Oskars Lutss - Pavasaris

Tomings pieliek sev pie pieres abu roku rādāmos pirkstus un tos pakustina, it kā norādīdams, ka, pēc vectēva domam, tiem, kas glūnējuši aiz krūmiem, bijuši ragi.

— Vectevs ir sprukas, — pec brīža viņš turpina. — Atceras dievu. Grasās jau skaitīt tēvreizi, te pēkšņi redz: pa lielceļu tuvojas divi balti tēli. «Tagad,» domā vectēvs, «klāt mana pēdējā stundiņa, tagad es ar ve­selu ādu no šejienes neizkulšos, te mošķu sarodas arvien vairak.» Savā pēdējā izbīlī nekā cita nezinājis iesākt, ka nolicies guļus uz vēdera un aizmiedzis acis. Sak, vismaz ģīmis paliks vesels.

Baltie tēli nāk arvien tuvāk. Vectēvs — ne dzīvs, ne miris. Bet dzird — runā gluži kā cilvēki, nu tie, tie baltie, kas nāk pa lielceļu. Pienākuši līdz tai vietai, kur stāv rati, vectēvs skatās: divas sievas, galvā balti la­katiņi. Vectēvs dikti priecīgs, ka sastapis cilvēkus. Pie­ceļas un iesaucas.

Ak tu dievs, kā sievas paskatījušās uz grāvja pusi — tā sākušas briesmīgi kliegt un tikai ļipatu ļepatu uz priekšu. Pat atskatīties neuzdrošinājušās. Vectēvs domā: «Tagad aizies arī tās un tu paliksi atkal viens …» — un diedzis sievām pakaļ. Vectēvs kliedzis: «Apstājieties, es neesmu spoks!» Bet ko sievas? Kā za­ķiem pakaļ dzīdamās, spiegdamas laidušās uz ciema pusi. Mežmalā bijis ciems. Vectēvs atkal domājis: «Ej nu sazini, kas mani vajā,» — un drāzies tik sievām pakaļ, ka vai elpa ciet. Tikmēr skrējuši, kamēr pieskrē­juši pie pirmajām mājām. Sievas tur — spudūkš! — iekšā: šām dzenoties pakaļ spoki! Meža vidū esot bijis vesels lērums visādu briesmīgu zvēru, tur bijis mironis, un citi šļaukājušies pa grāvmalu, un vesels lērums glū- nejuši aiz krūmiem un… Un viens dzinies paka] līdz pat sētsvidum. Un diezin ko visu viņas nesarunājušas.

Nu arī vectēvs gājis iekšā. Sievas, izdzirdējušas, ka priekšnamā kāds grabinās, sākušas no jauna kliegt:

«Nāk, nāk!» Saimes ļaudis arī izbijušies, bērni pa­līduši zem gultas, suņi sākuši kaukt, un sacēlies tāds tracis, ka griezies tik apkārt un ej atpakaļ uz mežu. Galu galā tomēr paguvis ieskaidrot, ka viņš nav spoks, ka viņš ir bērinieks un ka noticis tā un tā, sak, nāciet palīgā. Tad nu vēlāk aizgājuši ar vairākiem vīriem at­pakaļ uz mežu, ieveduši mironi, pa nakti pagalmā un otrā dienā aprakuši. Lūk, kādā ķezā iekritis mans vec­tēvs. Nekāds lielais runātājs viņš nav, bet reizēm, kad ir pie laba prāta, tad šo to pastāsta.

— Tu piķis un zēvele, tad nu gan sievas dabūjušas trūkties, -— zēni smejas.

— Jā, lādi, redzi, ir tie velni un spoki, — nosaka Ansis Vipers, kurš netic ne vien sapņiem, bet vispār netic nekam.

— Un parasti vienmēr tas mēdz gadīties ar sievām. Sievas tev saskatīs spoku visur, kur tikai mazliet tumšāks.

Viņām velni un spoki ir tikpat nepieciešami kā Sa­vādniekam kokle. Viss tukšas pļāpas!

— Liec mani mierā, — atcērt Savādnieks. — Kokle ir kokle, un velns ir velns. Bet, ja jūs vēlaties, es jums pastāstīšu, kā mans vectēvs muižas mežā žagarus cirtis. Sim stāstam gan nav nekā kopēja ar velniem un spo­kiem, bet, tā kā te tika runāts par vectēviem, tad …

— Put tik vaļā, pūt tik vaļā! — mudina biedri.

— Vectēvs gājis uz muižu klaušās, — stāsta Sa­vādnieks, glāstīdams kokles stīgas. — Vairākus vīrus aizsūtīja uz mežu žagarus cirst, dienas laikā jāsasien tik un tik žagaru saišķu. Vectēvs bijis čakls un izda­rīgs vīrs, ticis ar darbu galā jau pirms vakara. Sācis izmēģināt citu vīru žagaru saišķus: ja saišķis noripos no kalna lejā — būs labs; nenoripos — slikts. Šis cen­šas klaušiniekus visādi uzjautrināt:' reizēm dzied kā gailis, reizēm kladzina kā vista un suņu riešanu atda­rinājis tā, ka neparko nevarējuši atšķirt, vai tas ir suns vai cilvēks.

