Oskars Lutss: Vasara

— Cik liela alga jums bija, ja drīkstu jautāt? — meistars interesējas.

— Alga… — Totss atkārto, atmezdams galvu. — Par algu nevarēja sūdzēties. Pēdējā gadā saņēmu pāri par diviem tūkstošiem un brīvu uzturu.

Dažus mirkļus meistars un viņa trīs dēli ir gluži mēmi, tad, galvas kratīdami, saskatās un vienā mutē iesaucas:

— Oho!

— Ta tikai ir alga! — saka meistars, atjēgdamies no brīnumiem. — Par tādu algu var strādāt! Mēs te šujam veseli trīs vīri, bet labi, ja visi kopā nopelnam pusi no šīs summas. Nē, Totsa kungs, jūs par savu dzīvi nedrīkstat sūdzēties. Tāda vieta … nē, tas jau ir kaut kas … Noteikti, jā, jā … protams, gadās jau arī grūtības, bet… nē, nē, nē …

— Jā … tas … tas … jau ir, — nomurmina Ad­niēls, lūkodamies uz vidējo brāli, kurš tos pašus vārdus, brīnīdamies un galvu šūpodams, pārraida tālāk jaunā­kajam brālim.

Tajā brīdī, kad Totss gatavojas atbildēt, no blakus istabas iznāk namamāte un saruna gūst citu virzienu. Patiesībā viņa neizjauc sarunu, gluži otrādi, tas pats atkārtojas no gala. Atkal jautājumi, atkal atbildes un izbrīna pilni izsaucieni, starpība tikai tāda, ka tagad uz daudziem jautājumiem svešinieka vietā atbild pats namatēvs un dēli.

Beidzot viesim piedāvā kafiju, un pēc īsa starpbrīža visi sēžas pie galda, kas tiek uzklāts viesistabā blakus darbnīcai. Trīs sarkanmataini tēva dēli nosēdušies pēc auguma cits citam blakus kā ērģeļu stabules un pieklā­jīgi gaida, kamēr mamma pasniegs kūpošu kafijas tasi.

«5ajā istabā,» Totss atceras, «toreiz svinēja kristī­bas.» Un tur… tur viņš iedarbināja gramofonu. Dī­vaini: tagad šīs istabas izskatās pavisam citādas. Toreiz tās bija pilnas ar zilganiem dūmiem, kas koda acīs un degunā, kā migla tie plīvoja pa visām telpām, bet no virtuves plūda kodīga etiķa smaka. Totss atcerējās vēl kādu būceni, sakarā ar kuru saistās kopīgas atmiņas, bet to vidtu viņš laikam nekad vairs neredzēs. Tagad istabas šķiet gaišākas un plašākas.

Atsākas sarunas. Tiek mēļots par pazīstamiem Paun- veres iedzīvotājiem, atceras agrākos laikus. Starp citu, Totss uzzina, ka Raju Tēle tiešām ir mājās un viss starp viņu un Sāres jaunkungu izjucis tāpēc, ka jauns­kungs pilsētā iemīlējies kādā citā.

Adniēls, izdzirdis Tēles vārdu, nosarkst līdz ausīm un neveikli ieklepojas, it kā viņam būtu kaut kas iesprū­dis kaklā.

Zvaniķis Lible dzīvojot turpat Paunverē un, tāpat kā senāk, draudzējoties ar sīvo. Nekas nav dzirdēts arī par kautiņiem starp mācītājmuižas un pagastskolas zē­niem; meistara jaunākais dēls apgalvo, ka skolā tagad esot daudz mierīgāk. Skolotājs Laurs jau sen esot aiz­gājis, bet ķesteris vēl turoties. Nu jā, arī tagad atga- doties viens otrs jocīgs notikums, bet Adniēls, kurš pa­zīst tiklab bijušo, kā tagadējo skolas dzīvi, atrod, ka tā ne tuvu vairs neesot tāda kā toreiz, kad viņi vēl…

Rudmatis it kā vēlas uzsvērt, ka tagad tur trūkst agrāko varonīgo zēnu, kas neizdzēšamiem burtiem ierakstīja savus vārdus Paunveres pagastskolas vēs­turē.

Totss pastarpēm iebauda mazliet kafijas un ar izbai­lēm konstatē, ka tai ir briesmīga petrolejas piegarša. Pirmo malku viņš norija, tas tiesa, bet ar otro un nāko­šajiem tik lēti cauri netiks. Pirmo malku viņš neprata saturēt, tas pats no sevis nogāja tur, kur bija jāiet, bet tālāk . . . Totss valba apaļās pūces acis un, glābiņu mek­lēdams, lūkojas apkārt. Kaut nu ierastos kāds nere­dzams gars un izdzertu šo kafiju. O, tad viņš būtu tam pateicīgs no visas sirds!

Bet «gars» savu rīta kafiju, kā redzams, jau padzēris un nedomā ierasties. Iespējams, ka šis «gars» vāļājas kaut kur upmalā, silda saulē kāju pēdas un uzpūsto vēderu un nemaz nedomā papildināt brokastis ar draņ­ķīgo kafiju.

