Oskars Lutss - Pavasaris

Skolā patlaban ir pusdienas pārtraukums. Zēni jau paēduši un izskrējuši pagalmā, jo laiks piemīlīgs un silts. Daži skolas pagalmā sit ķegļus, citi spēlē paslē­pes un pēdējo pāri, daži sēž uz priekšnama kāpnēm un spriež par vasaras brīvlaiku, uz ko vēl jāgaida divas nedēļas. Četri vai pieci lielāki zēni noņemas ar prāvu akmeni, kas guļ tālāk sētmalē, un slauka nosvīdušās sejas, it kā tiem kāds būtu pavēlējis cilāt šo smagumu. Taču tam ir savs iemesls. Akmens celšana ir spēka pār­baude: kas palaidīs akmenim vēju apakšā, būs vīrs; kas pacels pēdu augstāk, būs īsts vīrs; kas vēl augstāk, tas būs spēkavīrs, un visi viņu cienīs.

Stiprinieku tuvumā, uz bluķa, saņēmis galvu rokā, sēž Totss. Kentukijas Lauva ir domīgs, Kentukijas Lau­vas sirdi vairs nespēj iepriecināt nekas. Jā, reiz bija laiks, kad viņš piedalījās ikvienā pasākumā, pats daudz ierosināja, bet — ak vai! — tie laiki pagājuši. Jau rīt viņam atbrauks pakaļ un aizvedīs ar visām paunām uz

mājām apkaunojošā darbā — ganos. Kas to varēja iepriekš paredzēt, ka liktenis ar kādu cilvēkbērnu varētu izspēlēt šādu joku. Vai Totss varēja paredzēt, ka viņam tagad, kad viņš augām dienām sapņoja par muižas pār­valdnieka amatu, būs jāgana visparastākie lopi. Tas bija smags sitiens, un jo nepanesamāks kļuva pēc tam, kad viņa skolas biedri, Ķīra vainas dēļ uzzinājuši par Totsa neveiksmi, sāka viņu izzobot.

Ķegļu spēlētāji pēkšņi skaļi iegavilējās, kāds ar trā­pīgu sviedienu apgāzis visas piecas ķegļu vālītes. Ķegļi šņākdami lido uz visām pusēm, un viens noveļas pie Totsa kājām. Totss ar vienaldzīgu skatienu vēro ripo­jošo priekšmetu, pāgrūž ar kāju tālāk un pēc acumēra nosaka atstatumu starp sevi un spēlētājiem.

Spēcīgs sitiens! Tagad zēni varēs ilgi meklēt izsvai­dītos ķegļus.

Pāris «putnu», ko vajā ļaunais «vanags», riņķo vi­ņam apkārt. Pēc dipoņas spriežot, varētu domāt, ka zēniem ir vairāki pāri kāju. Kāds satver Totsu aiz pleciem un lēkā uz priekšu un atpakaļ, it kā viņš ar «vanagu» dejotu polku. Ka tevi jods, viņš, Jāzeps Totss, taču nav nekāds akmens vai celms, aiz kura tie cer at­rast patvērumu. Lai pavācas tālāk!

Bet kas gan šādā jandāliņā klausīsies, ko Totss saka; neviens taču negrib nokļūt «vanaga» nagos. Spēļu lau­kums ir stingri nosprausts: ja kāds pārskries pāri no­vilktai līnijai, — tas kļūs par vanagu, un zēni Totsu ne vien purina un rausta, bet, sliktākā gadījumā, ir ga­tavi uzrāpties viņam pa.t uz skausta.

«Kā odi,» nodomā Totss.

Sajā acumirklī tīšām vai netīšām pagrūž bluķi, uz kura sjž Totss, un Kentukijas Lauva noveļas augšpēdu.

— Ūja, jods, muižas pārvaldnieks met kūleņus! — zēni smejas.

Bet lai jau labāk nesmejas, lai nesmejas. Totss kā grābs to pašu bluķi un laidīs kādam pa pauri — tad vairs nebūs nekādi joki! Skaidrs, ka bluķis paliks ve­sels, bet galva pārsprāgs kā pogaļa. Lai šie nedomā, ka pāris nedēļas ganos spēj iznīcināt īstu vīru. Patiesībā viņš nemaz ganos neies, bet mājās mācīsies ganu virtšafti.

— Kas tas ir — ganu virtšafte? — kāds iejautājas.

— Ja tu, ķēms, nezini pat to, kas ir ganu virtšafte,— atbild Totss, — kāpēc tad tu vispār dzīvo pasaule. Ganu virtšafte ir ganu virtšafte.

— Ganu virtšafte nozīmē to, ka Totss nesies vairs govīm zvārguli kaklā, bet astē, — garām skriedams, izmet Savādnieks.

Pats tu vari sev iesiet zvārguli astē, muļķa strink- šķinātājs, — atcērt Totss. — Pakarini savu kokli ievas galotnē, bet pats nostājies apakšā un raudi, tad tu būsi kā žīds Bābeles gūstā. Labāk sasien mezglā savas ga­rās kājas, tu sienāzi, citādi tās samudžināsies.

