Oskars Lutss - Pavasaris

To pateicis, viņš basām kājām un vienā kreklā, kā izkāpis no gultas, ieskrien klasē, atslēdz priekšnama durvis un, dimdinādams grīdas dēļus, drāžas uz priekš­nama kāpnēm. Ara top dzirdamas balsis, kāds aiz­skrien — pakš-pakš-pakš! — gar guļamistabas logu, ar kaut kādu smagu priekšmetu iesit pa sienu un iebrē­cas tādā balsī, it kā tam būtu pielikts nazis pie rīkles.

— Dieviņ tētiņ, — gaužas Pētersons, — tagad viņu nogalinās!

Sajā acumirklī Savādnieks, citiem par lielu pārstei­gumu, iesāk skaļā balsī smieties un arī izskrien lauka.

Guļamistabā valda kapa klusums. Pa atvērtajām priekšnama durvīm telpā ieplūst aukstums, un caur­vējš draud nodzēst vājo liesmu. Lampas cilindrs no­kūp gluži melns, uguns cauri biezajai sodrēju kārtai mirdz tumši sarkana. Arā nav dzirdams vairs nekas, tikai vājas balsis it kā no tālienes. Tam nevar būt nekā kopēja ar tiem, kas izskrēja pagalmā.

Šis brīdis zēniem šķiet bezgalīgi garš. Pārdrošais Vipers un Savādnieks dabūjuši galu.

Te pēkšņi uz priekšnama kāpnēm kļūst dzirdamas skaļas balsis; tur smejas un nodauza no kājām sniegu.

Tas noteikti ir kāds trešais, jo tiklab Viperam, kā Savādniekam nav zābaku kājās; un baso kāju dipoņa mēdz būt tikko sadzirdama.

Kāds, kam kājās ir smagi zābaki, ienāk klasē, gra­binās blakus durvīm, it kā meklētu ceļu atpakaļ priekš­namā, un tad balsis noklust pieliekamajā kambari. Vispārējā balsu dunoņā Arnim šķiet, it kā viņš pazītu Savādnieka balsi.

— Kas tas varētu būt? — kāds klusu iejautājas.

Bet mīkla drīz vien tiek atminēta. Ir dzirdams, ka

pieslēdz klases un pieliekamā kambara durvis, un tad uz guļamistabas sliekšņa parādās trīs vīri: Vipers, Savādnieks un kāds trešais, kuru sākumā nepazīst, jo viņa seju aizsedz briesmīga maska.

-— Re, noķērām spoku! — Savādnieks dižojas, no­tirinādams kājas, kas ārā no aukstuma kļuvušas sar­kanas kā novārītu vēžu spīles.

— Te nu bija, — nosaka Vipers un ātri ielien gultā, — tādi ir visi spoki. Tukšas pļāpas! Nebūtu es gājis skatīties, jūs būtu visu mūžu runājuši, ka aiz loga rē­gojies spoks.

— Bu-bu-bu! — vīrs ar aizsegto seju turpina bu­bināt.

— Tas taču Totss, nelabais! — pāris zēnu iesau­cas vienā mutē.

— Nu protams, bet ko tad jūs, ķēmi, domājāt? Kam tad tur bija jābūt, ko? — jautā Totss un noņem masku. — Domāju, sak, izspēlēšu mazu joku, pabaidīšu zēnus, redzēs, ko šie darīs. Tu velns, tikko Savādnieks paska­tījās uz loga pusi, tā sastinga kā stabs un tad davai prom uz kaktu!

— Bet, kā tu sāki bubināt, tā es tūlīt tevi pazinu, — piebilst Vipers.

— Bet, ja nebūtu iznācis un mani noķēris, es būtu aizgājis pie ķestera loga un pabaidījis arī viņu — bu- bu-bu! Diezin ko gan Strupais Juris tad būtu domā­jis, — atbild Totss un šūpo virvē piesietu sarkanu bumbu vidējas kāpostgalvas lielumā.

— Kas tev tur rokā? — apkārtējie jautā.

-— Zemeslode, — skan īsa un lietišķa atbilde.

— Zemeslode? Bet kāpēc tā ir sarkana?

-— Nu tāpēc, ka… Kādai tad tai ir jābūt? Zilās krā­sas nebija pie rokas.

— Parādi!

— Nē, es nevaru radīt, tā ir mitra. Krasa vel nav nožuvusi. Gan jau rīt redzēsi. — Ar šiem vārdiem Totss pakāpjas uz tuvākā gultas gala un piekar zemeslodi pie sijas, lai kaltējas.

— Bet vai zināt, puiši, — viņš saka, nolēkdams uz grīdas, — no kurienes es nāku? No kapsētas.

— No kapsētas? Ko tu tur meklēji? — viņam jautā.

— Ko meklēju, ko meklēju… Gan jau man tur bija kāda vajadzība, ja es reiz gāju.

— Melo!

— Ķēms, kāpēc lai es melotu? Kada man vajadzība melot? Ja neticat — varat, neticēt. Bet kapsētā es biju un kaut ko redzēju.

-— Ko tu redzēji?

— Nu redzēju… Šādus tādus briesmoņus. Būtu jūs tos redzējuši, būtu aiz bailēm iesprukuši griestos. Bet es … es zinu tādus vārdus, man viņi nekā nevar pa­darīt.

