Oskars Lutss - Pavasaris

— Man te ir dažas lietas, — saka Totss, pieceldamies un rakņādamies pa kabatām, — ja gribat, ņemiet. Te ir spalvaskāts, to es atdošu tev, Savādniek. Tu gan esi liels pļāpa, bet tomēr neskrej sūdzēties. Tu, Toming, vari ņemt šīs divas jaunmodīgās spalvas; ziemā manas vainas dēļ tev bija jāstāv kaktā, kad es paslēpos zem sola. Vai atceraties, zēni, kā Strupais Juris mani toreiz dzenāja? Ak tu nelabais, kā šis mani toreiz bikstīja ar niedres spieķi, kā īsts briesmonis! Pats biju muļķis, iz­bāzu kāju no sola apakšas laukā.

— Negantnieks, gribēji man toreiz nogriezt visu pa­zoli, — piebilst Tomings, aplūkodams spalvas.

— Nē, es jau tikai pajokoju, — atbild Totss un izvelk jaunu dāvanu.

— Tu, Murkšķi, vai kas tu esi, ņem šo stāstu grā­matu un nedusmojies vairs. Tev, Kesamā, es došu mag­nētu. Tikai neturi to pārāk ilgi pie dzelzs, citādi spēks izzudīs. Viper … Tu esi bagāts puisis, vasarā sapelnīji naudu, tu no manis varētu nopirkt šo grāmatu, bet…

— Ak, lai nu paliek, man nekā nevajag, — Vipers atgaiņājas.

— Nē, nu ņem tad arī tāpat par velti, — Totss pie­dāvā biižainu grāmatu. — Es nemaz negribu naudu, es tikai tāpat, sak …

— Ņem, ņem, — citi uzplijas, — tev no labas sirds dod, un tu neņem.

— Vai tikai tā nav baznīcas grāmata? — jautā Vi­pers un paņem to.

Dalīšana turpinās. Totsa dziļajās kabatās mantu ne­trūkst.

— Lesta . . . Kur ir Lesta? — sauc dāvinātājs. — Les­tam es došu šo zīda aukliņu. Ņem, to tu vari piekārt par pulksteņa ķēdi. Ko? Tev nemaz nav pulksteņa? Kas tad tu par vīru? Nopērc sev pulksteni un pieliec šo aukliņu par ķēdi. Ja vēlies, vari nopirkt manu pulksteni. Bet ko, piķis, lai es iedodu tev, Tali? Tu esi tāds nerunīgs puika .. . Ahā, rudenī apsolīju iedot vienu indiāņu bildi, bet neiedevu. Saņem, te tā ir.

Lesta un Arnis pieņem savas dāvanas gandrīz ar pateicību; ne jau tāpēc, ka viņi par tām sajustu sevišķu prieku, nē! Bet tas jau vien ir ļoti svarīgi, ka Totss vis­pār ko dāvina. Lesta saka:

— Paldies!

— Pievelc kāju! — kāds pamāca.

— Kam tu atstāsi savu zemeslodi? — zēni intere­sējas.

— Zemeslodi… zemeslodi … — domā Totss un aiz­miedz vienu aci. — Zemeslodi varētu uzdāvināt kādai meitenei. Ā, pareizi! Tu, Savādniek, lenc Rajas Tēli, ņem un aiznes viņai zemeslodi.

— Nu tu atkal sāc muldēt! — atbild Savādnieks un nosarkst. — Ar tevi nemaz nevar prātīgi sarunāties.

— Nē, nu, ķēms, ko tu, vai tad .. . Aiznes vien. Reiz ziemā es viņu rāvu dancot un … Varbūt piedos, kad aiznesīsi zemeslodi.

— Ko nu āksties: ko šī iesāks ar tādu zemeslodi. Kā uguns bumba. Cilvēki par viņu smiesies. Bet. .. (Sa­vādnieks brīdi domā un tad pasmaida.) Varētu jau arī aiznest. Teikšu, ka tu sūtīji, kāda man daļa. Lai dara, ko grib.

— Nuja, aiznes, aiznes! Gan tu redzēsi — baltgalve priecāsies, ka viņa ieguvusi tādu varenu mantu, kaut arī… Patiesībā tai jābūt zilai . . . Lai pārkrāso pati, ja vēlas. Lai nodarvo kaut vai melnu. Dāvinātam zirgam zobos neskatās.

— Bet tevi, Kīr, — dāvanu dalītājs pievēršas Kīram, — tevi es vispirms gribētu krietni iemizot, pirms aizeju. Vecais muldoņa! Par katru nieku tūlīt skrien sūdzēties.

— Tā, bet ko tu izdarīji mūsu kristībās? — atbild Kīrs un noslēpumaini pamāj ar galvu.

— Lai nu darīju ko darīdams, tomēr pērienu tu dabūsi!

Noskan zvans. Sākas stunda. Zēni trokšņodami sa­skrien klasē.

— Vēl dažas stundiņas un . .. — Totss nopūšas, stā­vēdams uz sliekšņa.

— Un tu būsi ragulopu ģenerālis, — kāds piebilst.

