Oskars Lutss - Pavasaris

Tenisons neatbildēja tūlīt. Tenisons bija tāds vīrs, kas visus grūtos un sarežģītos jautājumus iepriekš labi apdomāja un tikai tad izteica savu spriedumu. Pēc brī­tiņa viņš pārjautāja:

— Ak Totss, vai?

— Nūja, ka Totss.

— Totss muld. Tu viņā neklausies.

— Ja nu viņš tomēr noceļ?

— Ko noceļ?

— Nu, Tēli.

— To viņš nedarīs.

— Vai tiešām?

— Jā.

— Nu ja, es jau pats arī domāju, ka viņš to nedarīs, tomēr gribēju pajautāt ari tev. Tu esi lāga zēns. Saki — ko tas nozīmē «nocelt»?

— Ak «nocelt»? … Vai tad tu nezini! Nu, «nocelt» ir — apņemt par sievu!

Arnis sajuta naža dūrienu krūtīs. Viņš bija nojautis šā vārda briesmīgo nozīmi, bet tagad, kad viņš to uz­zināja, tas izrādījās briesmīgāks par iedomām.

Arnis jautāja:

— Kā tu domā, Tenison, — vai Tēle ietu pie Totsa?

— Neietu.

— Kādēļ tev liekas, ka neietu?

— Kā t' šī ies, ka viņu māja slīkst nost parādos. Mans tēvs vēl vakar teica, sak, tie Aizpura Totsi lustēsies tik ilgi, kamēr saimniecība nonāks zem āmura.

— Ko nozīmē — zem āmura?

— Redzi, tas nozīmē to, ka vīrus iespundēs cie­tumā … kamēr samaksās parādus.

— Bet, ja nesamaksās, tad arī paliks cietumā?

— Skaidrs, ka paliks. Kas t' šos laidīs ārā.

— Kā tas ir, ja tēvs nespēj samaksāt parādus, vai tad dēlu arī liek cietumā?

— To es nudien nezinu . . .

— Gan jau arī dēls nepaliks sveikā.

Arnis nodrebēja aiz prieka. Viņā atkal pamodās cerības. Ar savām gara acīm viņš jau redzēja, kā Totsu aizved uz cietumu un tur atstāj; un tālāk — kā viņš, Arnis, pēc tam apprec Tēli.

Kad Tenisons un Arnis šķīrās, viņu draudzība bija kļuvusi stipra kā klints. Ielīksmots Arnis piedāvāja Tenisonam savu veco krīta kārbiņu, bet Tenisons zemā pieauguša vīra balsī atteica:

— Lai nu paliek! Man jau ir.

Steidzoties uz mājām, Arnim likās, ka viņam ir divi pāri kāju — tik ātri pagāja ceļš. Ticis garām kapsētai, viņš pamanīja ceļa līkumā mazu meiteni, kas žigli vien tecēja uz priekšu. Arnis saņēma pēdējos spēkus un mē­ģināja viņu panākt. Izdzirdusi soļus, Tēle atskatījās un apstājās. Arnis sauca jau no tālienes:

— Aizpura Totss esot līdz ausīm parādos. Drīz viņu saimniecība nonākšot zem āmura un pašus ietupināšot cietumā.

Kad Arnis vakarā nolikās gulēt, viņa pēdējā doma bija — stīpa. Pat sapnī tam rādījās stīpa. No rīta pamostoties — atkal stīpa. Arņa plāns bija šāds. Nebija šaubu, ka Totsu un visu viņa varzu iesēdinās cietumā. Bet, iekams tas notiks, var pa­iet ilgāks laiks. Un šai laikā, kamēr tie vēl staigāja brīvē, bija jācenšas ar viņiem sadzīvot. Kaut kur jāsa­dabū jaunajam Totsam apsolītā stīpa. Un tavu brīnumu! Puisēns pieceļas agri jo agri no rīta, bradā pa dubļaino pagalmu un meklē veco kubula stīpu, ko pirms pāris dienām bija redzējis nomestu klētspriekšā. Viņš staigā basām kājām, uzkāpj uz asas stikla lauskas, kas turpat klētspriekšā ilgot ilgojas pēc kaila papēdīša, kas tam uzmītu virsū. Bet zēns par to nebēdā: stīpa jāatrod! Tīri jocīgi noskatīties, kā viņš tajā rītā aizsteidzas uz skolu. Viņš parasti sagaida Tēli tur, kur lauku ceļš krustojas ar lielceļu, bet šorīt ātri aizcilpo šai vietai garām.

Viņš neuzdrošinās parādīt stīpu Tēlei.

Arnis ierodas skolā pats pirmais un ar bailēs drebošu sirdi gaida Totsa atnākšanu. Tikai tad, kad ierodas Totss, viņš atviegloti uzelpo.

