Oskars Lutss: Vasara

— Ak tā, — iesaucas māte, — kā tad nezināšu. Dzīvo tepat mājā, Rajās.

— A, — nomurmina Jāzeps, — ak Rajās. Nav appre­cējusies?

— Vēl nav. Ļaudis gan runāja, ka Sāres jaunskungs esot šai gruntīgs brūtgāns, pēc tam atkal melsa, ka tā būšana pačibējusi, vai kā nu tur bija. Ej nu sazini, viņi jau tik smalki skoloti un mācīti, ka mūsu kārtas ļaudis no viņu padarīšanām nekā daudz nesajēdz un īsto patiesību nekad neuzzinās. Tāpat vien klausos, ko tērgā ciema sievas.

— Hm … Ak tad tik briesmīgi skoloti un mācīti, — Jāzeps atkal nomurmina un aizdedzina jaunu papi­rosu. — Skat, kādi ķēmi! Bet saki man — kas ir Sāres jaunskungs?

— Nu, — atbild māte, — vai tad tu viņu nepazīsti? Sis jau arī tajā laikā mācījās skolā. Laikam sauca par Arni.

— Ahā! — Jāzeps iesaucas. — Rokā ir! Ūja, kā gan es nepazīšu, ļoti labi vēl atceros. Ak tad tas ir Sāres

jaunskungs? Nu jā, nu, kā tad es viņu nepazīšu. Kur viņš pašlaik ir?

— Pilsētā … študierē.

— Ā! Paskat tikai — študierē.

Jāzeps skatās griestos un mēģina kaut ko atcerēties. Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, kad viņi gāja skolā, un, ja tā labi padomā, tad iešaujas prātā daudzi jocīgi notikumi. Reiz kādā rudenī…

— Kas zina, varbūt tagad viņš jau ir mājās, — no­spriež māte, — vasaras brīvlaiku Arnis pavada Sārēs. Pa ziemu dzīvo pilsētā un študierē.

So pēdējo piezīmi Jāzeps nedzird. Viņš vēl vienmēr lūkojas griestos un, domās nogrimis, pūš uz augšu dūmu mutuļus. Tad viņš skaļi iespurdzas un aši pa­griežas no vieniem sāniem uz otriem.

— Ar šo Sāres jaunkungu un Raju mamzeli reiz ga­dījās labs joks, — viņš aizrijas ar dūmiem un sāk klepot. — Tas bija rudenī, kad upi jau klāja pirmais ledus. Padomā, kādi ķēmi — šie abi gandrīz noslīka upē. Par laimi es un vēl daži zēni piesteidzāmies pa­līgā un viņus izglābām. Izvilkām aiz kājām laukā, citādi vēl tagad gulētu dzelmē.

— Nu, labais Jāzepiņ, — māte zīmīgi pakrata galvu,

— arī tu pats tur skolā nebiji nekāds svētais. Biji varen liels delveris. Vecais nedrīkstēja ne rādīties skolas tu­vumā — tūlīt ķesteris skrēja sūdzēties.

— Ek, ko nu tas Strupais Juris! — Jāzeps pasmīn.

— Viņš apmētāja ar dubļiem visus, kas pagadījās pa ķērienam. Tomēr reizēm bija vīrs uz goda. Diezin ko viņš tagad dara?

— Kas šim kaitēs, — dzīvo tāpat pa vecam, valdot skolu.

— Vajadzētu kādreiz aiziet ciemos, — Jāzeps no­lemj, — un prātīgi ar viņu aprunāties.

— Cik tad nu Paunvere tālu. Kādudien aizej.

— Jā, būs jāaiziet kādu dienu. Man tur ir arī daudz citu vecu paziņu. Vai skroderis Kīrs vēl dzīvo Paun- verē?

— Jā, turpat.

— Vai tu nezini, māt, vai tas sarkanmatis, pag, kā

viņu sauca, laikam par Adniēlu, vai tas ari vēl dzīvo Paunverē?

— Kas to lai zina. Viņi tur visi ar sarkanām galvām. Bet laikam jau dzīvo turpat, kur agrāk. Nav dzirdēts, ka būtu aizvākušies tālāk.

— Sis Adniēls… — Totss grib kaut ko sacīt, bet atkal iesmejas un patirina kāju zem segas. — Sis Ad­niēls bija briesmīgi jocīgs puika. Reiz, kad pie viņiem svinēja kristības … hm-hm-hm …

Jāzeps nomet papirosu uz klona, pārvelk segu pār galvu un smejas kā negudrs.

Kā jau zināms, šodien viņš vairs neiziet ārā, bet pa­liek gultā un, kā jau slimniekam pienākas, izguļ sli­mību. Toties jo rosīgāka ir viņa darbošanās nākamajā dienā. Viņš atkal apmaina spieķi pret pātagu, ar ko laiku pa laikam uzšauj pa saviem lepnajiem zābakiem. Tagad viņš kūtī un rijā ierodas nevis kā vērotājs, kā cilvēks, kas vēlas iepazīties ar apstākļiem, bet gan kā saimnieks un pavēlnieks. Kalpam un kalponei tiek do­tas dažas pavēles, kas viņiem jāizpilda nekavējoties. Kalpu viņš dēvē par Ivanu, kalponi — par Avdotju.

