Oskars Lutss: Vasara

Oskars Lutss

VASARA

(Jaunības dienu ainiņas)

PIRMĀ DAĻA

Kādā jaukā pavasara dienā Aizpuru ļaudis saņem vēstuli: viņu dēls Jāzeps drīz atgriezīšoties mājās, kur viņš esot nolēmis palikt ilgāku laiku un uzlabot veselību. Vēstule, kā redzams

pec zīmoga, ilgi kavējusies ceļā, arī lielā zilā aploksne daudz cietusi, it kā būtu nosoļojusi kājām vairākas verstis.

Aizpuru saimnieks izlasa vēstuli, pagroza rokās, pa­kasa aiz auss un beidzot nomurmina:

— Nesaprotu, kādēļ viņš pamet vietu pašā karstākajā darba laikā? Būs sastrīdējies ar kādu, vai? …

Saimniece, Jāzepa māte, kas stāv turpat blakus un arī zina vēstules saturu, piebilst:

— Viņš taču raksta, ka braukšot uzlabot veselību.

— Veselību … — attrauc saimnieks, — veselību … No kurienes tad šim tik pēkšņi uzradusies tā slimība? Pirms mēneša rakstīja, ka esot sveiks un vesels un pirms trijiem gadiem no Krievijas atpakaļ nebraukšot. Nezinu, viss var būt, bet man domāt, ka tur ir vēl kāds cits iegansts. Zinu pēc paša pieredzes, ka reizēm viņš ir īsts karstās putras strēbējs un, ja vēl kas iešaujas prātā, tad nerimsies, kamēr panāks savu. Gan redzē­sim, gan redzēsim… Lai dara, kā zina, pieaudzis cil­vēks, viņam pašam jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst. Būtu žēl, ja viņš pavisam pamestu vietu. Nesen rak­stīja: tādi amati kā viņam kokos vis neaugot.

— Kaut arī būtu pametis vietu, — atbild saim­niece, — kas par to? Viņš vajadzīgs arī mājās. Mēs gadu no gada paliekam vecāki, rau, pats velc kājas kā dzirnakmeņus, ja iegadās sliktāks laiks. Lai brauc šurp un rīkojas; viņš ir jauns, lai saved kārtībā saimniecību,

tur, Krievijā, būs daudz ko iemācījies, tā sacīt, kopt zemi un audzēt lopus pēc jaunās modes.

— Man nav nekas pretī, — tēvs piekrīt. — Kaut tikai būtu krietns saimnieks. Tur, Krievijā, viņi visi uzdienē par tādiem kungiem, ka negrib vairs ne pirkstiņu pa­kustināt. Iemācījušies tikai pavēlēt un komandierēt citus. Bet šite nav neviena, kam pavēlēt, te vajadzēs pašam likt rokas pie darba, tad jau kaut kā izdzīvos. Parādi nospiež mājas kā slogs, ja nu sāks kungu spēlēt, tad tikai laidies dibenā. Gan redzēsim, gan redzēsim. Iepriekš neko nevar zināt. Kad atbrauks, tad dzirdēsim, ko šis nolēmis iesākt. Brīnums, ka viņam tik pēkšņi samaitājusies tā veselība.

— Nu jā, nu, — nosaka saimniece, iedama iekšā, — ko tur daudz gausties. Gan jau viņš paveiks visu, kas paveicams. Neba šis visu mūžu dzīvojis kungu kārtā, bērnībā pat veselu vasaru ganīja lopus. Pēc ilgāka laika dabūsim redzēt, kāds mūsu dēliņš izskatās. Diez vai būs jau uzaudzējis bārdu . . .

Saimniece ieiet iekšā, saimnieks paliek pagalmā un vēlreiz pārlasa dēla vēstuli, it kā gribētu īpaši uzminēt, ko nozīmē daži noslēpumainie vārdi. Vēstules saturs ir šāds:

Mīļie vetsāki!

Neesmu jums varēis ilgāku laiku rakstīt jo bija stei- dzīks sējas laiks. Rīta agrumā izgājām uz tīrumu un vēluvakarā adriezāmies. Tad biju tik noguris ka spal- vaskāc nokritazemē, kad sāku rakstīt. Arī veselību esmu sabeidzis dzīdamies pa šiem tīrumiem. Tagad visi lauki absēti un var biškin atvilgt elbu. Tagad domāju uz ilgāku laiku adgriesties mājās uz labot veselību jo ve­selība ir visdārgākāmanta pasaulē. Novēlu jums labu veselību un priecīgu atkalredzēšanos savā dārgajā dzimtenē.

Jūsu dēls Jāzeps.