Nu protams — viņš ir kā ods ar tievām kājām un dzenā ar dūri vēju pa pagalmu, bet tagad vēl līdīs zo­boties! Lai atnāk, lai tikai atnāk kādreiz uz ganībām, ja vēlas, tad viņš iesies tam zvārguli astē, pieliks ra­gus un nosauks par Sarķi.

Spēkavīrs Tomings nejauši uzmetis sev akmeni uz pēdas un tagad sēž uz tā paša akmens un tirina kāju. Kad viņš novelk zābaku, no autiem izspraucas zils, uz- tūcis īkšķis. Zem naga redzamas asinis. Sis nags tagad, protams, nomauksies kā vēža bruņas, un paies vairākas nedēļas, iekams īkšķa īpašnieks varēs lepoties ar jaunu nagu. Reiz kādam gadījusies tāda pati liksta: skrie­dams atsitis īkšķi pret akmeni… pagājušas septiņas nedēļas, kamēr .. .

— Nūja, — Savādnieks pasmaida, — tev īkšķis at­sitās pret akmeni, bet Tomingam akmens atsitās pret īkšķi, tā ka tagad paies vēl vairāk nekā septiņas ne- deļas.

— Kāpēc tad vairāk? — zēni jautā.

— Tāpēc, — atbild Savādnieks, — ka īkšķis ir gud­rāks un zina uzmanīties, bet akmenim nerūp nekas.

— Savādniek, tu varētu iet par jokdari, — kāds ieteic.

— Entel-tentel-sikel-sā, entel-tentel, — skaita ma­zais Lēsta pagalma pretējā pusē, uzsākdams jaunu ro­taļu. Viņam apkārt sastājušies tāda paša vecuma zeņķi ka viņš pats.

Uz bluķa sēž Totss un nododas drūmām pārdomām. Ganu virtšafte, kaut gan tai ir skanīgs nosaukums, viņu tomēr neapmierina. Bet kā to lai zina, varbūt pavisam kas cits nomoka viņa nemierīgo garu; kurš gan spēj uzminēt, kas visvairāk nomāc mūsu draugu.

Zēni sapulcējas ap Totsu. Nekad viņš vēl nav bijis tik drūms, atskaitot dažas priekšsvētku dienas, kad viņš apsolījās skolotājam galīgi un uz visiem laikiem atmest savus netikumus.

Totss nopūšas. Totss nopūšas! Dzirdiet, zēni, Totss vaid un sten, it kā būtu pārdevis māju un naudu no­dzēris. Tā tik vēl trūka, lai viņš sāktu arī raudāt, tad Totss būtu atklājis visas savas cilvēciskās vājības. Šurpu, šurpu, zēni, nāciet mierināt Totsu!

— Iesim kaut vai tūlīt, — ierosina Kesamā, — un izraksim vecā Kuma mantu, varbūt tad tev prātsJ<���ļūs priecīgāks.

— Nav vērts, — Totss atsaka un atmet ar roku, — tas darāms tikai naktī.

— Bet naktī tur ir jeķimi.

— Ā, pareizi, — Savādnieks atceras, — vakar biju kapsētā un redzēju, ka viens jeķims ar lielu, zilganu punu pierē drāzās pa kapsētu kā negudrs; tas laikam bija tas pats, kam tu, Tots, iezvēli ar zemeslodi.

Zēni smejas.

— Kur tad šis tā skrēja? — cits caur citu jautā.

— Meklēja ceļmalītes, tās atvēsinot un noņemot uz­tūkumu, — atbild Savādnieks. — Viņš izrādījās gluži prātīgs vīrs, šis jeķims, nopļāpāju ar viņu labu laiciņu; tu iesiti šim pilnīgi veltīgi, Tots. Viņš tikai nesen esot pārcēlies no Virilas novada uz mūsu pusi un neesot zi­nājis, ka tu meklē mantu, viņš gribējis tikai paostīt, kas tev maizes tarbā.

— Ko nu mels, Savādnieki — zēni protestē.

— Paklausieties, kāpēc lai es melstu, — Savādnieks kļūst nopietns, — tā ir tīrā patiesība. Teica, šis pa dienu strādājot Kiusnā, laikam par jumiķi, vai arī darot ko citu, lāgā neatceros; ģimene gribot ēst, un … un nekas cits neatliekot, vajagot strādāt. Savādi gan: arī viņa sievai esot Rozalinde vārdā.

— Ak tu spoks tāds! — zēni smejas. — Tā runādams, tu atņemsi Totsam maizi.

Bet Savādnieks neļauj sevi maldināt.

— Nu šis uz Totsu ir neganti nikns, — viņš stasta tālāk. — Saka: «Ja vēlreiz uzdrošināsies līst pēc vecā Kuma bagātības, tad zvelšu ar miroņkaulu pa galvu, sak, tā zvelšu, ka no acīm izsprāgs dzirksteles. Ja es zinātu, kādi vārdi tur vajadzīgi, tad es pats izceltu to naudas podu un tā vietā noliktu klēpi sausu apšu lapu. Lai tad nāk un ņem, ja vajag.» Es jau gribēju sacīt «kivirunta-punta-enta», bet galu galā nodomāju, ka nav vērts jaukties citu darīšanās. Lai katrs pats tiek galā.