Oskars Lutss - Pavasaris

Kesamā pēkšņi kļuvis par pastnieku, un šķiet, ka viņš apzīmogotu markas; katram kritušajam ienaidniekam tas uzspiež uz sejas dubļainu velēnu, nemitīgi atkār­todams Totsa izteicienu: «Kas neturas ciet, tas jāaizsit.» Ienaidnieki ar dubļu noziestām sejām izskatās bries­mīgi, Arnis Tali stāv malā un skaļi smejas. Pēc Arņa domām, zēni ar vienu otru ienaidnieku apietas pārāk nežēlīgi, bet tur nekā nevar darīt: karš paliek karš.

Mācītājmuižas zēni bēg. Izceļas īsta panika. Ir tāds izteiciens: lai glābjas, kas var. Daudzus, kuri nepaspēj laikus aizmukt, atkal nogāž gar zemi, un Kesamā pie­steidzas ar velēnu. Ķegļu vālītes, sīki akmentiņi, dubļi un smiltis pavada ienaidniekus kā krusa. Pagasta zēni pilnā skaitā piedalās cīņā, izņemot dažus, kas šo reto notikumu vēro no kalna. To starpā arī Murkšķis, kurš saviebj savu seska seju un laiku pa laikam piebiksta Visakam:

— Re, ko Jerveotss dara. Re, ko Tenisons dara.

Kaujas nobeigums upes krastā draud izvērsties par

īstu traģēdiju. Draudzes skolas zēni, uzvaras apreibi­nāti, uzklūp ienaidniekam no muguras un barā dzen tos uz priekšu. To viņi dara pavisam neviļus, pat iepriekš neko nenorunājuši. Pakaļējie stumj priekšējos, priek­šējie savukārt bīda pretiniekus un grasās tos iedzīt upē. Mācītājmuižas zēnu vienīgais glābiņš — pašiem mes­ties peldus.

— Metiet mieru, metiet mieru, zēni! — kliedz rent­nieks.

— Urā! Karš pie Leipcigas! — sauc Lible, turēdams vēderu.

Kīrs mazliet tālāk ar pamatīgu sitamo apšķaida ienaidnieku ar ūdeni. Satraukumā viņš zaudē līdzsvaru un ieslīd ar vienu kāju upē. Kādam no deguna tek asi­nis. Kāds grib ielēkt laivā, bet kļūdās un ielec. upē. Lible steidzas kundziņam palīgā, bet glābdams tīši kavējas un nepavisam nesteidzas to izvilkt uz sauszemes; jauki noskatīties, kā zēns sprauslādams peras pa ūdeni. Totss, briesmīgi iekliegdamies, ielec upē un peld savējiem pa­līgā, it kā tiem vēl tas būtu vajadzīgs. Sīks kundziņš, vasaras raibumiem nosētu seju, grasās uzrāpties kokā, taču tiek norauts aiz kājas zemē, un Totss, kurš pat­laban ir izpeldējis krastā, ņem to savā «aizgādībā».

— Ja šai tracī neviens nedabūs galu, — kliedz rent­nieks Liblem, — tad pasaulē vairs nav taisnības.

Sai acumirklī vēl daži zēni cīkstēdamies iegāžas ūdenī, un pēkšņi upe piepildās it kā ar lielām zivīm.

Kliedzieni, lamāšanās, kāršu brīkšķēšana un palīgā saucieni.

Te rentniekam iešaujas prātā laimīga doma.

— Skolotājs nāk! — viņš sauc un rāda uz mācītāj­muižas pusi. — Skolotājs nāk!

Troksnis acumirklī apklust, karotāji atlaiž cits citu vaļā, un peldētāji, kā par brīnumu, tūlīt nokļūst krastā. Pēc dažiem acumirkļiem pagastskolas zēni jož augšup gar nokalni, kamēr mācītājmuižas kundziņi nogriežas gar pirti.

Lai slavēts dievs! Skolotāja nekur neredz. Tiklab vieni, kā otri tika cauri ar to pirti, ko paši sakurināja cits citam.

Zēni ieiet klasē. Sākas dzīvas pārrunas par notikušo. Nopietnu ievainojumu, par laimi, nevienam nav, tikai Tomings tausta sānus un sūdzas par dūrējiem. Jerve- otsa ieskrambājums nav tik bīstams, kā sākumā likās.

Kesamā ir pierē puns, bet tas drīz izzudīs — vajag tikai pielikt aukstu dzelzi. Totss, Kīrs un vēl daži citi ir slapji, bet cilvēks nav no cukura, neizkusīs. Mazā­kus ievainojumus, kā skrambas un satūkumus dabūjuši daudzi, bet par tiem neviens nesūdzas, neviens arī nepie­min iztrūkušās pogas. Tie ir tīrie sīkumi salīdzinājumā ar ienaidnieka zaudējumiem. Cik lielas patlaban viņu ciešanas, to zina tikai dievs un viņi paši. Ak tu velna Kesamā ar savu velēnu!

Bet ar Totsu stāvoklis mazliet sliktāks. Kaut gan viņš ir lepns un lielīgs, drēbes tomēr slapjas, un tāds viņš ilgi nevar palikt. Apspriežas, ko darīt.

