Oskars Lutss - Pavasaris

— Nu, zēni, zēni, — rentnieks cenšas nomierināt iekarsušos puikas. — Ikviens ir savā vietā vīrs; gal­venais, lai mēs izceltu plostu.

— Nē, nu ko šie tur murkšķ, — atbild Totss. — Vai viņiem lielākas tiesības dzīvot upmalā nekā mums. Mēs atnācām paskatīties, kā jūs izcelsiet plostu. To plostu citādi rokā nedabūs, jāiesit plostā āķis, pie āķa jāpie­sien virve — un tad velciet.

— Ahā, skat, kāds gudrinieks atradies, — rentnieks brīnās. — Nu tad nāc un iesit to āķi un piesien virvi, ja jau esi tik varens; gan mēs izvilksim.

— Nieka lieta, — atbild Totss un nostājas uz krasta. — Kur ir āķis un virve?

— Āķis un virve… — rentnieks grib kaut ko teikt, bet tai pašā mirklī Totss no mugurpuses saņem spēcīgu grūdienu un iekrīt ūdenī. Rentnieks tam pasniedz kārti. Krastā stāvētāji gardi smejas.

Draudzes skolnieku pulciņš sakustas.

— Vai nav sātani, paši meklē kašķi, — dusmīgi no­teic Tenisons.

— Nudien, tā rīkojas tikai mežoņi! — viņu atbalsta Tomings. —- Iesim palīgā!

Totss sprauslādams izrāpjas krastā un grib jau pie­celties, taču seko jauns grūdiens ar kārti pa krūtīm, un viņš atmuguriski iegāžas atpakaļ ūdenī.

— Tā nedrīkst! — iesaucas reizē rentnieks un Lible, bet kundziņi to nemaz neievēro. Krastā atskan jauna smieklu šalts, un daži ir pat gatavi Totsu ar kārti pa­bāzt zem ūdens.

— Palīgā! Palīgā! — kliedz Totss.

Viņš peras vienā un tajā pašā vietā, jo no krasta tam draudīgi tuvojas kārtis un ķekši, gatavi to pagrūzt at­kal zem ūdens. Redzēdams, ka viņam nav nekādu ce­rību izrāpties šajā krastā, Totss saņem visus spēkus un pārpeld uz otru krastu.

— Ahā, ahā, tu mūs apcept! — zobojas nežēlīgie ienaidnieki. — Tagad tev pats upē peldēt kā reņģ. Cit­reiz tavs zināt, ka zem mūs log nebūs brēkt.

Tenisons, Tomings, Kesamā, Jerveotss un vēl daži uzņēmīgākie zēni ir gatavi tūlīt uzsākt kautiņu. Taču ar kailām rokām grūti. Tā kā Totsu ienaidnieki vairs nevar aizsniegt, kārtis tiek pagrieztas pret uzbrucējiem. Tomings ar veiklu kustību paguvis satvert kādu kārts galu, diemžēl viņam no tās tūlīt jāatlaižas, jo no pre­tējās puses viņš saņem tik sāpīgu belzienu pa ribām, ka aizraujas elpa. Jerveotsam trāpa ar asu gliemež­nīcu pa roku, un šis varonīgais zēns tiek tik sāpīgi ievainots, ka gandrīz spiests atteikties no cīņas. Teni­sons ar līkumu aizlavījies kādam pretiniekam aiz mu­guras un ar spēcīgu grūdienu nogāž to gar zemi; vienu acumirkli liekas, ka uzvarēs uzbrucēji, bet Tenisona pretiniekam piesteidzas kāds palīgā un spēcīgo zēnu ari pašu nogāž gar zemi. Kārts, ko viņš paguvis sa­tvert, tiek izrauta no rokām un iemesta upē. Mazākie zēni pārbijušies atkāpjas, jo uzbrucēju neveiksme spārno ienaidnieku un tie savukārt uzsāk pretuzbru­kumu. Veltīgi Totss no pretējā krasta novēl ienaidnie­kiem nāvi un iznīcību un apmētā tos ar dūņām un drazu. Viss veltīgi. Bailīgākie bēgdami atkāpušies jau līdz kalna pakājei, un nekāda vara tos vairs neatsauks at­pakaļ. Te Kesamā savā pēdējā izmisumā pakampj no zemes kādu vaļīgu velēnu un sviež pašam drosmīgā­kajam ienaidniekam. Sviediens ķer mērķi. Dubļainā velēna trāpa ienaidnieku tieši seja un acumirklī pār­vērš par nēģeri. Sis notikums liekas tik briesmīgs, ka uzbrucēji uz mirkli apjūk un uzlūko savu biedru, it kā vēlēdamies noskaidrot, vai tas vēl kādreiz atgūs cilvē­cisku izskatu. Šī vilcināšanās dod iespēju Tenisonam izrauties no triju prāvāku zēnu rokām un uzbrukt ie­naidniekam no muguras. Viņam izdodas nogāzt gar zemi divus mazākus zēnus. Līdz ar to viņam laimējas iegūt vienu kārti.

— Gāz, gāz, Tenison! — kliedz Totss. — Sadod vi­ņiem! Svied upē!

