Oskars Lutss - Pavasaris

OSKARS lutss

PAVASARIS

PIRMĀ DAĻA

Kad Arnis ar tēvu ieradās skolā, stundas jau bija sākušās. Sko­lotājs iesauca abus savā istabā, patērzēja brītiņu, piekodināja Arnim būt čaklam un kārtīgam un nosēdināja solā blakus kā­dam zēnam ar gariem matiem. Tad skolotājs uzdeva viņam kaut ko norakstīt no grāmatas, un Arnim vairs neatlika laika domāt par ko citu. Viņš paņēma tāfelīti un sāka rakstīt. Arnis paguva uzrakstīt tikai pāris vārdu, te pēkšņi garmatainais zēns pieliecās viņam pie auss un čukstēja:

— Ko skolotājs teica, kad bijāt viņa istabā?

Arnis zināja, ka stundā nedrīkst sarunāties, tāpēc viņš vispirms bailīgi pašķielēja uz skolotāju un tikai pēc tam atbildēja:

— Ak, neko . ..

Svešo zēnu šāda atbilde neapmierināja. Tas nolika grifeli, izšņauca degunu un turpināja iztaujāt:

— Vai skolotājs neteica, ka skolā nedrīkst lasīt indi­āņu stāstus?

— Nē, neteica.

— A, bet mani gan brīdināja. Man bija līdzi vesela kaudze grāmatu. Tagad tās ieslēgtas skapī. Vai tu esi lasījis par Amerikas džungļiem? Tas tik bija vīrs: viens pats cīnījās pret divpadsmit sarkanādainajiem. Jā …

— Kas tas bija?

—. Kentukijas Lauva!

Arnis nolika grifeli un pirmo reizi vērīgi uzlūkoja kaimiņu. Viņam bija bakurētaina seja un mazliet uz labo pusi iešķībs deguns. Gaišie mati savēlušies ērkulī.

«Tam puikam, liekas, ir ko noņemties, kamēr tādu ērkuli izsukā,» Arnis nodomāja.

— Tots, ko tu tur grozies?

Tā sacīja skolotājs. Arnis satrūkās, pakampa grifeli un sāka steidzīgi rakstīt. Totss, kas patlaban ar savu aizmugures kaimiņu risināja kādu sarežģītu problēmu par indiāņiem, zibenīgi uzšāvās stāvus.

— Es neko… Pētersons jautāja, kā krievu valodā raksta «ja».

— Vai tu paskaidroji?

— Skaidrs, ka paskaidroju. Tas ķēms bija uzrakstījis galīgi aplam.

— Sitā gan. Varbūt klasē atradīsies vēl kāds cits skolnieks, kas neprot pareizi uzrakstīt. Tāpēc, Tots, ej un uzraksti šo «ja» uz lielās tāfeles, lai redz visi.

Pār Totsa seju pārslīdēja savāda ēna. Sī pavēle, šķiet, viņam nepatika.

— Nāc nu, nāc! — skolotājs atkārtoja.

Nelaimīgais cilvēkbērns nojauta, ka viņu vairs nespēj

glābt neviens. Ar lūdzēja skatienu Totss pievērsās Ar­nim, kas paslepus bija sekojis šim notikumam, un stei­dzīgi čukstēja:

— Parādi, kā ir, parādi, kā ir!

Arnis uzzīmēja uz savas tāfelītes milzīgu «ja». Totss, uzpūtīgs kā tītars, tūlīt piegāja pie klases tāfeles un uz­rakstīja, kas pavēlēts. Tad uzmeta klasei izaicinošu skatienu, it kā gribētu jautāt: «Ko jūs gan iedomājaties: es laikam neprotu uzrakstīt?» Un visu skatieni atbil­dēja: «Jā, jā, tu proti gan, Tots.»

Un tomēr atradās kāds cilvēks, kas domāja mazliet savādāk nekā pārējie, — tas bija skolotājs. Kā paša nelabā uzkūdīts, viņš piegāja tieši pie Arņa tāfeles, ieraudzīja tur tādu pašu zvēru kā uz lielās tāfeles, un viņā pamodās nelabas aizdomas. Skolotājs pievērsās Totsam.

— Saki, Tots, vai tev ir krājumā vēl kādi meli? Ja ir, tad klāj tik vaļā! Visu pie reizes!

— Kādi meli? — Tots brīnījās.

Viņa seja izskatījās tik nevainīga, ka ikvienam, to ieraugot, sariestos asaras acīs, ikvienam, kam vien krūtīs pukst cilvēka sirds, nevis akmens.

Tā kā skolotājam nebija sirds, tad viņa acis neaiz- migloja asaras un viņš nepārtrauca spīdzināšanu.

— Pēterson, vai tu jautāji Totsam, kā raksta «ja»?

Totss zīmīgi pamirkšķināja Pētersonam, lai tas at­bildētu apstiprinoši, taču bez panākumiem.

— Nē.

— Tā jau domāju. Ko viņš tev stāstīja?