Totss atnāca, kā jau vienmēr: mētelis plaši vaļā, ce­pure uz pakauša, pilnas kabatas visādu drazu un indi­āņu kara rīku. Arnis ar savu stīpu steidzās viņam pretī. Lielas bija viņa izbailes, kad Totss ar lietpratēja ska­tienu nopētīja stīpu un sacīja:

— Tu ķēms, tā tak ir kubula stīpa.

— Nezinu. Domāju, ka tieši tādas tev vajag, — Arnis nedroši iebilda.

— Nemuļķojies! Man pašam šitādu stīpu, cik uziet. Es domāju, ka tu atnesīsi … metāla stīpu, nu, tādu, kādu indiāņi valkā pie šaujamiem lokiem.

Arnis stāvēja sadrūmis kā tiesā. Vārds «metāla», ko viņš nesaprata, sarežģīja visu vēl vairāk. Lai slēptu savu samulsumu, viņš ievaicājās:

— Ko tas nozīmē: metāla?

-— Ak «metāla»? Ķēms tāds, šis pat nezin, ko nozīmē metāls! Vai tu neesi lasījis grāmatu «Sarkanādaino nagos»?

— Nē.

Metals — tas ir melnais koks. Tadu koku nevar griezt ar nazi. Kad indiāņi taisa lokus, viņi ieliek me­tālu formā un visapkārt apsvilina ar pakulām. Sa­prati — apsvilina, ka nazis vairs negriež.

Tā kā Arnis jau bija iesācis melot, tad viņš mēģināja paglābties ar meliem un teica:

— Ko tu saki? Paklau, tieši tāds koks mētājas mūsu kambarī uz skapjaugšas. Vecāmāte domāja, ka tas esot akmens, bet tagad es zinu: tas ir metāls.

Kentukijas Lauvam acis izpletās platas kā ūpim.

— Ko tu saki? — viņš satvēra Arni aiz mēte|a pogas un raustīja tik stipri, it kā tas būtu pats īstākais metāls.

— Dzi, ja tu atnesīsi to metālu, kas tev mājās uz skapjaugšas, tad es tev iedošu — re, šito!

Arņa acu priekšā parādījās briesmīga indiāņu bilde, kurā sarkanādainais patlaban nogalina kādu balto. Ar­nis pat par velti neņemtu tik atbaidošu zīmējumu, taču viņam pret savu biedru vajadzēja izturēties pieklājīgi. Viņš teica:

— Un tu gribi to atdot man? Labi, es noteikti atne­sīšu. Bet, ja atnesīšu, vai tad tu Tēli …

Kentukijas Lauvas acīs pavīdēja velnišķīgs spīdums, kas raksturīgs vienīgi indiāņiem. Pēkšņi viņš attapās, ka Arnis ir nokļuvis viņa nagos. Totss, ja vien gribēja, varēja to samīt pīšļos. Ar sātanisku smīnu, cenzdamies atdarināt indiāņus, viņš sacīja:

— Tjā… protams, ja neatnesīsi, tad varēsi nolaizī- ties, kad Tēle aizies pie cita.

— Bet ja es atnesīšu?

— Nu tad . . . tad redzēsim, kā viss nokārtosies.

— Nē, pasaki — kā būs, ja es atnesīšu?

— Tad brauc ār savu Tēli uz elli, tu baltais suns.

Atskanēja zvans, aicināja uz lūgšanu. Tēle pārmetoši

uzlūkoja Arni, it kā gribēdama jautāt: «Kāpēc tu mani šorīt negaidīji?» Bet Arnim patlaban neatlika laika tā­diem sīkumiem. Viņa domas nodarbināja vienīgi šis briesmīgais metāls. Viņš nok]uva pat tik tālu, ka Tēle viņam tagad šķita mazāk vērtīga nekā gabaliņš melnā koka, kaut gan tas bija līdzeklis Tēles iegūšanai.

Sākās ticības mācība. Arnis saņēmās, lai nekļūdītos, jo viņš baidījās no ķestera tāpat kā citi. Viss beigtos labi, ja vien ķesterim neienāktu prātā pāris minūtes pirms stundas beigām uzdot viņam kādu jautājumu. Un tas skanēja:

— Tā, tagad pasaki, Tali, — viņš vaicāja, — kā sauca to vīru, kas dzīvoja pasaulē visilgāk, un cik viņam bija gadu?

— Metāls, — vēstīja nekļūdīgā atbilde.

— Ko?

— Met. .. Metuzals.

— Tad tā arī vajag sacīt — Metuzāls! Bet ko tu tur samuldēji?

— Mm … man … — Arnis pietvīka līdz ausīm. Kaut gan viņš zināja, ka, atskaitot viņu pašu un Totsu, citiem par šo vārdu nebija ne jausmas, viņš tomēr jutās pār­lieku neērti.

— «Mm … man,» — pārskaities mēdījās ķesteris. — Ko tu blēj kā aita; izmācies, kā nākas, un nestosties! Tu jau esi slinks kā maiss. Tu un Totss, jūs esat pār vienu kārti metami, sasien tik abus kopā un svied straumē, lai peld.