Oskars Lutss: Vasara

Kīrs uzlūko drauga izmisušo seju, un viņa dvēselē pamostas tumšas nojautas. Vai tikai Totsam pēkšņi nav iemeties galvā išhiass? Viņš paiet dažus soļus tālāk un, dungodams kādu dziesmiņu, raugās zemē, it kā būtu kaut ko pazaudējis uz lielceļa. Bet otra acs tomēr paliek nomodā un šķielē uz draugu, kurš visu laiku spļaudās un žāvājas.

Taču Totss drīz vien atžirgst, vēlreiz slaidi nospļau­jas, ieklepojas, kaut ko nomurmina pie sevis, un ceļo­jums var turpināties. Kīrs atviegloti uzelpo, taču baidās apjautāties, kas Totsam vainas: dievs vien zina kādas kaites un untumi snauž viņa izglītotā un bagātā drauga ķermenī, un kas gan atbildēs, ja tās pamodinās neap­domīgi izteikts vārds.

Tālāk redzama vēl kāda jauna māja bez izkārtnes. Kīrs zina pastāstīt, ka šajā namā paredzēts ierīkot ambulanci un patlaban tā vēl pustukša.

Tad draugi nogriežas pa kreisi un lēni soļo uz mācī­tājmuižas pusi. Pie Dzirnezera viņi atkal uz brīdi ap­stājas, un Totss atrod, ka ezers viņa prombūtnē ir ļoti aizaudzis. Dzirnavas strādā «uz diviem gaņģiem», ap­galvo Kīrs, ieklausījies rūkoņā: tuvās vasaras karstās dienas nav vēl paspējušas uzsūkt pavasara plūdu lielos ūdeņus, un dzirnavas var malt ar pilnu jaudu.

No šejienes, ejot tieši pa taciņu, draugi drīz vien nokļūtu mācītājmuižā, bet Totss ierauga viņpus ezera atkal ko jaunu.

Nelielā mājiņa ezera krastā ir viņa prombūtnē pār­būvēta un tagad izskatās liela un stalta. Tuvāk apska­tot, liekas, it kā mazākajai mājai būtu izbūvēta šķērsām cauri otra, lielāka; vidū būve tagad sasniedz divus stā­vus, un grūti pateikt, kurā virzienā tā ir garāka, kurā platāka. Mājiņas priekšā ezera krastā toreiz auga vītols, tas atrodas turpat arī vēl tagad, taču blakus lepnajai celtnei izskatās sīks un sarucis. Pie mājiņas loga vēl kuploja vīksna, bet tās tur vairs nav; domājams, ka šis jaunais, skaistais koks aizgājis bojā, mājiņu pār­būvējot.

— Tagad tur ir aptieka, — Kīrs pamāj uz pārbūvētās ēkas pusi.

— Jā, es redzu, — Totss atbild, — virs durvīm karā­jas ērglis.

Saule tveicē aizvien stiprāk; Totss jau sadrūmis no­žēlo, ka no rīta uzvilcis garos svārkus. Cik viegli un ērti viņš tagad justos plānajā medibu žaketē! Šogad ir neparasti karsts pavasaris: ja vēl uzlītu remdens lie­tutiņš, tad labība augtu griezdamās.

Aiz dambja gar ūdens augiem šaudās mazas zivtiņas un meklē sev barību starp zaļām gļotām klātajiem ak­meņiem; laiku pa laikam sīko zivteļu barā pavīd arī kādas lielākas zivs mugura, it kā muguras īpašniece vēlētos pārbaudīt, vai mazākās māsiņas ir rātnas un pienācīgi ievēro kārtību. Totss domīgi raugās ezerā un jūt kaut ko līdzīgu greizsirdībai: cik labi zivīm peldēt vēsajā ūden? — bez apkakles, zābakiem un melnajiem svārkiem. Viņš labprāt tagad sēdētu mājās, kaut kur ēnā smēķētu papirosus un prātotu par pasaules būša­nām.

Uz dzirnavu sliekšņa parādās divi malēji, smēķē, atbalstās pret durvju stenderi un runā par laiku. Lielā trokšņa dēļ abiem gandrīz jākliedz, lai viens otru sa­dzirdētu, bet dīvainā kārtā to balsis uz tilta atskan daudz skaidrāk, nekā viņi spēj iedomāties.

Kad viss, kas runājams par laiku, jau izrunāts, otrs malējs paskatās uz tilta pusi un saka:

— Diezin kas tie par švītiem tur uz tilta?

— Nezinu, — atbild uzrunātais. — To vienu, rādās, esmu kaut kur redzējis, bet tas ar platmali un garajiem svārkiem ir pilnīgi svešs.

Totss un Kīrs greizi saskatās, tad ātri novēršas un izliekas, it kā sarunu nebūtu dzirdējuši.

— Re, tam vienam pat spalva pie cepures kā grā­fam, —- turpina jaunākais, kurš, domājams, negrib ātrāk beigt šo sarunu, iekams viss saturs nebūs izsmelts līdz galam.

Draugus abu vīru saruna neinteresē; Totss kļūst ne­pacietīgs un dod Kīram zīmi, ka laiks atstāt tiltu.

Brīdī, kad draugi grasās nogriezties uz mācītājmui­žas pusi, atveras aptiekas durvis un pa tām iznāk salī­cis plikgalvis un, sakrustojis rokas uz muguras, sāk soļot pa lielceļu uz priekšu un atpakaļ.