— Totss sacīja, viņš nesaprotot, kā gan indiāņi varot tik ātri skalpēt cilvēkus. Reiz, kad viņš mēģinājis kādu beigtu kaķi . . .

Pētersons apklust, viņu pārtrauc skaļi smiekli. Sme­jas visa klase.

Totss rāda nodevējam dūri un domās piedraud ar briesmīgu atriebību. Par melošanu viņam jāstāv kaktā līdz nākamās stundas sākumam.

Arni visvairāk pārsteidz tas, ka Totss, kas tik daudz lasījis un tik saistoši prot stāstīt par Kentukijas Lauvu, neprot uzrakstīt visparastāko krievu «ja». Un domās piebilda: «Nē, melot nav labi. Tas Totss ir viens liels resgalis.»

Brīvstundā klasē izcēlās tāda stumdīšanās un grūstīšanās kā skudru pūznī. Visiem bija liela steiga, visi kaut kur skrēja, sauca, it kā baidītos ko nokavēt. Arnis bailīgi pieplaka pie sie­nas. Viņš jutās vēl pasvešs šajā raibajā, ņirbošajā jūklī, un viņam sāka reibt galva. Viņš šeit ieraudzīja tikai vienu paziņu — tā bija Rajas Tēle. Gaišmatainās sārt­vaidzes un zēna vecāki dzīvoja tikpat kā kaimiņos, tāpēc Arnis viņu pazina. Arnis labprāt pieietu meitenei klāt un parunātos kādu vārdiņu, taču viņš drīz vien atmeta šo nodomu. Meitenes turējās savrup, drūzmējās bariņā kā aitas, un Arnim likās, ka nebūtu pieklājīgi tās trau­cēt. Viņš pieplaka pie sienas un vēroja.

Tur bija kāds drukns zēns ar apaļu seju, kas visu laiku mīņājās kājām un kaut ko ēda. Vienā rokā viņš turēja maizes riku, otrā — treknu gaļas gabalu. Kāds, garām ejot, uzkāpa viņam uz kājas. Ēdējs tam nepie­grieza gandrīz nekādu vērību, tikai klusu nomurmināja:

— Aklā vista! — un turpināja ēšanu.

Kāds cits sarkanmatajns zēns jocīgiem šņorzābakiem kājās, likās, piesaistīja klātesošo uzmanību ar savu jaunmodīgo rakstāmspalvu. Viņš soļoja lepni pa priekšu, aiz viņa vesels bars puiku, kas neatlaidīgi man­goja:

— Nu paradi taču, Kīr, paradi!

Bet Kīrs bija lepns, un tikai retais iemantoja godu redzēt šo spalvaskātu.

Pie krāsns bija sastājies bariņš zēnu. Viņu vidū kāds puišelis ar zebiekstes seju un dzīvām acīm, papildinā­dams sacīto ar ļoti noslēpumainiem žestiem, runāja tā:

— Iemērc zoss spalvu pienā, uzraksti uz tīra papīra

savu vārdu un pārlaid ar karstu pletīzeri. Gan tad tu redzēsi.

Kāds no klausītājiem ierunājās:

— Ū, Kērik, tu mani pārbiedēsi!

Meiteņu pusē bija daudz klusāk. Viņas, sabāzušas galvas kopā, sačukstējās un draiski smējās.

Bet Arnim vairs neatlika laika mierīgai vērošanai. Pēkšņi kāds aizdrāzās viņam garām, pēc tam otrs, un sākās mežonīgas medības: pa priekšu, pārbiedēts līdz nāvei, skrēja Pētersons, aiz viņa ar pārvērstu un asins­kāru seju pats Totss. Sažņaudzis abas rokas dūrēs, tas draudēja bēgošajam Pētersonam un laiku pa laikam šņāca:

— Gan es tev parādīšu, gan tu man dabūsi! Sis līdī­šot sūdzēties, ko!

Pētersons, redzēdams, ka viņu var glābt vienīgi žig­lās kājas, piedeva pilnu tvaiku. Tālāk sekoja briesmīgs skrējiens pāri soliem, pāri solos sēdošo galvām, pāri skolotāja katedrai uz guļamistabu, pāri gultām un spil­veniem atkal atpakaļ uz klasi un tā joprojām. Bet kur gan tu spruksi, ak mirstīgais, ja tevi vajā tavs niknā­kais ienaidnieks, pilns atriebības kāres no pirkstgaliem līdz papēžiem. Beidzot Pētersons to saprata un aizelsies apstājās. Šķiet, ka viņš bija uz ātru roku izdomājis kādu citu glābšanās plānu.

— Tots, es pirkšu tavu nazi. Pag, liecies reiz mierā! Vai dzirdi, es pirkšu tavu nazi ar visu viļķi.

Pagāja īss brīdis, un Totsa naids plaktin saplaka. Vēl pāris acumirkļu — un abi niknie ienaidnieki sīvi kaulējās par nazi ar viļķi.