— Labi, labi, — steidzina nepacietīgie klausītāji, — stāsti tālāk!

— Nu, vakarā vīri piebraukuši pie rijas izkraut ve­zumus, — stāsta Savādnieks. — Vectēvs ar savu ve­zumu piebrauc pēdējais. Rijnieks saņem žagarus un saka vectēvam:

«Izkrauj nu žigli savu vezumu, pēc tam aizvedīsi mani uz kalnu.»

Vectēvs izkrauj vezumu, un rijnieks iesēžas ratos. Bet kur nu! Vectēvam tā sapinušies groži, ka ne sā­kuma, ne gala. Bet pats šķendējas kā nelabais un sūta uz elli pie velniem to, kas tik nejauki samudžinājis viņa grožus. Rijniekam beidzot ir diezgan, — rauj tevi jods ar visiem taviem grožiem! — aizgājis kājām. Vec­tēvam acumirklī groži kārtībā, žagaru saišķi atpakaļ ratos — un uz mežu. Mežā paslēpis žagarus biezoknī — otrā dienā aizbrauc un paņem. Un tā katru dienu. Pā­rējie klaušinieki gan brīnījušies, sak, velns, kā viņš sa­vus saišķus tik ātri dabū gatavus. Pret vakaru vectēvs drusku parosījies, nu tā, izskata pēc, bet ko tu padarīsi: vezums sakrauts un aiziet.

— Vai tu velns, cik viltīgs! — brīnās zēni.

«Bet tagad pastāsti, kā tu šodien ar Tēli pastaigājies pa kapsētu un ēdi konfektes,» Arnim gribētos pajautāt stāstītājam, bet viņš ļoti labi zina, ka tā neklājas darīt. Tad kāds atkal ieminas par spokiem: viens vīrs sade­rējis ar citiem, ka naktī aiziešot uz kapliču un iesitīšot zārkā naglu. Vīrs aiziet uz kapliču, iesit naglu tur, kur vajag, grib doties prom — nekā. Uzmācas bailes, redz Visādus mošķus un spokus — un nomirst aiz bailēm. No rīta atrod — vīrs nejauši pienaglojis pie zārka savu svārku stūri.

Sim stāstam, kas gandrīz visiem jau zināms, neviens nepievērš sevišķu uzmanību, un tad mazais Lēsta pa­stāsta, kā viņi ar savu vectēvu zušus ķēruši:

— Dāniels, sešdesmit gadu vecs vīrs, paceļ murdu plecā un dodas uz upi. Dēladēls tipu tapu skrien viņam līdzi un velk aiz sevis milzīgu maisu, kurā salikt noķer­tās zivis. Vectēvs izģērbjas un iekāpj ar murdu upē; biksta gar krastu, savanda dūņas un tā saduļķo ūdeni, ka bail skatīties. Dēladēls no krasta to visu novēro un atrod, ka vectēvs peras pa upi kā valis. Vectēvs ir pie­redzējis zvejnieks, un nav tāda zivju ķeramā rīka, ar ko viņš nemācētu apieties. Viņš apvārta savu bārdu ar dūņām un ūdens augiem un izskatās pēc ūdensvīra. Beidzot izceļ murdu — iekšā liels zutis! «Ahā, beidzot tu esi rokā, jau sen gribēju tevi noķert. Se, puis, ieliec maisā un pielūko, ka neizsprūk,» viņš nosaka, izsviez- dams krastā glumo zivi.

Puišelis ieliek zivi maisā un skatās, ko vectēvs darīs tālāk.

«Re, atkal otra,» vectevs gavilē. «Se, ieliec maisa un pieskati, ka neizlien laukā.»

Dēladēls ieliek maisā arī otru zuti un skatās, ko vec­tēvs tagad darīs. Pēc brītiņa vectēvam zutis rokā. Un visi vienādi lieli un skaisti. Ar ceturto zuti rokā vec­tēvs izbrien no upes un iet pie maisa skatīties, cik šo īsti ir. Maisā nav neviena.

«Nu skaties, kāds nedarbnieks!» iesaucas vectēvs. «Tu esi viņu no maisa izlaidis laukā, un es visu laiku ķeru vienu un to pašu zuti!»

— Es arī jums pastāstīšu kaut ko par spokiem, — ierunājas Tenisons un, nenogaidījis atbildi, vai citi ir

> ar mieru klausīties, iesāk stāstīt:

— Pagājušā vasarā gājām abi ar kalpu uz ganībām pēc zirgiem. Bija jau krietni satumsis. Bijām aizkavē­jušies pļavā un netikām laikā mājās, tāpēc iešana uz ganībām izgadījās pavēlu, — viņš gausi stāsta.

— Nonākam ganībās un apstājamies pie Lapsas pau­gura, lai apskatītos, kur tie zirgi īsti atrodas. Pēkšņi puisis — caps — satver manu roku: «Re, kas tur!» Ska­tos — kaut kas balts, bet, kas tas baltais tāds ir, — nevaru tumsā saskatīt. Kustas starp krūmiem. Stāvam un skatāmies, kalps aizlien man aiz muguras . . .