ŠĪ priecīgā atkalredzēšanās «dār­gajā dzimtenē» iznāk ātrāk, nekā cerēts. Jau nākamajā dienā pēc vēstules saņemšanas no stacijas uz Aizpuru pusi soļo stalts jauneklis. Viņš iet ātri un priecīgi, kā dažkārt cilvēks, kurš ilgi bijis svešumā un tagad steidzas uz savām mīļajām tēva mājām. Puiša augums mazliet garāks par vidējo, viņa bakurētainā seja tikpat kā nav mainījusies; vienīgā pārvēr­tība, kas sākumā duras acīs, ir mazas iesarkanas Osi­ņas, kas grezno virslūpu. Apaļās pūces acis raugās ar agrāko nemieru, tās šķiet šaudīgas un modras. Jau­nekļa galvu un gaišās matu cirtas sedz zaļa filca plat­male, ko grezno nezināma putna raiba spalva. Ejot spalva līgojas uz priekšu un atpakaļ, it kā tiekdamās saskaitīt platmales īpašnieka soļus. Jauneklis valkā zaļus sporta vai medību svārkus ar divām lielām krūšu kabatām un pusjostu uz muguras. Šauras, pārlieku šau­ras ceļos ir pelēkās samta jājambikses ar ādas sēžam­vietu. Kājās viņam brūni ādas garstulmu zābaki.

Čemodānu un saiņus jauneklis atstājis stacijā. Pat­laban viņam ir līdzi tikai jājampātaga, ko tas iedams vicina pa gaisu un laiku pa laikam uzcērt pa saviem garstulmu zābakiem, it kā vēlēdamies tos paskubināt ātrākai gaitai. Sāds izskats liek nojaust, ka šim jau­neklim ir kāds sakars ar muižu; tā ģērbjas muižas pār­valdnieku palīgi, rakstveži, lopu pārziņi un vispār cil­vēki, kam darīšana ar muižu.

Kad tālumā pavīd Aizpuru jumtu kores, jauneklis uz mirkli apstājas un nopūšas.

—- Mans sveiciens jums, ak dārgās tēva mājas! — viņš pacilāti iesaucas, noņem platmali un pāršļūc ar

plaukstu pār pieri. Tad uzliek cepuri galvā, uzšauj ar patagu pa stulmeņiem un steidzīgi dodas tālāk.

Blakus krustcelēm, pie ceriņu puduriem, viņš no jauna apstājas, nolauž sev dažus ziedus un paraugās debesīs.

— Mans sveiciens tev, ak tēvu zemes saule! — viņš saka. — Seit, tēvijā, tu spīdi ar jaunu spožumu. Bet jums, mīlīgās puķes, es saku no visas sirds: «Esiet svei­cinātas!»

Viņu pārņem svēta sajūsma, bet šajā brīdī, kad Totss ir tik ļoti aizkustināts, viņš atceras, ka patiesībā viņam nav jāsveic dzimtene, pareizāk būtu, ja mīlīgās puķes sveiktu viņu, jo pārnācējs taču ir viņš, Totss, nevis maigās puķes.

— Tā ir viena neskaidra būšana, — viņš klusu pie sevis nomurmina un soļo tālāk. Patiesībā viņam daudz nerūp ne saule, ne dzimtenes mīlīgās puķes, bet viņš ir lasījis, ka tādus izsaucienus raida tie, kas no svešuma atgriežas dzimtenē; muļķīgi būtu nedarīt to, ko jau darījuši citi pirms viņa.

Māju tuvumā jaunekļa soļi kļūst manāmi gausāki. Ienākot pagalmā, viņa acīs jaušams nogurums, vaigi pēkšņi it kā iekrīt, un nu var skaidri redzēt, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa labo kāju.

Jautrā un spriganā jaunekļa vietā, kurš mundri so­ļoja no stacijas uz mājām, Aizpuru pagalmā ieiet vārgs invalīds.

Melns krancis izskrien no kūts un sāk riet.

— Nerej, nerej, sunīt, — saka nācējs aizlūzušā balsī, — tu taču redzi, cik es esmu slims un noguris. Nerej uz mani, esmu ceļa vīrs un nāku no tālienes.

Sacītie vārdi tomēr nespēj mazināt suņa pienākuma apziņu, un svešiniekam jāatgaiņājas ar pātagu, lai turētu nelaipno sagaidītāju pienācīgā attālumā.

— Ja tu tikai zinātu, kas es esmu, — puisis atkal uzrunā suni, — tad tu nesaceltu tādu traci, bet pie­nāktu man klāt, uzliktu ķepas uz pleciem un raudzītos draudzīgi man acīs, kā to darījis vecais… vecais fok- sters, kad pārnācu no skolas. Bet foksters ir miris, tu esi svešs un pats nezini, ko dari. Tomēr iegaumē, ka man ir pātaga un …

Tad atveras durvis, uz sliekšņa parādās Aizpuru saimnieks.

— Tu, Jāzep! — viņš iesaucas. — Tik ātri! Tikai va­kar pienāca vēstule, un tu jau pats klāt. Nudien, tik drīz vis negaidījām.