, kā ir. Taču viņš klusēja.

— Tā nu mums jādzīvo, — māte runāja, — mums visiem. Kaut arī mums ļoti patīk diena… un it īpaši bērnībā… mums tomēr jādzīvo tā, lai dienā mūs ne redz, ne dzird. Tikai laikā no vakara līdz rītam drīkstam staigāt apkārt. Vai tu to saproti?

— Jā.

-v^Nu rprļgj^hprng t^pčr miirņ^ jāpal iek lenfit. Juir esam. Te mēs esam drošībā. Tā! U.n tagad liecies atkal zemē un guli nost.

Taču Bembijs vairs negribēja gulēt.

— Kāpēc mēs šeit esam drošībā? — viņš jautāja.

— Tāpēc ka te mūs visi krūmi apsargā, tāpēc ka te knikšķ zari, sprakšķ sausā kritala un brīdina mūs, tāpēc ka zemi sedz pērnās, izkaltušās lapas un čaukst, lai paziņotu mums … Tāpēc ka te ir sīlis, arī žagata, kas uzmana un ziņo mums jau tad, kad nācējs vēl tālu …

-— Kas tas ir? — Bembijs gribēja zināt. — Pērnās lapas?

— Nāc, apsēdies te, — māte aicināja, — es tev pastās­tīšu …

Bembijs labprāt paklausīja, pieglaudās mātei cieši klāt, un viņa pastāstīja, ka koki nepaliek vienmēr zaļi, ka pienāk

laiks, kad pazūd saule, pazūd jaukais siltums. Iestājas auk­stums, lapas nodzeltē, metas brūnas un sarkanas, pamazām atraisās no zariem un nokrīt, koki snaigsta pret debesīm kai­los zarus un izskatās gaužām noplucināti. Bet nobirušās lapas guļ zemē, un, tiklīdz kāds tām pieskaras, tās čaukst — tur kāds nāk! Ai, cik labas ir šīs pērnās, izkaltušās lapas. Tās lieliski pakalpo, ir uzcītīgas un uzmanīgas. Vēl tagad, vasa­ras vidū, daudzas saglabājušās slēpjas zem zaļās zālītes un jau no tālienes brīdina, ka tuvojas briesmas.

Bembijs cieši piespiedās mātei klāt. Viņš aizmirsa pļavu. Bija tik labi tā sēdēt un klausīties, ko māte stāsta.