Pievakarē mācītājmuižas jaunkungi rentnieka un Libles pa­vadībā ierodas upmalā. Visiem pār plecu garas kārtis, bet rent­niekam divi gari ķekši. Jāizceļ rudenī nogremdētais plosts.

Darbs ir grūts. Uz plosta guļ lieli akmeņi, kurus ar kārtīm grūti novelt. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem ūdens saduļķojas, ka nevar vairs saredzēt dibenu. Tad jāķeksē uz labu laimi. No Dzirnezera atved laivu.

Gar krastu šurpu turpu skraidelē zēni. Tie kliedz un māj ar rokām, it kā šādā veidā varētu palīdzēt izcelt plostu. Lible piedraud, ka iedurs kādam ar ķeksi vēderā, ja neturēsies tālāk.

— Esmu šeit kā ūdenslīdējs, kam jāizceļ no jūras dzelmēm kuģis, — viņš saka rentniekam. — Lai puikas izvelk paši, ja jau tik briesmīgi ātri vajag.

— Fhelc, fhelc, Lible! — jaunkungi mudina.

— Jā, ko tad es te fhilkšu. Akmens nav žagaru bunte, ko viegli uzķeksēt. Palieniet zem ūdens un no- veliet akmeņus, gan tad plosts uzpeldēs.

— Bet, Lible, fai tad tas ir iespējams? — šie atkal jautā.

— Nu, kas tur liels? Tādi zaļoksnēji vīri un nevar panirt zem ūdens! Kad es biju tāds kā jūs, varēju ve­selu pusstundu nodzīvot zem ūdens.

— Vai thiešām? — daži brīnās un grasās jau iz­ģērbties.

— Nudien, tiesa, jā. Jaunam cilvēkam plaušas ir kā plēšas, ievelc dziļi elpu un dzīvojies kā ūdris pa upi. Vai jūs to nezināt?

— Vai thiešām? Vai tā varēt akmens nofelt?

— NUja, ka var.

— Labāk neejiet vis, — rentnieks atrunā, redzēdams, ka kundziņi tiešām grasās lēkt upē.

— Lai viņi lec, velni, — Lible čukst un pamirkšķina rentniekam ar aci. Šai brīdī draudzes skolā beidzas stundas un puikas klaigādami izskrien pagalmā. Ierau­dzījuši upmalā cilvēkus, tie apklust un ziņkārīgi rau­gās, kā kundziņi ar kārtīm un ķekšiem kaut ko mak­šķerē upē. Acumirklī viss top skaidrs, Tenisons un Tali izteiksmīgi saskatās.

— Iesim paskatīties, — kāds ierosina.

— Nē, nevajag, — cits brīdina. — Var atkal iznākt plūkšanās tāpat kā rudenī. Tad nu ej taisnojies.

Taču zēniem drīz vien pievienojas arī Totss un no­spriež, ka «paskatīties» tomēr var.

To pateicis, viņš iebāž pirkstu mutē un iet uz upes pusi, aicinādams lielākos zēnus sev līdzi. Jerveotss, Ke- samā un Tomings vilcinādamies seko. Un drīz vien jau vesels bars zēnu virzās pa nogāzi uz leju.

— Nenāciet, nenāciet, — sauc mācītājmuižas jaun- kungi un māj ar rokām, lai tie ietu atpakaļ.

Totss uz brīdi apstājas, taču tūlīt nolemj, ka upmala ir vairāk draudzes skolas nekā kungu īpašums, un, ne­ievērodams aizliegumu, soļo tālāk.

— Lai jau nāk, — Lible mierina kundziņus. — Tie ir braši zēni, palīdzēs izcelt plostu.

— Viņi nepalīdzēt izcelt plosts, viņi mācēt plosts nogremdēt, — atbild jaunkungi, ļoti sašutuši par neaici- nātajieņi ciemiņiem. Kāds paceļ no krasta izkurtējušu kalmes sakni un sviež nācējiem.

— Kas tā par ēsmu? — Totss pievēršas biedriem un aplūko kalmes sakni. — Vai tu tos ēd? — viņš uzsauc sviedējam.

— Tu būt vislēlākais suns visā skolā, — sauc no upmalas.

Totss uzmet biedriem jautājošu skatienu, parausta plecus un, norādīdams uz kundziņiem, saka:

— Nu, vai nav ķēmi?

Pēc tam viņš paceļ sakni un aizmet atpakaļ uz krastu.

— Tev nebūs te mētāt! — uzkliedz pats lielākais mācītājmuižas zēns. — Es tev atkal piekaut ar pātag, ja tu neaiziet. Fācēs prom!

— Nu, nezin vis, — atbild Totss, — kurš no kura ru­denī aizmuka: vai es no jums, vai jūs no manis. Ne­baidieties, es jau ieliku krāsns kruķi ugunī, ja uzmāksie­ties, apdedzināšu pamuguri.

— Es tavs uzdurt uz bokštāķ kā siļķ.

— Bet es apcept tavs deguns kā kartupels, — Totss atbild un smejas kā pats velns.