Oskars Lutss: Vasara

— Tā piestāv pie jebkura apģērba, — viņš pie sevis nosaka un, pārlaidis skatienu pagalmam, iziet pa vār­tiem. Slimā kāja, kā par brīnumu, šķiet gluži vesela un gandrīz nemaz vairs netraucē iešanu.

Seit, no kalna piekājes, visa Paunvere pārredzama kā uz delnas. Cik ilgs un tomēr īss laiks ir pagājis no tā brīža, kad viņš te staigāja pēdējo reizi!

Ceriņi tur blakus ceļam un mazā birztala tālāk — cik tie viņam tuvi un pazīstami! O-oh-ho, cik bieži viņš, nākot no skolas, sēdēja birztalā un aplūkoja iemainītās mantas! Cik reižu viņš stāvēja pie ceriņiem un kala plānus, kā atmaksāt Strupajam Jurim! Tie bija brīniš­ķīgi laiki! Lai saka, ko grib, par visu var strīdēties, bet tie tomēr bija jauki laiki!

Vecā pelēkā baznīca! Un vecais, apsūnojušais jumts tur blakus! Tie varētu pastāstīt daudz dīvainu noti­kumu. Cik jocīgus darbus un nedarbus reizēm paveica mazie kukainīši, kas brīvstundās izspurdza no klases un rosījās pa piekrasti!

Totss stāv iepretī mājiņai netālu no lielceļa un domā.

— Pareizi, tepat ir, — viņš pie sevis murmina un lēni tuvojas mājiņai. Šķiet, Totss vēl nav īsti skaid­rībā — iet vai neiet, tomēr smieklīgi būtu tagad griez­ties atpakaļ. Viņu droši vien ir ieraudzījuši pa logu, un mājnieki patlaban tur iekšā lauza galvu, kas šis lepni ģērbies kungs varētu būt.

Pagalmā pie cūkkūts rosās kalsens večuks ar rudu ķīļbārdiņu. Izdzirdis nācēja soļus, viņš paceļ galvu un noslauka rokas zilajā priekšautā. Vīra kailā galva vi­zuļo pavasara saulē kā liela stikla bumba, ko dārznieki reizēm novieto puķu dobēs. Uz pieres uzbīdītās acenes šo līdzību vēl pavairo. Totss atkal uz mirkli apstājas, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, tad pieiet tuvāk un sveicina.

— Labdien, labdien! — vīrelis aši, taču laipni nober. Pie tam viņš pieklājīgi paklanās pret svešo un pakal­pīgi sakrusto rokas uz krūtīm, it kā gaidīdams pavēli. Totss mirkli ielūkojas laipnajam vīrelim tieši sejā un pēkšņi kaut ko atceras: ja ne citu, tad šīs acis viņš no­teikti pazīst, tās ir jau kaut kur agrāk redzētas. Sis skatiens … un laipnais smaids. Ak jā, pareizi! Rokā ir: reiz te notika tāds jocīgs gadījums, un tad šīs acis

uzlūkoja viņu, Totsu, ar niknām dusmām … Jā, jā … hm-hm-hm…

Totss savalda smieklus, tā sakot, izskauž tos līdz saknei un tad jautā:

— Vai varētu satikt Adniēlu?

— Adniēlu, — atkārto vīrelis, — Adniēlu — kādē] ne? Esiet tik laipns, lūdzu, ienāciet. Varbūt vēlaties, lai es viņu atsaucu šurp?

— Jā, — Totss atbild pēc īsām pārdomām, — labāk aiciniet viņu šurp.

— Acumirkli.

Laipnais vīrs grasās ieiet namā, taču uz sliekšņa ap­griežas, cieši ielūkojas Totsa sejā un laipni apvaicājas:

— Atļaujiet jautāt: vai jūs gadījumā neesat Totsa kungs?

— Jā, — atbild Totss, pamādams ar galvu, — tas es esmu. Un, ja nemaldos, tad man ir tas gods runāt ar drēbniekmeistaru Ķīru.

— Jā, jā, ļoti pareizi! — meistars priecājas. — Ļoti pareizi!

Pēc šiem vārdiem vecie paziņas paiet dažus soļus tuvāk un ilgi krata viens otram roku.

— Bet tagad, — saka meistars, — jums noteikti jā­nāk iekšā; Adniēls ļoti priecāsies, ieraudzīdams savu skolas biedru. Lūdzu, esiet tik laipns.

Drēbniekmeistars palaiž viesi pa priekšu un, iedams aiz Totsa, atvainojas par nekārtību priekšnamā. Tajā pašā laikā viņš ar lietpratēja skatienu nopēta ciemiņa uzvalku un atrod sava nepazīstamā konkurenta darbā dažas kļūdas, ko viņš, meistars Kīrs, nekad nepieļautu.

Istabā uz liela darba galda sēž divi sarkanmataini jaunekļi un čakli šuj. Svešiniekam ienākot, abi palūko­jas uz durvīm un domās jautā, kādu apģērbu šis smal­kais kungs varētu pie viņiem pasūtīt. Trešais darbo­nis, laikam māceklis, pie plīts karsē gludekli.