Liekas, slapjais puisis tūlīt atkal lēks ūdenī un steig­sies savējiem palīgā.

Kesamā atkāpdamies atrod vēl otru velēnu, kuru viņš neaizsviež, bet pataupa tādam acumirklim, ja ne­kas cits negadītos pa ķērienam. Ar labo roku viņš sa­grābsta visādus gružus un drazu, ko sviež ienaidnie­kam tieši acīs; smiltis, sīkus akmentiņus, praulus, sa­kaltušus zirgābolus; pat meldri un koku lapas lido uz ienaidnieka pusi. Kesamā cīnās kā mežonis, kā ārprātī­gais uz dzīvību un nāvi; cik viegli viņam būtu ieskriet klasē, kur viņš tiktu paglābts no visām briesmām un nejaušībām, bet nē — Kesamā atkāpjas, sīvi cīnīda­mies pret ienaidnieka pārspēku. Jerveotsam, aptinot savu ievainojumu ar kabatas drāniņu, iešāvusies prātā laimīga doma. Viņš paceļ no sētmales resnu mietu un nostājas draudīgi ienaidnieka vaiga priekšā. Daži, kas jau bija pārliecināti par uzvaru, izbijušies apstājas. Spēcīgi sitieni pa kārtīm sadrebina uzbrucēju rokas, un daži vājākie vīreļi ļauj nokrist ieročiem un purina sāpošās rokas.

Semers stāv kalna pakājē un apmētā ienaidniekus ar akmeņiem. Viņš ir labākais sviedējs skolā un gandrīz vienmēr trāpa mērķī.

Cīņa kļūst nopietna. Šķiet, veiksme sāk pamest mācī­tājmuižas karotājus, jo upes krastā sākusies otra, ma­zāka sadursme, un tur ar ļoti labiem panākumiem cīnās Vipers un Savādnieks pret četriem ienaidniekiem.

Cīņas sākumā Vipers, palikdams pasīva novērotāja lomā, bija tikai smējies, taču tad, kad draudzes skolnie­kiem sāka klāties arvien grūtāk, viņš, Savādnieka pie­runāts, bija devies draugam palīgā.

Kaut gan pretinieku divreiz vairāk, toties viņi ir uz pusi nespēcīgāki, un cīņa šos vīreļus tik ļoti nogurdi­nājusi, ka abiem draudzes skolniekiem bez grūtībām izdodas visus nogāzt gar zemi. Beidzot Savādnieku šī «spēle» sāk garlaikot un viņš nolemj tos izpeldināt upē.

— Metiet ūdenī! Metiet ūdenī! — Totss auro otrā krastā. — Gan es viņus saņemšu un parādīšu, kā Lū­kass alu brūvē.

Bet Savādnieks un Vipers samierinās ar to, ka iezveļ katram ienaidniekam pa pakausi un palaiž vaļā. No­svīdušie puišeļi tūdaļ skrien pie rentnieka un Libles sūdzēties.

Lible sēž laivā, smēķē papirosu un smejas kā kuti­nāts. Rentnieks grasās zēnus izšķirt, bet Lible viņu atrunā.

— Lai tikai vico vaļā! — viņš saka. — Lai dabū mācību. Pašu vaina. Lai neslej degunus gaisā. Kad iesim šķirt, citi vēl 1 nodomās, ka mēs plūcamies kopā ar zēniem. Bet, ja kāds jautās, kāpēc neapsaucām, tad teiksim, mēs nezinājām, ka šie kaujas; domājām, ka spēlē sunīšus.

Savādnieks un Vipers, tikuši vaļā no ienaidniekiem, redz, ka cīņa nokalnē vēl nav beigusies. Viņi apmet līkumu un uzbrūk ienaidniekam no muguras. Pāris no­gurušajiem pretiniekiem pēkšņi kājas saslejas pret de­besīm, un, kamēr kārtis aizlido lielu gabalu tālāk, Jerveotss ar savu mietu dara brīnumus, bet Tomings, atžilbis no sāpēm, pievienojas cīnītājiem; to, kas viņam nodarīts, šis zēns nepiedos nemūžam. Viņam ir jāat­riebj as, kaut vai pats nomirtu uz vietas. Kīrs atstiepj veselu klēpi ķegļu nūjiņu un iespiež katram lielākam zēnam saujā pa krietnai vālei, it kā viņš tos sūtītu karā. Arī mazākie draudzes zēni atgūst drosmi un klaigādami metas cīņā; pat sīkais Lēsta saķer ienaidnieka kāju un velk un rauj, kamēr tas nogāžas zemē.

Tenisons ir saķēries krūteniski ar pretinieku vadoni. Abu sejas tumši pietvīkušas, tie cīnās pēdējiem spēkiem. Sākumā. liekas, ka mācītājmuižas zēns ir spēcīgāks un ka Tenisona «āķi» un paņēmieni te nelīdzēs. Bet drīz vien izlutinātais zēns nogurst darbā norūdītā zemniek- puikas spēcīgajos apkampienos; dažas minūtes viņš vēl izmisīgi cīnās, tad nokrīt zemē un nemēģina vairs pre­toties.