Pie tam Totsam duras acīs vēl kāda dīvaina parādība. Pie sviesta trauka malas pielipis kriksītis no kaut kā­das vielas, kam ar sviestu nevarētu būt nekāda sakara. Šķiet, kāds tikko iesprucis sviestā un atslaucījis kājas pie trauka malas.

— Esiet tik laipns, Totsa kungs, — meistars pie­dāvā, — esiet tik laipns, ēdiet! Uztaisiet sev sviest­maizi un uzlieciet šķiņķi, tad varēsiet sagaidīt pus­dienas.

— Ļoti pateicos! — atbild Totss un caur pieri parau­gās uz sviesta trauku.

— Protams, — turpina meistars, — mums nav tik smalki ēdieni kā jūsu Krievijā, tomēr baudiet, ko dievs devis.

Pie tam viņš izstiepj kaklu un ieskatās ciemiņa kafi­jas tasītē.

— Dzeriet jel! Ēdiet jel! Iebaudiet, ko dievs devis.

«Iebaudiet, ko dievs devis,» Totss domās atkārto un

vēlas, lai visi šie trauki šajā mirkli atrastos no viņa jūdzēm tālu. «Sajā ģimenē,» viņš domās piebilst, «man nav laimes. Lai tā būtu pēdējā un vēlreiz pēdējā reize!»

Viņš saņemas, aizver acis un iedzer vēl malciņu ka­fijas. Ai, kāda pretīga susla! Viņam ir nācies nogaršot daudz un dažādas draņķīgas suslas, bet tagad jāatzīst, ka vispretīgākā ir tieši tā, ko viņš pašlaik dzer. Un Totss pēkšņi jūt, ka viņa krūtis krājas nepatīkams sma­gums, ka šis smagums lēni kāpj uz augšu un sāk mek­lēt izeju. — Puk-puk-puk! — kāds iekšā pukšķina un it kā brīdinot raida uz augšu skaļas atraugas, kas Tot- sam izraisa žāvas.

— Paldies, — viņš ar mokām nomurmina un ātri pieceļas no galda.

— Tik maz? — namatēvs un namamāte iesaucas vienā mutē. — Dzeriet taču vēl tasīti!

— Nē, liels paldies! Es nekad nedzeru vairāk kā vienu tasīti, — atbild Totss, pieiet pie vaļējā loga un pilnu krūti ievelk pavasarīgo gaisu.

— Redziet, — viņš saka, stāvēdams pie loga, —mana sirds… tā pati sirds … tā, sātans, nepanes kafiju.

Dažas minūtes vēlāk, kad arī saime pieceļas no galda, Totsa galvā pavīd nelabas aizdomas, kas pret paša gribu paceļ viņa gredzenoto pirkstu pie mutes.

«Vai tikai,» viņš prāto pie sevis, «šie sarkanmatainie velni nebūs ielējuši man kafijas tasē petroleju? Lai dievs viņiem žēlīgs,» viņš domās piedraud, «ja es kād­reiz uzzināšu, ka viņi to darījuši tīšām! Tad es ātrāk savus kaulus no Paunveres neaizvākšu, kamēr nebūšu atriebis, lai viņi mani pieminētu līdz nāvei.»

Tomēr jāatzīst, ka šīm aizdomām grūti noticēt, jo tiklab vecāki, kā bērni izturas pret viesi laipni un drau­dzīgi un parāda tik daudz sirsnības, ka parastais cil­vēks nespētu novaldīt asaras. Bet Jāzeps Totss, kā jau mēs zinām, ir neparasts cilvēks.

Pēc azaida skolas biedri iziet pa­staigāties. Heinrihs Georgs Ad­niēls uzģērbj savu svētdienas kārtu un uzņemas ceļveža pie­nākumus, jo Paunverē pēdējā laikā daudz kas mainījies. Uz­celtas daudzas mājas, vecās nomainītas ar jaunām, vārdu sakot, Paunveri vairs nevar ne pazīt, un Totsam ceļvedis tikpat nepieciešams kā punkts uz «i».

Pusdienas saule karsē jaunekļu vaigus. Totss ar mut­autiņu slauka nosvīdušo pieri un paraugās uz putekļiem klātajām biksēm un zābakiem. Viņš jūt, ka garie svārki kļuvuši par šauriem, padusēs velk. Totss sāk aplūkot savu skolas biedru. Adniēls joprojām palicis uzticīgs šņorzābakiem: tos viņš valkāja skolā, valkā tagad arī dzīvē un droši vien ar tiem pašiem iesoļos viņpasaulē; pavisam kas gluži jauns ir garie šķeltie svārki un gaišā salmu platmale, kas liecina, ka rudmatim radusies kāda jēga par labu gaumi. Skolas biedrs vicina rokā spieķi ar spožu rokturi.

Abi svētdienīgi uzcirtušies jaunekļi soļo uz Paunveres pusi.