— Adniēl! — meistars saka. — Tev atnācis ciemiņš. Ieskaties labi uzmanīgi, — varbūt tu viņu pazīsti.

Uzrunātais nosarkst līdz ausīm, mirkli lūkojas sve­šiniekā un tad iesaucas:

— Totss! Jāzeps!

Viņš noliek drēbi sev blakus, ātri norāpjas no galda, pieiet pie Totsa un uzticīgi krata viesa roku.

— Nu, — viņš saka, — kā jūs … tu te gadījāties? Pēc skolas beigšanas neesmu jūs … tevi… vairs re­dzējis. Bijāt visu laiku Krievijā?

— Kur gan citur, — atbild Totss, izņemdams no kabatas papirosu kārbiņu. — Uzsmēķēsim!

— Paldies, nē! — atbild Adniēls un ierauj galvu plecos. — Es nesmēķēju. Neesmu vēl iemācījies.

— Mēs neviens te nesmēķējam, — paskaidro meis­tars, pārlaizdams acis pār darbistabu.

— Visu laiku Krievijā! — brīnās Adniēls kā par kaut ko neiespējamu. — Kā cilvēks var tik ilgi nodzīvot Krievijā?

— Visu laiku Krievijā, — atkārto Totss, līdz ar vār­diem izpūzdams dūmus no mutes. — Neko darīt: visiem dzimtenē nepietiek vietas, dažiem jābrauc kur tālāk pelnīt maizi.

— Tiesa kas tiesa! — meistars piekrīt, piedāvā Tot- sam krēslu un iepazīstina ar otru jaunekli, kurš, kā noskaidrojas, nav nekas cits kā Adniēla miesīgais brā­lis. Totsa skatiens apstājas pie visjaunākās atvases: kā no miglas viņa acu priekšā iznirst divi vārdi: Ko- lumbs un Krisostoms. Vai šis puišelis gadījumā nav tas pats, kura kristībās viņi… Hm-hm-hm … Vīns … Gramofons …

— Arī mana vēlēšanās būtu, — iesāk meistars, —ka mani dēli mazliet apskatītu pasauli, redzētu, kā ļaudis dzīvo citur. Ja ne vairāk, tad vismaz papildinātos amatā. Tagad vai ik dienas mainās modes; dzīvojot šajā nostūrī, nav iespējams izsekot visiem jaunumiem. Pie vislabākās gribas tas ir neiespējami. Protams, mums pienāk daži modes žurnāli, bet tas ir par maz.

Meistars ieiet blakus istabā, iznes no turienes ar tauku traipiem pārklātu modes žurnālu un, pieklājīgi smaidīdams, pasniedz Totsam.

— Katrā ziņā, — viņš turpina, — arī te ir šis tas iekšā, un tomēr . . . jāceļo, jāskatās un jāmācās. Un tā būtu tieši mana vēlēšanās, ka viņi uz kādu laiku kaut kur aizbrauktu, bet. . . Dēli negrib.

— Vai tu nevēlies braukt man līdzi uz Krieviju,

Adniēl? — Totss jautā, pārceldams labo kāju pār krei­sās kājas celi.

Adniēls nokaunējies pašķielē uz Totsu un tad smai­dīdams pakrata galvu.

— Nu, lūk, — meistars smiedamies secina. — Viņi ir tā apraduši ar lauku dzīvi, ka pilsēta nemaz vairs ne­vilina. Katrā ziņā Adniēlam tagad ir lieliska izdevība paceļot kopā ar skolas biedru. Totsa kungs daudz ko pieredzējis un pārdzīvojis, viņš būtu Adniēlam liels atbalsts.

— Protams, — atbild Totss. — Brauksim, Adniēl!

— Nē, — tas pakrata savu sarkano cekulu.

— Vai jūs domājat ilgi palikt dzimtenē, Totsa kungs? — brītiņu klusējis, iejautājas meistars.

— Noteikti vēl nezinu, — spriež viesis. — Varbūt kādu nedēļu. Tas viss ir atkarīgs no manas veselības.

— No veselības? — meistars satrūkstas. — Vai tad jūs esat slims, Totsa kungs? Jūs izskatāties pavisam spirgts un vesels.

— Man ir išhiass labajā kājā. Tāpēc es, patiesību sakot, arī atbraucu. Katru dienu sautējos vannās.

— Ā, — meistars līdzjūtīgi nopūšas. — Cik žēl!

— Cik žēl! — Adniēls skumīgi piebalso.

— Jā, —- atbild Totss ar manāmu ironiju, — neko darīt. Tā ir atlīdzība par ilgu un smagu darbu. Strādā, strādā un lien vai no ādas laukā, un pēkšņi kādā jaukā dienā jūti, ka tev kājās iemeties išhiass, un tad neatliek nekas cits kā diegt ar slimo kāju uz dzimteni un ārstē­ties ar vannām. Tādas tās lietas. Neko darīt. Nu jā, maksā labi, tas tiesa, un tomēr …