Oskars Lutss - Pavasaris

— Nuja, noskaitu vārdus, — atskan guļamistabas klusumā, — un skatos, kur ņemt tādu lietas koku, ar ko varētu ķerties pie darba. Uzrauju špicku, redzu: zemē liels kauls. Domāju: «Ja tas sātans tikai manās rokās nesāks bļaut: «Miroņkauls! Miroņkauls!» — un nešļāks asiņainas putas, tad viss būs labi.» Iebāžu kaulu starp akmeņiem, mēģinu izkustināt… dzirdu, kāds kasās aiz kapličas stūra, tā vien velk — šņirks un šņarks! «Nu,» domāju, «kas tam diedelniekam īsti kait, kašķi noķēris, vai?» Paraugos uz to pusi, ko šis tik briesmīgi kasās, un re — kā tad — sāka nākt viens pakal otram: vī-ī-ī un bums, v-ī-ī-ī un bums, ugunīgas švīkas vien zibēja. Laidos lapās. Sie man pakaļ! Apgriezos un at­gaiņājos ar maizes tarbu — hop! — viens uzlec uz maizes tarbas. «Ak tu sātans,» nodomāju, «tieši tur tevis vēl trūka!» Kā zvēlu ar zemeslodi — nokūpēja zili dūmi!

— Tots, velns, — Savādnieks vairs nespēj nocies­ties, — tie zilie dūmi kūp no tavas mutes. Tik briesmīgi tu melo!

— Esi gan tu viens muļķis, — Totss atbild, — es nemaz nedrīkstu muti atplest — tūlīt melo. Nu saki — kāda man vajadzība melot? Ko es esmu samelojis? Un, ja netici, — vari neticēt. Bet, ja gribi, ej prasi, ej prasi, kam vien gribi.

— Lai paliek! — Savādnieks aprimst. — Tev, kā redzu, ir vairāk patiesības, nekā vajag.

Guļamistabā iestājas klusums. Totss uzmet pēdējo norūpējušos skatienu zemeslodei un, palīzdams zem segas, noņurd:

— Redzēs, vai tie mošķi man arī sapņos rādīsies. Vai arī sapnī tie grābstīsies gar maizes kuli. Bet tagad maizes tarba ir pieliekamajā aiz atslēgas un šiem ķē­miem nāksies krietni vien nopūlēties, kamēr to dabūs rokā.

Tad Totss sāk skaļi krākt un svilpt, it kā viņš būtu pēkšņi cieši aizmidzis, taču pēc acumirkļa pieceļas sē­dus, sakārto segu, noklepojas un izšņauc degunu; tad pagrābj no kaimiņa pagultes zābaku un laiž pret sienu.

— Nu ko jūs muļķojaties, ko mētājaties ar zāba­kiem! — viņš rājas.

Tenison, vai tu guli? — Arnis klusu jautā un ar elkoni pie­biksta kaimiņam.

— Mh! — atņurd Tenisons.

— Vai tu guli?

— Jā, biju aizsnaudies.

— Paklau, es tev pastāstīšu. Vai tu klausies?

— Nu?

— Es šodien biju kapsētā un redzēju, kā Savādnieks ar Tēli pastaigājās.

— Lai staigā vien.

— Nē, bet viņi to dara paslepus, lai neviens nere­dzētu. Savādnieks esot šiem rada, bet tie laikam būs tukši nieki.

— Ej nu sazini.

Uz brīdi iestājas klusums, tad Arnis čukstus tur­pina: — Es zinu, Tenison, ka tu nevienam to nestāstīsi; tāpēc es tev gribēju pateikt, ka man ļoti sāp sirds… par kaut ko. Redzi, senāk Tēle gāja vienmēr ar mani, bet tagad iet ar Savādnieku. Viņa saka, es esot lepns un melojot. Bet es nekad neesmu bijis lepns un arī melojis neesmu.

— Ko tu bēdājies par muļķa meiteni, — Tenisons mierina, — lai iet, ar ko grib. Neliecies ne zinis, citādi šai labi pasmieties, ka, re, zēns sprukās.

— Jā, bet…

— Neliecies ne zinis.

Klusums. Tad Arnis pievirzās Tenisonam vēl tuvāk un iečukst ausī: — Bet es nevaru tā… nelikties zinis. Ir skumīgi. Mācīties arī netīkas, un ir tā … ir tā, it kā kaut kas būtu zaudēts.

— Gan pāries, — miegaini atbild Tenisons.

— Kas zina., vai pāries?

— Pāries, pāries, kur šis paliks.

— Bet vai zini, Tenison, — steidzīgi čukst Arnis, — ja tā padomā, tad ir tik grūti, ka nezinu, kur pa­glābties. Kad esmu skolā, gribas ātrāk uz mājām; kad esmu mājās, gribas uz skolu. It kā visu laiku ko gaidītu. Arī runāt negribas ne ar vienu. It kā tas viss jau būtu dzirdēts, ko tev saka. Vai tev nekad nav tā bijis, Tenison?