— Nemuldi niekus, Tots! — Vipers dusmojas, kār­todams gultas segu.

— Kā tad es muldu, ķēms, ja es pats redzēju. Re­dzēju tos desmit soļu attālumā, bet es muldot.

— Desmit soļu! Tu biji ari no mums desmit solu attālumā, tāpēc jau vēl nekļuvi diezin kas; biji tas pats Totss, kas tagad. Būtu atnācis mazliet ātrāk, būtu pats dzirdējis, kā rodas spoki. Viss tukšas pļāpas!

— Pagaidi, ķēms, lai es izstāstu.

— Ej ratā ar savu stāstu!

Vipers pagriežas uz otriem sāniem un pēc pāris mi­nūtēm jau krāc.

Bet Totss, apsēdies uz savas gultas, sāk izģērbties un stāstīt par kādu notikumu kapsētā.

— Es zinu, — viņš saka, — Paunveres vecajās baz­nīcas grāmatās stāv rakstīts, ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos esot bijusi lefjna pils. Pils īpaš­nieka vārds bija fon Kūms.

— Fon Kums? Kāds jocīgs vārds! — klausītāji brī­nās.

— Nezinu, -— atbild stāstītājs, — vai tas ir jo­cīgs vai nejocīgs vārds, bet baznīcas grāmatās tā stāv rakstīts. Nūja, bet tagad paklausieties. Sim pilskungam fon Kūmam bija meita Rozalinde.

— Rozalinde? So vārdu jau esmu kaut kur agrāk dzirdējis, — kāds atceras.

— Var jau būt, ka esi dzirdējis, — turpina Totss, — jo Rozalindes nav tikai viena vai divas. Agrākos laikos bijis tā: ja pils freilenei nav bijis Rozalinde vārdā, tad tā nav bijusi nekāda īsta freilene. Visas frei- lenes bijušas Rozalindes un visas bijušas briesmīgi smukas. Klausieties. Arī šī Rozalinde bijusi ļoti skaista, un viņai bijis viens brūtgāns.

— Un kā saucās brūtgāns? — Savādnieks iejautājās.

— Brūtgāna vārds bija .., — Totss mēģina atcerēties.

— Pagaidi, kā viņu? …

— Nu, tas arī nav svarīgi, — mierina Savādnieks.

— Pieņemsim, ka brūtgāna vārds bija fon Bums.

— Nē, nē, pagaidi, — Totss attopas. — Viņa vārds nebija vis fon Bums, bet fon Buks.

— Ahā. Nu un tālāk!

Un Totss stāsta tālāk.

— Tam brūtgānam fon Bukam bijis viens nikns ienaidnieks, — viņš turpina un piešķiebj galvu.

Tenisons jautā, kāds bijis ienaidnieka vārds, taču Totss vairs neļaujas maldināties. — Rozalindes brūtgāns aizgājis karā. Ienaidnieks aizsūtījis Rozalindei viltus vēstuli, ka brūtgāns nonāvēts. Bet brūtgāns nemaz nebijis nonāvēts, ienaidnieks tāpat mānījies, lai pats dabūtu Rozalindi. Nu, naktī šis atjāj pie pils vārtiem un pūš tauri. Vārtsargs: «Ko tu gribi? Ko tu pa nakti dauzies apkārt?» Ienaidnieks pretī: «Esmu slavenais bruņinieks fon … fon …»

— Fon Dums, — kāds sauc no kakta.

— Nē, nu, ķēmi, ja jūs smejaties, tad es nemaz ne­stāstīšu, — Totss sadusmojas. — Ja jūs negribat klau­sīties — nevajag. Bet to es jums pasaku, ka tad jūs nedzirdēsiet vienu smuku stāstu.

— Kas tad smejas, — viņu mierina Savādnieks.

— Stāsti vien tālāk, mēs klausāmies. Tu taču solījies stāstīt, kā tev gājis kapsētā, bet tagad tu noņemies ar visādiem Bumiem un Dūmiem.

— Bumiem un Dūmiem… — Totss aizsargājas.

— Kā es tev izskaidrošu, kāpēc gāju uz kapsētu? Man ir jāizstāsta, kā tas notika un kā apslēptā manta no­kļuva mūrī.

— Ahā, tātad arī darīšana ar mantu! — sauc no vi­sām pusēm. •— Stāsti tikai tālāk! Mēs tevi vairāk ne­traucēsim.

— Nu, — Totss nomierinās un turpina savu stāstu,

— tātad ienaidnieks aiz vārtiem pūš tauri. Ak tā, jā, vārtsargs saka: «Ko tu dauzies?» Ienaidnieks atkal: «Esmu slavenais bruņinieks … tas un tas …» Vārt­sargs: «Kas liek jums, augsti godājamais bruņiniek, tik vēlā nakts stundā kavēties pie mūsu visužēlīgā bruņinieka fon Kuma pils vārtiem?» Ienaidnieks pretī: «Tā nav tava darīšana, tu utubunga, kas neesi vērts, ka es tev nocērtu galvu kā kāli un pasviežu saviem suņiem. Uz pēdām vārtus vaļā, vai es tevi tā samīcīšu, ka no tevis vairāk nekas nepaliks pāri kā slapja peļķe pie pils vārtiem!»