Totss jau arī pats zina, kas jādara. Viņš izģērbjas un, svētīdams to acumirkli, kad viņš bija atdāvinājis visas savas mantas (citādi tās būtu samirkušas), ielien gultā. Viņa drēbes iznes saulē žāvēties.

— Kad atnāks ķesteris, — viņš pamāca, — tad sa­kiet, ka man ir šarlaks.

Kā jau slimnieks, viņš atļauj pienest pie gultas vi­sādus gardumus un jūtas ļoti omulīgi.

Bet upmalā rentnieks un Lible smiedamies turpina darbu.

Nākamajā dienā ap pusdienas laiku ķesteris liek zēniem uzrakt dobes. Jurģi jau sen pagājuši — steidzīgi jāiesēj dārzeņi. Visi čakli strādā: cits rok, cits grābj, cits kaisa sēklu irdenajā zemē.

Tikai Totss stāv malā un vēro savu biedru darbu. Vi­ņam šodien ir pēdējā diena skolā — kāpēc vēl nopū­lēties.

— Velns parāvis, — viņš spriež, — Strupais Juris šķendējās un bauroja visu ziemu, un tagad lai es nā­kot šim uzrakt dobes. Muļķu pasaulē maz, un tie paši vakar dabūja kāvienu; lai strādā, kam tīk, es tāpat pa­skatīšos. Ja viņš katram vīram solīja dot kliņģeri — lai dod. Ar šo kaulu viņš var pievilināt citus suņus, mani ne.

— Nu, Tots, ko tu vēl gaidi? — jautā ķesteris.

— Man kājā iemetās krampis, — atbild Totss, — ne­varu paiet.

— Krampis? Vienmēr tev krampis kājā. Krampis taču drīz pariet. Pabrauki!

— Esmu braucījis bez apstājas, bet paliek arvien sliktāk.

— Kas tā par izrunāšanos? Pakustini kāju!

— Nē, es to nevaru pakustināt: tūlīt sāks degt kā ugunī. Tas krampis jau man no bērnības; kad drusku apaukstējos, velk kā nelabais.

— Kur tu tik siltā laikā varēji apaukstēties?

— Upē. Nē, ne upē. Upmalā.

Ķesteris uzmet Totsam šaubīgu skatienu un aiziet tālāk. Liels resgalis ir šis Totss: cita nekā neprot kā palaidņoties. Labi gan, ka drīz aizies no skolas, — te viņš tikai rāda citiem sliktu priekšzīmi.

Totss slepeni padraud ķesterim ar dūri. «Es lai pa­kustinot kāju!» Ja Totsam tiešām būtu krampis kājā, vai tad viņš klausītos ķestera pamācībās. Gan jau tiktu galā ar krampi, bet Strupais Juris lai pats rok savas dobes un lai apsēj tās kaut vai ar nezālēm. Tā gan: lai apsēj ar nezālēm, bet viņu lai liek mierā. Kāja ir kāja, un dobe ir dobe. Ja būtu tāda … nezāļu sēkla vai… Iekaisītu dobēs… Tas tik būtu joks. Ek, velns, zel, ka nav līdzi… piemēram, linu vai āboliņu sēklas. Bet kādēļ vajadzīgas linu vai āboliņu sēklas, var taču… var taču… O-ho-ho! Hī, tad tikai ķesteris lā­dēsies! Tad tikai viņš lādēsies! Tad tikai viņš redzēs!

Pēkšņi Totss aizlien aiz krūma un smejas kā traks. Viņš rāda dārza racējiem tik jocīgas grimases, ka daži sāk skaļā balsī smieties.

— Diez ko šis tā smejas, — spriež Savādnieks, — vēl yakar bija bēdīgs, pat cepure gandrīz nosirmoja galvā. Šodien zviedz kā jucis. Laikam atkal kāds nedarbs pa­domā.

Tālāk prātot Savādniekam vairs neatliek laika: Totss izlien no paslēptuves un ar briesmīgi nopietnu seju tū­līt ķeras pie darba. Vispirms viņš palīdz uzrakt pāris dobes, tad pievienojas grābējiem. Totss strādā tik cītīgi, ka ķesteris to ievēro un uzslavē viņa centību. Beidzot ķesteris iejautājas, vai krampis jau pārgājis un kā viņš to izārstējis.

— Masēju, — Totss atbild.

— Nūja, es jau tūlīt teicu, — ķesteris piebilst, — pie krampjiem galvenais ir masāža un braucīšana.

Ķesteris ir labā garastāvoklī. Darbs sokas, izveidojas dobe pēc dobes, melnā, irdenā zeme gaida sēju. Beidzot pienācis laiks iekaisīt sēklu, tikai jāizlemj, kādu sēklu katrā dobē sēt. Pēc īsas apspriedes ar laulāto draudzeni tiek atnestas burkas ar izmērcētām sēklām. Tik daudz gurķu, tik daudz burkānu, tik daudz biešu . . . Jāierāda tikai zēniem, cik reti vai biezi jāsēj; ja gurķus iesēj pārāk biezi, tiem sāk trūdēt laksti, protams, liekos stā­dus var vēlāk izraut, bet tomēr… labāk jau sākumā iesēt, kā vajag.