— Mh! — ņurd Tenisons.

— Tu guli?

— Nē, neguļu, neguļu, stāsti vien tālāk.

— Mūsu ceļa galā aug liels vītols. Senāk domāju,, ka tas ir ļoti vecs… simtiem gadu. Bet vakar vecā­māte stāstīja: kad vectēvs vēl bijis jauns un kad viņi atnākuši uz mūsmājām, vectēvs, reiz jokus dzīdams, iespraudis pie krustcelēm divžuburainu vītola bozi. Boze sākusi zaļot un tagad jau ir izaugusi par lielu koku. Vai tu to ievēroji, kad biji atnācis pie mums, ko?

— Mh?

— Guli?

— Nja, brīžiem iesnaužos, — atbild Tenisons, ka­sīdams pakausi. — Acis līp ciet. Neesmu pieradis tik ilgi palikt nomodā. Arī Totsa pļāpāšanā . . . bija jānoklau­sās … Nudien, traks, vienmēr viņam darīšana ar visā­diem spokiem un gariem. Rudenī biia indiāņi, tagad karo ar spokiem un dauza tos ar maizes tarbu… Re­dzēs, ko… ko …

— Ko redzēs?

Tenisons krāc. Lai jau guļ. Nav vērts vairs viņu modināt. Gan rīt paspēs izrunāties. Viņam var stāstīt visu, viņš nevienam nestāsta tālāk. Viņš jau ir gluži labs un krietns zēns, tikai mazliet pastulbs. Viņš nespēj visu aptvert, ko tu viņam stāsti; izliekas, it kā saprastu, bet tūlīt runā par citu. Viņam viss šķiet loti vienkārši, piemēram, par Tēli viņš saka, lai Arnis par šo muļķa meiteni neliekoties ne zinis. Vai gan tas ir tik viegli? Vai Tenisons pats kādreiz bijis tādā stā­voklī, ka viņš ar vienu vienīgu vārdu var izlemt visu otra cilvēka vietā?

Neliecies ne zinis, neliecies ne zinis… Labi, Arnis iegaumēs šos vārdus. Patiesībā viņam cits nekas arī neatliek, bet cik daudz vēl. būs sirdēstu. Cik daudz tas viņam sagādās ciešanu. Vienalga, vienalga…

Rajas cel jaunu māju. Seši vīri raujoties pie baļķu aptēšanas, kā tēvs pirms dažām dienām stāstīja. Nūja, un tad sāks rakt grāvi pamatiem, ieliks pamatus, uzslies sienas …

Visvēlākais, uz miķeļiem mājai jābūt gatavai. Tad tur pārcelsies saime un, protams, līdz ar citiem ari Tēle.

Nāks precinieki … kā teica Lible. Ko viņi tur veltīgi pūlēsies, līgavainis taču jau zināms — Savādnieks. Vai Savādnieks nav tas pats ienaidnieks Totsa stāstā, kurš nolaupīja Rozalindi? Tad viņš, Arnis, ir fon Buks. Nē, fon Buks viņš nekādā gadījumā negribētu būt — tāds neglīts vārds. Bet Rajas saimnieku viņš labprāt pārdēvētu par fon Kurnu, tāpēc ka viņš savu meitu atdod tādam slīmestam kā Savādniekam. Gan jau ari viņš nomirs aiz bēdām, ja redzēs, ka Savādnieks ne­rūpējas par Tēli.

Arnis vārtās pa gultu un nevar aizmigt. Guļamis­taba ir sveša, un katrs niecīgākais troksnis traucē. Te­nisona zābaki ož pēc trāna, kāds miegā griež zobus, un blakus krāsnij kādam ir tik stipras iesnas, ka tas tikai ar lielām pūlēm gārdzot spēj elpot.

Arnis nožēlo, ka nav aizgājis uz mājām; mājās viņš jau sen būtu aizmidzis un nebūtu jānokaujas ar da­žādām domām kā šeit. Lai izvairītos no Tēles, viņš varētu iznākt no mājām agrāk, kaut vai ap septiņiem, kad meitene tikko piecēlusies. Bet tagad bija par vēlu nožēlot, viņš bija šeit un šeit arī būs jāpaliek — vien­alga, vai viņš spēj aizmigt vai arī neaizmigs.

Ja būtu jau maijs, gan tad viņš zinātu, ko darīt. Viņš aizietu uz upmalu un nosēdētu tur līdz rītausmai, klausītos, kā pamostas putni un apsveic jauno dienu; kā līdz ar saullēktu pirmā svaigā vēja pūsma sašūpo koka galotnes un liek upei sidrabaini ievizēties, kā, iz­dzenot ganāmpulku, čīkst laidara vārti, lopi maudami dodas uz ganībām un gans, brizdams pa rasoto zāli, komandē savu palīgu Muri vai Kranci.

Vēl ir pārāk agri doties uz upmalu. Krasts ir slapjš un izmircis, nemierīgajā ūdenī virpuļo ledus gabali, tur nav vēl nekā tāda, kas atgādinātu pavasara skaistumu.