— Ir gan varen jestrs kungs tas mūsu jaunais saim­nieks, — kalps saka kalponei, kad Jāzeps aizgājis. — Jods zina kādēļ viņš mani sauc par Ivanu? Kas es par Ivanu? Mans vārds ir Miķelis.

— Bet mani viņš nosauca … — kalpone pūlas atce­rēties, — pag, kā nu tas bija? Totja. Iedomājies: Totja. Senāk saucos par Mari, bet tagad — Totja.

— Nu, protams, ka Totja, nesāksi tak ar jaunkungu strīdēties, — secina kalps. — Diezin kāpēc šis tā pie­velk kāju? It kā būtu gaudena, vai… Un valkā tādas jocīgas bikses … Ar ādas dibenpusi… Tiešām jocīgi. Un stilbi tik tievi kā sērkociņi. Vai redzēji, kādi viņam zābaki?

Tā kalps un kalpone vēl ilgi apspriež jaunkunga ap­ģērbu, tad kalps iejautājas:

— Kā tu domā, vai viņš tagad pārņems saimniecību savā valdīšanā?

— Tad mums te vairs nebūs dzīves, — Totja skumīgi novelk. — Re, jau tagad noteica, ka jāpadarot «neka­vējoties».

— Ja, ja, tāda jau laikam lieliem kungiem paraša.

Jāzeps, kurš pastarpām jau ir paspējis ielūkoties

stalli, atgriežas pie runātājiem.

— Ivan, — viņš bargi saka. — Zirga steliņģī tūlīt jāiztīra mēsli. Nekavējoties …

Pēc tam viņš ieiet kambarī un sāk izkravāt mantas no čemodāniem un saiņiem. Kā čemodānos, tā saiņos atrodas visdažādākās mantas. Starp citu, tur ir arī uz­valks, garie svārki, apkakles, aproces, kaklasaites, vai­rākas kārbas papirosu, kādas sievietes fotogrāfija un divas pātagas. Un vēl daudzas mazas, papīros ievīstī­tas lietiņas, kuras īpašnieks neizsaiņo, bet tāpat ietītas saliek uz galda un krēsliem. Kādā sainītī ir dāvana mātei: liels, krāsains lakats ar garām bārkstīm un sud­raba adāmās adatas. Tēvs saņem lielu kārbu papirosu un jūras putu pīpes iemuti ar zelta monogrammu.

Māte ir ļoti priecīga par dāvanām, taču atrod, ka lakats viņai par košu. Viņa ilgi aplūko sudraba adāmās adatas — tiešām grūti pateikt, kādā ziņā tās varētu būt labākas par savām radiniecēm, kas izgatavotas no tērauda.

Bet tēvs noraugās uz dāvanām ar tādu skatienu, it kā gribētu sacīt:

«Ir un nav. Nav, bet tomēr ir.»

Kalps pagalmā uz mirkli pārtrauc darbu, palūkojas uz istabas pusi un saka Totjai:

— Nudien traks kas traks, tīri vai bail sametas.

Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti, dod pa­galmā dažas neatliekamas pa­vēles, tad ātri padzer kafiju un pārģērbjas. Medību svārkus un bikses viņš rūpīgi pakar pie sie­nas un pārsedz ar baltu palagu. Brīdi staigā pa istabu šurpu turpu un visu laiku smēķē. Beidzot apstājas pie skapja, atver durvis un uzmanīgi nopēta garos svārkus.

— Velns viņu zina, — beidzot pie sevis nomurmina. — Var tā, var arī citādi… visādi var … tomēr gribē­tos parādīt Strupajam Jurim, ka …

Viņš paskatās griestos un pūlas atcerēties, kā ķes­teris toreiz ģērbās. Nu jā, protams… kā viņš to va­rēja aizmirst… ķesteris vienmēr valkāja pelēku «bezdelīgasti». Tagad derētu viņam parādīt, ka . . .

Pēkšņi viņš kaut ko atceras. Ātri pieiet pie galda, atver kādu mazu kārbiņu un izņem no turienes platu, ar sarkanu akmeni rotātu gredzenu, ko ar enerģisku žestu uzmauc labās rokas rādītājpirkstā.

— Tā! — viņš beidzot pusčukstus nosaka.

Pēc tam vēl mirkli pakavējas pie skapja, tad ātri norauj žaketi un uzģērbj garos svārkus. Arī šo darbību pavada kluss «tā». Līdz šim viss šķiet kārtībā un nav nekāda pamata domāt, ka varētu kaut kas atgadīties. Bet tad rodas jautājums: kādu cepuri izvēlēties? Pie pašreizējā uzvalka vislabāk piestāvētu «katliņš» vai tā saucamais «oktobris», bet Jāzepam grūti šķirties no platmales, ko grezno spalva. Beidzot tomēr uzvar pē­dējā. Viņš ar prieku apautu arī brūnos garstulmu zā­bakus, taču tie pārāk kontrastē ar garajiem svārkiem. Par pātagu galva nav jālauza.