— Tas ir aptiekāra palīgs, — Kīrs saka, norādīdams uz vīreli.

— Lai! — Totss atbild pār plecu. — Tomēr pagaidi,— viņš apstājas, — vajadzētu ieiet un kaut ko nopirkt, kas …

— Ko tad tu gribi pirkt? — Kīrs jautā.

— Kaut ko pret nelabu dūšu. Tā mani moka kā lie­tuvēns jau kopš paša rīta, visu laiku jāžagojas. Derētu kaut ko iedzert, kas atšķaidītu petroleju, citādi tā peld pa virsu un kāpj rīklē uz augšu.

— Kādu petroleju? — Kīrs brīnās.

— Kādu petroleju! — Totss atteic. — Vai pasaulē trūkst petrolejas?

Viņš aši apcērtas apkārt un soļo uz aptieku. Kīrs viņam seko un mēģina uzminēt, ko nozīmē Totsa ne­skaidrie vārdi. Malēji izbrīnījušies tos pavada ar ska­tieniem, pie kam vecākais tik sparīgi sūc tukšo pīpi, ka sprakšķēšana dzirdama pat uz lielceļa.

— Diez uz kurieni šie tā aizvelkas? — Kīrs izdzird vēl jautājumu.

Totss pieiet pie aptiekāra, paceļ cepuri sveicienam, kaut ko klusu saka un norāda uz aptiekas durvīm. Plikgalvis, kurš, izrādās, ir vēl arī liela sarkana de­guna īpašnieks, atņemot sveicienu, paklana galvu un arī kaut ko nomurmina; pēc tam visi trīs ieiet aptiekā. Kīrs iet pēdējais un prāto, ko viņam vajadzētu nopirkt,

jo šī svarīgā iestāde nepastāv tikai tādēļ, lai tajā ieietu, sasveicinātos un atkal iznāktu ārā.

— Nu, kas tad jums īsti kait? — jautā aptiekārs, aiziedams aiz letes.

Kīrs ir gandrīz pārliecināts, ka Totss sāks stāstīt par išhiasu, bet viņš pārsteigts konstatē, ka Totss sūdzas par nelabu dūšu.

Aptiekārs, atbalstījies pret leti, saņem lielo, pliko pauri starp rokām, ielūkojas slimniekam cieši acīs, it kā pasmaida un tad saka:

— Pret nelabu dūšu mums ir tikai viens līdzeklis, citām zālēm nav vērts izšķiest naudu.

To sacīdams, viņš atkal izslienas, paņem no letes bur­ciņu un pieiet ar to pie plaukta. Totss apskata svarus, spožās misiņa svara bumbas, arī skrošu kārbiņu tiem blakus un gaida noslēpumaino svēršanas procesu, kas saistījis viņa uzmanību jau kopš bērnības un saista arī vēl tagad. Taču pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ap­tiekārs noņem no plaukta pudeli ar stikla aizbāzni, pielej burciņu līdz pusei ar dzeltenbrūnu šķidrumu, pie­iet pie Totsa un saka:

— Iedzeriet šo, gan tad redzēsim, vai nelabums pāries vai ne.

— Visu? — Totss mazliet iztrūcies iesaucas un lūko­jas uz plaukta pusi, kur omulīgā pudele ar stikla aiz­bāzni šķiet pati slien uz letes pusi resno, apdrukāto vēderu. «Bals. Vulnerar. Kunz.» Slimnieks izlasa uz­rakstu, tad satver burku un lēni izdzer tukšu. Aptie­kārs nenovērsdamies raugās klientā, it kā vēlēdamies sagaidīt zāļu iedarbību, kurai tūdaļ jāparādās. Viņa sarkanais deguns, kas sākumā likās tikai sarkans, pēk­šņi sāk laistīties visās varavīksnes krāsās. Kīrs ievēro, ka sīkās sviedru lāsītes uz neparastā deguna saules gaismā, kas ieplūst pa logu, iezaigojas kā pērles. Totss saviebj seju, noslauka ar mutautiņu lūpas un izbrīnī­jies, smaidīdams uzlūko aptiekāru.

— Nu? — jautā aptiekārs. — Vai ir labāk?

— Jā, — noteic slimnieks. — Daudz labāk. Bet at­ļaujiet jautāt, aptiekāra kungs, vai šīs zāles nesauc par līkonu?

— Līkonu, — aptieķnieks atkārto, — tā nav jūsu darīšana. Galvenais, ka palīdz. Ja mums būtu jāpa­skaidro visiem, kādas zāles dodam, tad mēs paši sa­slimtu un, kas pats trakākais, zāles nelīdzētu, tādēļ iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties: visstiprākās zāles nes sev līdzi paši slimnieki; šīs zāles jūs veltīgi mek­lēsiet mūsu plauktos, tās saucas — ticība zāļu iedar­bībai. Jā, tādas tās lietas. Dzeriet, ko jums dod, un nejautājiet, netinciniet. Ticiet, ceriet un mīliet, tad pār­spēsiet visus un visu. Jūs esat jauns, jūsu labākās mūža dienas vēl priekšā, jums pieder visa pasaule, ja tikai pareizi iesāksiet dzīvot. Vai nav tiesa? Mm? A? Bet tagad, — aptiekārs piebilst, — arī mana sirds runājot kļuvusi slābana, un nebūtu nekāds grēks, ja arī es maz­liet nostiprinātu savu ticību, jo iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties — jau svētajos rakstos teikts: katram ārstam vispirms jāārstē pašam sevi.