Oskars Lutss - Pavasaris

Cik daudz reižu man jautāts kopš «Pavasara» pirmizdevuma: vai tiešām kādreiz dzīvojuši un darbojušies tādi cilvēki kā Jāzeps Totss, Arnis Tali, Rajas Tēle, Georgs Adaniēls Kīrs, Tenisons un citi? Vai tie šodien vēl dzīvi? Kur viņi atrodas? Un tālāk jautā­tājs nozīmīgi pamirkšķina ar aci: sak, gan jau jūs pats bijāt tas Totss. Gan jau jūs pats bijāt Arnis Tali. Gan jau jūs pats bijāt tas un tas. Par mani nedomāja tikai vienu: ka es varēju būt vai nu toreizējais Palamuzes prāvests Sīlmanis, ķesteris Lenders vai zvaniķis Lible.

Patiesība tomēr ir tāda, ka ikviens attēlotais tips šajā vai citā manā darbā ir kaut kur «aizgūts»; katram tipam noteikti bija savs prototips. Kā ikviens rakstnieks atrod savus tēlus, tas ir jautājums par viņa radīšanas procesa īpatnībām. Rakstnieks taču nav foto­grāfs, kas sniedz precīzu attēlu, kādu to uztvēris viņa aparāts.

Jāiegaumē, ka ne jau visiem notikumiem, kurus attēlo literatūrā, jābūt notikušiem tieši tā, kā bijis, galvenais — attēlojumam jābūt patiesam, kā dzīvē iespējams.

Kas par to, ja Totsam piedēvēta viena otra palaidnība, par kuru viņam nav ne jausmas.

Vai tagad dzīvo personas, kas mani iedvesmoja sacerēt «Pava­sari»? Viens šeit, otrs citur, trešais, ceturtais vairs neskaitās starp dzīvajiem. Atcerēsimies lielos karus, kas mūs šķir no Paunveres skolas dienām!

1905. gadā aptieku darbinieku streika laikā Tartu man bija daudz brīvu brīžu,, jo mani padzina 110 Kivisillas aptiekas. Pārcēlos uz laukiem pie saviem vecākiem, kas dzīvoja savā nelielajā saimnie­cībā pie Rakas stacijas. Un tieši tur mani sāka vajāt bijušās Paunveres draudzes skolas audzēkņi: raksti par mums, pastāsti, tu taču redzēji visu un pazini mūs!

Un tie ātrāk nelikās mierā, kamēr mani sakurināja karstu. Tēva mājās bija viens patumšs kambarītis, un es sāku attēlot savas skolas dienas, lai vismaz kaut ko darītu. Taču toreiz es ne­pavisam nedomāju, ka sacerējumu iespiedīs, ka tas kļūs par grāmatu. Sāda doma man radās tikai pēc daudziem gadiem, kad es jau biju apceļojis malu malas un pieredzējis daudz priecīgu un drūmu dienu.

Kad atsāku aptiekāra darbu Narvā un vēlāk Tartu, es galīgi aizmirsu savus «Pavasara» varoņus. Tikai 1908. gadā, strādājot Tallinā, sāku no jauna pāršķirstīt saburzītās un nodzeltējušās lapas. Toreiz klusībā atsāku atkal literāta gaitas. Taču arī vēl tad man

nebija nekāda noteikta mērķa vai nolūka. Lāgā pat neatceros, vai tiku kādam nolasījis vienu otru lappusi. Atminos, man bija grūti atzīties citiem, ka nodarbojos ar literatūru.

Pienāca laiks, kad man uzbāza galvā «cara cepuri» un man vajadzēja kalpot Krievijas caram. Paņēmu līdzi zaldātos arī savu «Pavasari» un tur pamazām turpināju darbu.

Kādreiz pat nokļuvu aizdomās, vai es nekaļot slepenus plānus pret valdību …

Taču par to esmu jau stāstījis savās atmiņās, kāpēc lieku reizi atkārtoties…

1912. gadā atgriezos savā mīļajā Tartu, pārlasīju ilgi līdzi va­dāto rokrakstu un tikai tad iedomājos, ka darbu varētu iespiest.

Bet kas izdos manu grāmatu?

Aprunājos vairākos grāmatveikalos — neviens negribēja ņemt pretī manas skolas dienu glezniņas. «Nē, tās nepirks,» skanēja atbilde.

Beidzot sadūšojos, aizņēmos naudu un izdevu «Pavasari» pats par saviem līdzekļiem. Līgums ar toreizējo laikraksta «Postimees» redakciju bija ļoti neizdevīgs, taču man nebija izvēles. Lai iet! …

Bet, palūk, pēc diviem trim mēnešiem biju atkal uz kājām. Grāmatu novērtēja atzinīgi kā kritika, tā lasītāji, drīz vien es vairs neskaitījos tikai izdevējs, bet arī rakstnieks.

Ja brīžiem atskatos atpakaļ un salīdzinu bijušos laikus ar ta­gadējiem, tad redzu, kāda milzīga starpība ir starp toreizējo un tagadējo dzīvi. Kaut vai Paunveres draudzes skola… Tur taču varēja iekļūt vienīgi turīgāko vecāku bērni, kamēr trūcīgajiem kalpu bērniem nācās samierināties ar pagasta skolu. Mācību maksa nebija dārga — pieci seši rubļi gadā, bet kas ganīs lopus kalpu bērnu vietā? Rudenī, kad sākās mācības draudzes skolā, kalpu bērni palika pie lopiem, bet pavasarī, kad kalpu bērni aizgāja ganos, skolā vēl turpinājās mācības. Draudzes skolā nokļuva tikai nedaudzi nabadzīgo bērni, tie paši no amatnieku ģimenēm.

Bet tagad?

Kā ir tagad, to redz katrs, kas nav akls vai kurls. Skola bez maksas, lieliski mācību līdzekļi, stipendijas — lai mācās un iz­glītojas, kam tik.

Tad vēl kaut kas.

Lai nu bija kā būdams, tomēr arī toreizējie skolēni sadzīvoja ļoti draudzīgi. Var jau būt, ka mūs tuvināja kopējais ienaidnieks — Paunveres kungu skola, kas atradās turpat blakus mūsējai. Pat daži atkritēji — netrūka arī tādu — metās barā, kad draudzes skolai uzbruka kopīgais «ienaidnieks». Lieliskas bija mūsu «pār­runas» ar jaunajiem kundziņiem, it īpaši tādās reizēs, kad laida darbā rungas un akmeņus!

Tagad tā ir tikai vēstures lappuse, bet kas par to. Vēsture taču māca mums pareizāk saprast tagadni.

Tartu 1949. g. janvarī

O. Lutss

Oskars Lutss PAVASARIS

Redaktore L. Hilitnonoka. Māksi, redaktors V. Sel- kovs. Tehn. redaktore D. Pastare. Korektore I. Rolava.

Nodota salikšanai 1964. g. 5. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 21. novembrī. Papīra formāts 84X108/32. 10,5 fiz. iespiedi.; 17,22 uzsk, iespiedi.; 16.88 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 66 kap, Latvijas, Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju btllv. 24. Izdevn. Nr. 18384J1706. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 797, S(Ig)

O. Luts

KEVADE

Eesii Riiklik kirjastus Tallinu 1954

O. J1 y T c c

BECHA

JīaTBUi'icKOe rocy^apcTBeHHoe H3^aTejlbCTBO

fla JiaTbllUCKOM H3bIKe